Sebastia Boada (1935)

Sebastia Boada (1935)

“Bet lielākoties viss bija labi un vasara – viena vienīga bauda. Pelle jau sāka baiļoties par to briesmīgo dienu, kad viņiem būs jābrauc atpakaļ uz pilsētu. Viņam bija veca matu suka ar tikpat daudziem zobiem, cik vasarai dienu. Katru rītu viņš izlauza vienu zobu un sadrūmis vēroja, ka zobu rinda saplok.

Kādu rītu, ieturot brokastis, Melkers ieraudzīja Pelles suku, paņēma to un aizsvieda projām. Raizēties par nākamajām dienām esot kļūda, viņš sacīja. Jābauda pašreizējā diena. Saulainie rīti, kāds, piemēram, esot šodien, tad dzīve būšot laimīga, tā domāja Melkers. Iedomājieties tikai – iziet kailām kājām ārā, just zāli, noskaloties pie steķiem, pēc tam apsēsties pie paša krāsota dārza galda, lasīt grāmatu vai laikrakstus, dzert kafiju, kamēr apkārt čalo bērni, vairāk viņš no dzīves neprasa. Un lai Pelle neiedomājas nākt te ar kādu vecu suku. Viņš to paņēma un iesvieda mēslainē.”

Fragments no Astrīdas Lindgrēnas grāmatas “Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki”

(no zviedru val. tulk. Elija Kliene)

Advertisements