Debbie Macomber. The Shop on Blossom Street. – Richmond: Mira, 2009.

Macomber Shop on blossomBookworm Bitches pavasara izaicinājumā vajadzēja lasīt grāmatu, kur būtu kaut kas par kaķiem, savukārt man bija uzkritušas ilgas pēc kādas pavieglas meiteņu grāmatas. Tā nu otro roku veikaliņā es nopirku amerikānietes Debijas Makomberes grāmatu, kurā kaķis gan piedalās tikai statista lomā, toties tas notiek dziju veikalā. Laikam jau ar šo grāmatu es varētu noformulēt, ka mans guilty pleasure ir šādas mājīgas un sirsnīgas grāmatas – daudz es tās palasīt nevaru, bet pāris reižu gadā aiziet ļoti labi.

Debiju Makomberi es nesen dabūju aplūkot Goodreads sarīkotajā “dzīvajā” video sarunā – omulīga, sirsnīga kundze ar to tipisko amerikāņu izrunu, kuras nazālās skaņas parasti izlaužas cauri visbiezākajam tūristu pūlim. Līdzīgi kā Rozamunde Pilčere reiz viņa bija četru mazu bērnu mamma, kura atrada laiku uz rakstāmmašīnas virtuvē klabināt savus pirmos romānus. Gandrīz  divdesmit gadus Makombere bija romance žanra rakstniece, gadā uzrakstot vismaz divus trīs romānus, kurus mīkstajos vākos izdeva pazīstamā romantisko romānu izdevniecība Harlequin. Palēnām no romance žanra viņa ir pievērsusies women’s fiction, kuru raksturo tas, ka romāna galvenā varone ir sieviete un visi notikumi tiek skatīti no sievietes viedokļa. Protams, ka Makombere pārstāv šī žanra “vieglāko” galu un savus romantisko romānu ieradumus arī nav atmetusi, tomēr par nesaturīgiem viņas romānus dēvēt negribētos.

“The Shop on Blossom Street” ir pirmais romāns Blosssom Street sērijā, kurā jau iznākušas deviņas grāmatas. Romāna varones ir četras sievietes, kuru izjūtas tiek aprakstītas dziļāk, savukārt vīrieši tiek rādīti kā izteikti pozitīvi vai negatīvi tēli. Īstenībā man pat simpatizēja Makomberes labvēlīgā attieksme pret vīriešiem kopumā (jo pat ļaunie beigās izrādījās paveikuši kaut ko labu) – var jau kādreiz pafantazēt par ideāliem, saprotošiem vīriem un mīļākajiem. Grāmatas galvenā varone ir trīsdesmitgadniece Lidija, kura nupat atvērusi dziju veikalu un organizē jauno adītāju pulciņu. Viņai piesakās trīs ļoti dažādas sievietes – labi situētā, topošā vecmāmiņa Žaklīna, par māmiņu tapt cerošā Kerola un dumpīga jauniete Aliksa. Lai arī Žaklīna ar Aliksu saiet ragos jau pirmajā tikšanās reizē, abām ir dibināts iemesls nodarbības turpināt, un tā nu viņas sāk apgūt brīžiem piņķerīgo adīšanas mākslu.

Makomberes rakstīšanas stils ir amerikāniski mundrs, bet viņa iemanās apskatīt problēmas, ar kurām var identificēties ļoti dažāds sieviešu loks – kā atsākt pilnvērtīgi dzīvot pēc izārstēta vēža, kā pārdzīvot nespēju ieņemt bērniņu, kā pieņemt jaunu ģimenes locekli, kā nebaidīties no jaunām attiecībām un ticēt, ka esi mīlestības vērta. Tie visi ir tādi fundamentāli, psiholoģiski sarežģīti jautājumi – varbūt kādai lasītājai ar līdzīgām problēmām, lasot grāmatu, kļūst vieglāk un viņa notic laimīgām beigām. Iespējams, tas arī ir galvenais šādu romānu uzdevums – vairot optimismu, rādīt piemēru, role model problēmu risinājumam.

Lai arī Makomberes grāmatas nav izcila literatūra, tomēr viņas radītās varones izraisa līdzpārdzīvojumu un interesi par viņu turpmāko dzīvi. Nav grūti iedomāties to visu pārveidotu kādā seriālā – ja piemestu klāt kādu detektīvintrigu, iznāktu kaut kas līdzīgs “Desperate Housewives” (jo Makombere nebūt nekautrējas no vieglas erotikas (galu galā romantiskie romāni bez tā nevar) un arī pāris rupjībām).

Viegla lasāmviela, kas raisa smaidu, un uz brīdi ļauj padzīvot pasaulē, kurā visas problēmas ir atrisināmas.

Advertisements