Olga Kvaša. Saule

Olga Kvaša. Saule

Laiks iet uz priekšu platiem soļiem, un nu jau atkal pienācis tas brīdis, kad cilvēkam jāpalīdz saulītei tālāk pa debess jumu ripināties. Jautāsiet – kāds cilvēkam sakars ar Saules kustību? Mēs visi tā vai citādi pēc pāris dienām svinēsim Jāņus – sakopsim mājas, gatavosim mielastu, kursim ugunskuru un tad jau drusku padziedāsim, padancosim un varbūt pat daži izkustēsies uz mežu papardes ziedu meklēt. Tā ir darījuši mūsu senči, un darīsim arī mēs. Tomēr jebkurai tradīcijai ir dziļākas saknes un vēsture.

Gada gājumā saulgrieži ir tas brīdis, kad robežas starp ikdienu un mītisko, starp šo sauli un aizsauli kļūst aizvien nenoteiktākas. Tautas dziesmā teikts: “Trīs dieniņas, trīs naksniņas Saul’ ar Dievu ienaidā: Dieva dēli salauzuši, Saules meitas vainadziņu“. Mītiskajā pasaulē šobrīd valda haoss, un kaut kas ar steigu jādara, lai tas neienāktu cilvēku pasaulē. Tādēļ cilvēki kārto pasauli – pabeidz lauku darbus, tīra māju, ravē dārzus, kā arī sakopjas paši – iet pirtī, lai attīrās miesa un dvēsele (“Trīs dieniņas velējos, Jāņa nakti gaidīdama; Kad atnāca Jāņa nakte, Balts krekliņis mugurā.”).

Gan ziemas, gan vasaras saulgrieži ir īpašs laiks, kad parastas lietas iegūst maģisku, sakrālu nozīmi. Jāņuguns ir šķīstījoša, veselību un auglību veicinoša – tā jāiededz tikko Saule norietējusi un simboliskā Saules uguns jāuztur visas nakts garumā. Jāņu ugunskuru dedz lielu un skaistu, lai apspīd gan cilvēkus, gan laukus, Jāņu pūdeli – simbolisko Sauli – slej augstu gaisā, jo “Saulīte nakti guļ zelta niedres galiņā“. Jāņos ūdens ir maģisks – “zelta rasa”, tajā gan peldas, gan vārtās zālītē. Nozīmīga loma ir Jāņu zāļu vākšanai un vainagu pīšanai, kam seko visu lietu un būtņu izrotāšana. Rotāšana gan izdaiļo, gan aizsargā, gan ieceļ appušķotos citā – sakrālā – līmenī.

Jāņu nakts ir raganu nakts. Tad tās pulkstens divpadsmitos skrienot, burdamas pa kaimiņu sētām, laukiem un ganībām.

Irina Kotova. Ivana Kupala (2004)

Irina Kotova. Ivan Kupala (2004)

Jāņos īpaši aktīvi ir tumšie spēki – skauģi, burvji un raganas. Tādēļ liela daļa no rituāliem ir veltīta cilvēku, lopu un māju aizsardzībai. Tiek vākta „visa laba Jāņuzāle”, pīti vainagi un vijas, cirstas meijas un grieztas kalmes. Māju pušķošanai nekad necirta apšu meijas, jo tas ir raganu koks (ar apses malku raganas tikušas dedzinātas). Tomēr apses miets noder, lai atspiestu kūts durvis, lai raganas netiek iekšā. Savukārt īpašā cieņā kā sargkoks bija pīlādzis – Jāņu vakarā pīlādža zarus iesprauda miežos un rudzos, lai raganas nenoskaustu; tāpat staļļos un kūtīs aiz griestiem un pažobelēs priekš staļļa durvīm. Pīlādzis jāvelk aiz galotnes no meža, ar to jāizslauka kūts, lai lopi būtu veseli. Raganas zināja pīlādžu iedarbību un centās tiem jau laikus nolauzt galotnes. Jāņos bija vajadzīgi ne tikai smuki augi, bet arī dadžoti un ērkšķoti, ar kuriem atbaidīja nelabos mošķus – „Jāņu naktī laidars jāizkaisa ar nātrēm, lai raganas noduras.” Arī ikdienas dzīvē vispopulārākais amulets, lai pasargātu no skauģa acs, bija kāds ass priekšmets: adata, nagla, skuja, kuru piesprauda apģērba iekšpusē. Jāņu naktī zirgus nelaida pieguļā, lai burvji un raganas tos neapskādētu. Īpatnēji, ka daudzās tautasdziesmās Jānis tiek pieminēts kā zirgu bieds: „Jāņu nakti, bāleliņi, Pieguļā nejājat: Jānīts jūsu kumeliņus Dzelza zāli ēdinās.” Svinību iesākumā ir derīgi nodziedāt kādu aizsardzības dziesmu:

Skrien, ragana, gaisā šķērsu,
Manas sētas neaizskar:
Mana sēta dzelžiem kalta,
Adatām jumti jumti.

Jāņu naktī nedrīkst palikt bez vainaga, jo tas arī domāts ne tikai rotai, bet arī aizsardzībai no nelabā spēka. Vainaga, ugunskura, jāņusiera aplis simbolizē sauli un sargā no nelaimēm, slimībām, nelabvēļiem. Kailu galvu skreja tikai raganas! Īpašos zīlēšanas vainagus pina no trejdeviņām zālēm, pats vaiņags jāpin uz krustcelēm, turklāt nedrīkst runāt un skatīties atpakaļ. Vēlāk jaunas meitas vainagu izmantoja daudzveidīgajos nākamā vīra ieraudzīšanas rituālos – sviež ozolā, laiž ūdenī vai liek pa nakti zem spilvena. Kādas zāles pina vainagos? Vispirms jau nārbuļus, kuriem dzeltenā krāsa simbolizē dienu, bet zilā – nakti, pēc tam sarakstā ir buldurjāņi (baldriāns), āboliņš, vībotne, dedestiņa, margrietiņa, raspodiņš, suņuburkšķis, rudzupuķe, madara, ķimene, mazais mārsils, vanagu vīķis, asinszāle, vīgrieze, tīruma kosa, kaķpēdiņa… Vīru vainagus darina no ozola un iepin arī pa kādai durstīgi dzēlīgai zālītei – nātri, dadzi, zirgskābeni, puplaksi. Kalmes vainagos neliek, bet ar tām auglībai un svētībai ieper cits citu. Un kur tad nu vēl slavenā paparde! No papardes un kalmju saknes Jāņu naktī gatavo amuletus: papardes saknei atdala zvīņas, izkaltē un no tām saver kaklarotu.

Kultūras antropoloģe Rūta Muktupāvela teic: “Ja latvieši grib pastāvēt kā latvieši, kur gan citur smelties spēku, ja ne vecāku un vecvecāku domāšanas un uzvedības modelī. (..) Nevajadzētu prātot: svinēt vai ne, cik tas ir nozīmīgi un ko man tas dos, ir jādara, un viss, bez jautājumiem, jo gadskārtu svētki ir ļoti svarīgs identitātes elements.

Šogad vasaras saulgrieži sakrīt ar pilnmēnesi, kas notiek tikai reizi deviņpadsmit gados. Turklāt Mēness atrodas perigejā, un debesīs būs vērojama Lielā Mēness ripa. Tas sola skaistu, Mēness gaismas pielietu un emocionālu Jāņu nakti – iepīsim vainagos nomierinošo baldriānu un vīgriezi un svinēsim skaisti! Lai priecīgi Jāņi!

Advertisements