Dubravka Ugrešiča. Ragana izdēja olu / no horvātu val. tulk. Anete Simanovska. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013. (Dubravka Ugrešić. Baba Jaga je snijela jaje. 2007.)

Ugresica_RaganaIzdejaOluPa ilgiem laikiem latviešu valodā ir iznākusi kāda horvātu rakstnieka grāmata, kas tāpēc vien ir uzmanības cienīgs fakts. Dubravka Ugrešiča (1949) ir pazīstama persona horvātu literatūrā, krievu literatūras tulkotāja un pasniedzēja, vairāku prestižu Eiropas literāro prēmiju ieguvēja. Kad sākās Dienvidslāvijas karš, Ugrešiča skaļi pauda uzskatus gan pret karu kā tādu, gan pret abu karojošo pušu nacionālismu, savā dzimtenē izpelnoties plašu nosodījumu, kas bija iemesls viņas emigrācijai 1993. gadā. Viens no epitetiem, ar ko tika apveltīta Ugrešiča, bija ‘ragana’, varbūt tādēļ viņa piekrita piedalīties Skotijas izdevniecības Canongate grāmatu sērijā Canongate Myth Series, kura ideja – mūsdienu rakstnieku skatījums uz senajiem mītiem. (Šobrīd sērijā ir iznākušas 18 grāmatas (no 2005. gada), latviski tulkotas – pirmās četras un tagad – Ugrešičas darbs, kurš gan netiek norādīts kā sērijas sastāvdaļa.)

“Ragana izdēja olu” pēc struktūras ir triptihs, kurā apvienotas trīs, savstarpēji neatkarīgas daļas, kuras saista vienīgi kopīgā tēma (manā uztverē) – sieviete un vecums. Pirmajā daļā autore stāsta par savu māti un viņas paradumiem, ko skāris vecums un slimība (visticamāk, tā ir autobiogrāfiska); otrā daļa ir savdabīgs, jancīgs garstāsts par trīs večām, kas ierodas čehu kūrortā, lai par pēdējo naudu vēl kārtīgi izbaudītu dzīvi; trešā daļa ir kādas folkloristes stāstījums par raganas, konkrēti – slāvu Babas Jagas tēlu un tā dažādajām nozīmēm un atsaucēm kultūrā. Man ļoti patika pirmā daļa, kurā autores stāstījums par mammu ir vienlaikus mīļš un aizkustinošs un pat viņas brauciens uz mammas bērnības pilsētu Bulgārijā kopā ar dīvaino folkloristi sniedz līdzpārdzīvojumu un pārdomas par tēmu “Vai vajag atgriezties pagātnē”. Otrā daļa mani brīžiem garlaikoja, jo farss nekad nav bijis mans mīļākais žanrs un klajās atsauces uz mitoloģiskajām paralēlēm bija apnicīgas. No trešās daļas es gaidīju visvairāk, jo šķita, ka tā man piedāvās izsmeļošu stāstu par slāvu raganām, bet saņēmu vismazāk. Pirmkārt, man autores pieeja šķita ļoti virspusēja un no dažādiem avotiem māksloti sakompilēta, otrkārt es nejutu kādu mērķtiecīgu, gudri virzītu mīta izmantošanu, kas atklātu kādu autores “izsēdētu” atklāsmi par viņas acīmredzamo vēlmi vēstīt par sievietes novecošanu un vecuma vietu kā tādu mūsdienu kultūrā. Drīzāk otrādi – viņas manifestam līdzīgais epilogs “…lai ceļas sieviešu miljoni…” šķita nepārdomāts un neiederīgs konkrētās grāmatas kontekstā.

Lai arī es te purpinu par visādām nepatikām, Ugrešičas valoda un izteiksmes līdzekļi man patika un sagādāja dažu labu jautru brīdi. Viņa māk izcelt komisko tur, kur gribas raudāt, un parādīt skumjo pat izteikti laimīgā stāstā.

Kas zina, varbūt Likteņa pavēlnieces birokrātiskais aparāts līdzinās Holivudai vai Bolivudai, varbūt tajā rūpīgu ierēdņu miljonu vietā strādā miljoni haltūristu – pārraksta, pārmuļļā, skribelē, smērē papīru. Varbūt pat starp viņiem pastāv darbu dalīšana, proti, vieni sacer dialogus, otri – sižetu, bet trešie – personāžus, un varbūt tieši tāpēc mūsu dzīves ir tāda neaprakstāma putra. Tikko piedzimušiem mums katram iegrūž rokās neredzamu tīstokli, un mēs aizskrienam pa savā dzīvēm kā skauti, vadīdamies pēc mums dotajām neredzamajām koordinātēm. Un varbūt tieši no tā, no tās nervozās skriešanas rodas tā šausminošā nezināšana par citu dzīvēm, par savu pašu tuvāko cilvēku dzīvēm…

Par tulkojumu vienīgā piezīme būtu tāda, ka tas man brīžiem šķita pārāk cītīgs: nav nekādas vajadzības tulkot Zahertorti kā Vīnes šokolādes biskvītkūku, jo tekstā būtisks ir tikai vārds torte, kā arī citviet šķiet burtiski tulkots tas, ko labāk būtu bijis aizstāt ar latviešu izteicienu. Bet tas jau ir tulkotāja gaumes jautājums. Visticamāk, ka izdevējs ir izvēlējies nosaukumā oriģinālo Baba Jaga aizstāt ar ‘ragana’, kas man tomēr neliekas piemēroti. Babas Jagas – ļaunas un nesmukas mitoloģiskas būtnes – tēls ir gana plaši pazīstams arī latviešu kultūrtelpā, savukārt raganas nozīme ir daudz plašāka. Galugalā, arī autore taču pati izvēlējās darboties ar vienu konkrētu raganas tēlu, kādēļ gan lieki atņemt grāmatas nosaukumam precizitāti.

Neskatoties uz iebildēm, grāmata man tomēr patika – savdabīgs skatījums uz sievieti, vecumu un Babu Jagu. Iespējams, ka viņas esejas varētu būt vēl saistošākas.

Advertisements