Sandis Laime. Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā: promocijas darbs / LU Humanitāro zinātņu fakultāte. – Rīga, 2011.

Bogdan Prystrom

Bogdan Prystrom

Raganu un tām veltītās lasāmvielas šajā pasaulē ir daudz, bet jāsāk ar tuvākajām – latviešu raganām. Salīdzinoši nesen folkloristikas zinātnē tika aizstāvēts filoloģijas doktora darbs, kurš ir pilnībā veltīts ļoti saistošai, bet īstenībā maz pētītai tēmai – senākajiem priekšstatiem par raganām un ar tām saistītajām tradīcijām Latvijā.

Šobrīd folkloras raganas tēls – ļauna vecene, kuras amats ir buršana, zīlēšana, indēšana un  visa veida sadarbība ar ļaunajiem spēkiem. Uzskata, ka tas ir radies kristīgās demonoloģijas ietekmē, kas bija par pamatu t.s. raganu vajāšanai viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Tai pašā laikā folkloristikā pastāv viedoklis, ka raganu izcelsme meklējama pirmskristietības laika priekšstatos un viduslaiku raganām piedēvētās funkcijas pildīja kādas senākas mitoloģiskas būtnes. Autors savā promocijas darbā vēlas rast atbildi uz jautājumu: vai arī Latvijā pazina šādas būtnes un kādas iespējamās liecības par sevi tās atstājušas latviešu folklorā, valodā un kultūrvidē? Darba mērķis ir izzināt senāko ar raganām saistīto mitoloģisko priekšstatu slāni, konkrēti ziemeļaustrumu Latvijā, izmantojot šīs teritorijas folkloru sasaistē ar lingvistiskajiem un arheoloģiskajiem avotiem.

Raganu tēla raksturojuma noskaidrošanai analizētas apmēram 380 dažādu žanru folkloras vienības, no kurām 280 ir ticējumteikas. Teikas kā mitoloģisko priekšstatu pētījumu avots līdz šim nav plaši izmantotas, jo uzskatīts, ka stāstījums brīvā formā ir vairāk pakļauts izmaiņām, bet tautasdziesmas, pateicoties savai sastingušajai formai, ir garants satura nemainībai gadsimtu garumā. Tādēļ ievadā autors pamato un pierāda, ka teikas ir izmantojamas kā pilnvērtīgs latviešu mitoloģijas avots.

Lai nodalītu raganu tradīcijas attīstības stadijas, autors lieto apzīmējumus “nakts raganas”un “ciema raganas”. Ar pirmo domātas pārdabiskas zemākās mitoloģijas sieviešu kārtas būtnes, savukārt ciema raganas ir sievietes, kas veic dažādas kaitnieciskas darbības. Autora izvirzītā hipotēze pieņem, ka nakts raganu – ļauno garu kaitnieciskās funkcijas viduslaiku dēmonoloģijas ietekmē tika pārnestas uz ciema raganām – sievietēm, kas mantoja arī raganu nosaukumu, bet senākais slānis laika gaitā pamazām izzuda. Atsevišķos apgabalos tradīcija vēl ir saglabājusies (relikta teritorija), un folkloras materiāla analīze autoram ļāvusi definēt divas teritorijas: 1) Valmieras rajons un tam piegulošā Valkas rajona ZR daļa (izņemot Igaunijas pierobežas pagastus) un 2) Alūksnes rajona centrālā un Z daļa un Balvu rajona A daļa. Autors pauž viedokli, ka Alūksnes rajonā tradīcija saglabājusies, jo nakts raganas padarītas par cilvēkiem kalpojošiem gariem, kas saglabājuši daudzas nakts raganu iezīmes un paralēli palikuši arī senākajās, “nepieradinātajās” formās. Savukārt Valmieras rajonā par ciema raganām padarītas  spīganas, kas ļāvis saglabāties senākajai nakts raganu tradīcijai. Iespējams, ka sākotnējā nakts raganu tradīcija bija pazīstama visā austrumbaltu (latgaļu, sēļu, zemgaļu) apdzīvotajā teritorijā, bet nav bijusi pazīstama rietumbaltiem (kuršiem) un lībiešiem.

