Барбара Майклз. Ведьма / перeвела Е.Годунова. – Москва: ЭКАМ, 1993. (Barbara Michaels. Witch. 1973)

Galla Abdel Fatah (1970) Girl in Lotus

Galla Abdel Fatah (1970) Girl in Lotus

20./21. gadsimta populārajā literatūrā raganas tēls ir izmantots intensīvi – grūti saprast, ko tieši būtu vērts izlasīt no plašā klāsta. Barbaras Maiklzas romāns “Ragana” ir izdots pirms 40 gadiem, tomēr joprojām populārs un lasīts – iespējams, tas noteica izvēli.

Kad amerikāņu eģiptoloģe Barbara Merca vēlējās publicēt savu pirmo romānu, viņa izvēlējās pseidonīmu Barbara Maiklza un turpmāk ar šo vārdu rakstīja mistiskos trillerus. Savukārt ar Elizabetes Pītersas vārdu viņa rakstīja detektīvus, pie kam gan vienu, gan otru darīja gana ražīgi, īpaši iemīļota ir viņas detektīvsērija par Amēliju Pībodiju.

Kā uzrakstīt standarta mistisko trillerīti? Ņemam vienu 200 gadus vecu māju, kuras pirmo saimnieci apvij nelāga raganas slava, novietojam šo māju nomaļā provinciālā miestā. Miesta iedzīvotāji lielākoties ir vietējās kristīgās sektas piekritēji, bet dažādībai jāpiesviež kāds pārītis “melno avju”, ciema noziedznieks un dumpīgu pusaudžu bariņš. Tad ņemam galveno varoni – simpātisku vidēja vecuma sievieti ar kaķi, kura nolēmusi uzsākt jaunu dzīvi, un ievietojam viņu raganas mājā, neaizmirstot arī par viņas nemitīgi uzpeldošajiem radiem un draugiem. Ja visu labi samaisa kopā, sanāk diezgan efektīgs kokteilis, kuru varētu nodēvēt par asa sižeta mīlas romānu ar vieglu mistikas piesitienu.

Romānam ir vājās puses – pietiekami labi var just, ka tas ir rakstīts 70-to gadu sākumā, paņēmieni ir diezgan klišejiski, atrisinājums – melodramatisks. Tomēr es nebrīnos, ka romāns nav nogrimis aizmirstībā, jo tam piemīt savs šarms un sižeta attīstība ir gana dinamiska, lai pēc iespējas ātrāk gribētos zināt, ar ko gan viss beidzas. Papildu bonusu romāns no manis dabūja par māju un kaķi. Nezinu, kas tās man par zemapziņas plūsmām, bet satiekot stāstu par vecu māju, kurā ienāk jauni iemītnieki un nodarbojas ar tās labiekārtošanu un pakļaušanu savām interesēm, mana kritiskā domāšana atslābst. Kaķi varētu būt otra vājība, jo galvenās varones untumainā siāmiete Ištara ir aprakstīta tik smalki, ka ir pilnvērtīga romāna varone.

Mailzas aprakstītās raganas tipu varētu klasificēt kā svešā, nezināmā, nesaprotamā, tādēļ dēmoniskā un ļaunā. 18. gadsimta sākumā visi ciema ļaudis bija ieceļotāji no Eiropas, puritāniskie vācieši vai holandieši, savukārt ciema bagātākais cilvēks sev par sievu apņēma melnīgsnēju, šmaugu būtni ar lielām, melnām acīm, kura vietējā baznīcā negāja (jo, visticamākais, bija katoliete), ar ciema sievām nedraudzējas, bet sēdēja mājās un dziedāja nesaprotamā valodā dziesmiņas un izšuva (tā vietā, lai lāpītu vīram zeķes vai kautu sivēnu). Mērija ārkārtīgi mīlēja visus dzīvniekus, bet viņas īpašais mīlulis bija balts, pūkains kaķis. Pēc vīra nāves par raganu nosauktā Mērija pārņēma saimniecību savās rokās un tapa par veiksmīgu biznesa lēdiju, ar to izpelnoties apkārtējo skaudību un, protams, aizdomas par sadarbību ar nešķīsto  – šeit autore atspoguļo vēsturisku faktu, ka raganu vajāšanu laikā patiešām viena no riska grupām bija sievietes bez vīra, jo tās bija juridiski neaizsargātākas. Mērija neņēma labu galu, jo kādu dienu tika atrasta pakārta vai pakārusies savā mājā, un kopš tā laika, protams, māja ieguva nelabu slavu. Romāna galvenajai varonei māja gan šķiet ārkārtīgi pievilcīga, un liekas, ka arī mājai viņa patīk, un ne tikai mājai, bet arī tās pirmajai saimniecei.

“Ragana” ir patīkams mistiskais trilleris uz pāris dienām, kurā ir interesanti parādīts provinciāls amerikāņu miests un tā attieksme pret jaunpienācēju, kura lēnām tiek dēmonizēta un izstumta. Nekādas izcilas vērtības grāmatai nav, bet tā bija izklaidējoša, nedaudz pamācoša un labs iemesls lasīt arī citas autores grāmatas, kuras esmu iemarinējusi savā grāmatplauktā.

Advertisements