Armands Puče. Slazds: sterva, spiegs un lidmašīna. – Rīga: Mediju nams, 2013.

Puche_SlazdsAvīzē “Neatkarīgā” izlasīju lielu interviju ar Armandu Puči, kurš stāsta par savu jauno grāmatu “Slazds” (“Traģēdijas informatīvā orbīta”, 2013. gada 14. jūnijs) – varen jau labus āķus viņš izmet lasītāju piesaistīšanai, tādēļ nolēmu, ka pārmaiņas labad es arī varētu izlasīt kaut ko pilnīgi svaigu. Domāju, ka, tāpat kā Puči, daudzus Latvijā joprojām interesē, kādi bija iemesli lidmašīnas katastrofai Jaroslavļā 2011. gada septembrī, kurā gāja bojā hokeja komanda Lokomotiv.

Līdz šim Armands Puče ir rakstījis hokejistu biogrāfijas, tādēļ negaidīts bija fakts, ka “Slazds” ir romāns. Faktiski, te ir divi vienā – gan daiļliteratūra, gan autora paša nosauktais žanrs  – dokumentālā proza. Vispirms lasītājs tiek iepazīstināts ar galvenajiem varoņiem – latviešu stervu un zviedru spiegu un jau romāna pirmajās lapās tiek izstāstīts, kā abi tikuši ieņemti, t.i. kā satikušies abu vecāki un kas no tā iznācis. Grāmatas gaitā tiek celtas gaismā visādas pikantērijas, kas delikātām dvēselēm noteikti būs par stipru, ko attaisno tikai fakts, ka latviešu literatūrā erotikas ir krietni par maz. Pamīšus daiļliteratūrai autors pievēršas vēsturiskiem ekskursiem, kurus varētu vienot devīze “zviedri nav labi” ( lai neteiktu stiprāk ) – te ir gan par leģionāru izdošanu PSRS, gan prāmja Estonia katastrofu, gan Atmodas laika zviedru invāziju banku un telekomunikāciju sektorā, gan arī zviedru grēkiem pasaules mērogā, kas galabeigās tiek saistīts ar Jak-42 avāriju Jaroslavļā.

Lai nebūtu pārpratumu – grāmatu es izlasīju ar interesi un principā esmu gatava to ieteikt izlasīt visiem, kam kaut cik interesē attiecīgā tēma. Tomēr – jābūt godīgai – autors nav rakstnieks, bet gan žurnālists un tas ir jūtams visā daiļliteratūras daļā. Galvenie varoņi Pučem ir sanākuši varen plakani un dikti paklausīgi – reālie cilvēki ir daudz spuraināki, pretrunīgāki, dzīvelīgāki, bet Laura un Henriks kā tādi ieprogrammēti auni izpilda autora uzdevumus. Neticu es viņiem, īpaši jau Laurai, kuras laiku esmu izdzīvojusi pati, un diezgan droši varu apgalvot, ka tā laika meitenes bija krietni sarežģītākas. Nedaudz tā kā “atsit” Lukjanski ar viņa moralizēšanu un pavisam nedaudz Kolbergu, kuram arī patīk spriedzes līniju sasaistīt ar neseno vēsturi, bet nu tas tā… Daiļliteratūras sadaļu es vairāk uztveru kā dūmu aizsegu visai t.s. dokumentālās prozas daļai (t.i., ja nu kas – viss ir izdomāts), tomēr arī te nebūtu kaitējusi rūpīgāka attieksme pret faktiem – nu nekādi pusaudze Laura 90-to gadu sākumā nevar ikdienišķi lietot vārdu ‘bankomāts’.

Kas attiecas uz dokumentālās prozas sadaļu – te nu manas pēcsajūtas ir tādās, kā pēc pasēdēšanas ar kādu erudītu draugu virtuvē, kur galvenās ir sarunas, nevis mielasts. Daudzām lietām es piekrītu, bet man tas nav nekas jauns, nezināms. Man būtu bijis ārkārtīgi interesanti, ja autors būtu paņēmis līdzautoros kādu tautsaimnieku un kārtīgi “izņēmis cauri” šos zviedru laikus Latvijā, jo citādi… ne viņš pirmais, ne pēdējais, kas parunā.

Ja lasītājs grāmatu paņēmis rokās, lai uzzinātu Pučes versiju par Lokomotiv komandas lidmašīnas bojāeju, tad jābūt pacietīgam, jo to sāk risināt pēdējā trešdaļā. Vispār jau tur joprojām ir daudz neskaidrību un iespējamais “zviedru faktors” nekādi neattaisno komandiera vieglprātību, bet versija, protams, interesanta.

Es neesmu lasījusi citas Pučes grāmatas, tādēļ nevaru salīdzināt, bet domāju, ka arī šī tiks pirkta un lasīta tāpat kā viņa hokeja grāmatas – temats ir aktuāls, teksts ir saprotams plašām masām, intereses piesaistīšanai ir sava daļa bezkaunību. Bet vispār jau, protams, gribas, lai cilvēki beidzot sāk kritiski domāt līdzi valstī notiekošajam un kļūst kaut nedaudz gudrāki.

Advertisements