Bogdan Prystrom

Bogdan Prystrom

Vārds ‘ragana’ rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi minēts raganu tiesas protokolā 1574. gada 11. septembrī, savukārt nākamajos gadsimtos tas jau iekļauts visās nozīmīgākajās vārdnīcās un ticis attiecināts uz sievietēm, kas saistītas ar pārdabisku spēku un buršanu. Nu jau krietnu laiku valodnieku pētījumos dominē viedoklis, ka ‘ragana’ atvasināts no verba ‘redzēt’, t.i. ragana – redzētāja, pareģe. Otra hipotēzē piedāvā atvasināt raganu no vārda ‘rags’, kas raganu skata kā sākotnēji ragainu mitoloģisko būtni. Trešā hipotēze, kurai pievienojas arī autors, ir Bernda Glīva piedāvātā, kas ‘ragana’ saista ar baltu valodu verba sakni *rag- ‘pacelties, parādīties’, kas atvasināta no indoeiropiešu saknes *rog- ‘nolikt taisni, izstiept, uzsliet’. Ar vairākiem piemēriem Glīvs pamato, ka vārds ‘ragana’ varētu nozīmēt – ‘tā, kas ir redzēta, redzama, tēls’, respektīvi ‘rēgs’.

Darba otrā nodaļa veltīta raganu tēla raksturojumam – tās var būt neredzamas, bet cilvēku veidolā ir skaistas vai atbaidošas, ar izlaistiem matiem, spilgtu vai baltu apģērbu. Atbaidošās biežāk zog pienu no govīm, bet skaistās – pavedina vīriešus, velējas uz akmens, šūpojas kokos, ķemmē matus utt. Darbojas visbiežāk naktīs, retāk – pusdienlaikā. Nakts raganām īpaši patika maldināt cilvēkus, vadāt tos pa mežiem un purviem, kas ir viena no galvenajām meža garu funkcijām. Sastaptos cilvēkus raganas ķircināja, mocīja un mēģināja nokutināt līdz nāvei. Autors uzskata, ka daudzās maldinātājteikas ir radušās kā brīdinājums cilvēkiem nebāzties noteiktās teritorijās konkrētā laikā, jo tas piederēja citas pasaules būtnēm. Interesanti, ka aizsarglīdzeklis pret raganām ir vilki – “vilki plosa raganas”, savukārt vīrieši no tām varēja atvairīties novelkot bikses, t.i. – ar kailumu.

Trešajā nodaļā autors mēģina definēt raganas sākotnējo būtību. Viņš secina, ka par raganām visdrīzāk saukti mirušo gari, pie kam, ņemot vērā, ka raganu dzīves un darbības vietas ir kapu apkārtne vai citas tā saucamās “netīrās vietas” un raganu uzvedība ir kacinoša un cilvēkam kaitnieciska, tās visticamāk bija tā saucamās nelaimīgās dvēseles – cilvēki, kuru dzīves ir pārtrūkušas nelabā nāvē (slīkoņi, pašnāvnieki, nogalinātie) vai atstājot neizpildītu kādu dzīves uzdevumu, pārkāpjot normas (neprecētas meitas, naudas apracēji, slepkavas).

Tā kā ciema raganas jēdziens 16. gadsimta otrajā pusē Latvijā jau bija pilnībā izveidojies un būtībā pārklājis senākos priekšstatus, Sandis Laime ir restaurējis ļoti senu tradīciju slāni par nakts raganām. Sākotnēji man viņa hipotēze šķita apšaubāma, bet lasot pārliecinājos par tās iespējamību. Jāsaka, ka šobrīd nakts raganas tēls man pat šķiet simpātiskāks par iepriekš iedomāto latviešu raganu. Īpašu interesi izraisīja velēšanās darbībai veltītā pētījuma daļa, jo pārsvarā ir lasīts par vērpšanas un aušanas simbolisko nozīmi mitoloģijā. Jācer, ka nākotnē autors savu darbu pārveidos monogrāfijā un izdos grāmatā, lai ar viņa pētījumu varētu iepazīties plašāks interesentu loks, ne tikai manā virspusējā izklāstā.

Advertisements