Bērnu raganiņas: vācu, angļu un spāņu

Bērnu literatūrā ragana ir ļoti iemīļots personāžs, tai pašā laikā tās tēls laika gaitā ir stingri mainījies. Sākotnēji tās bija pasaku raganas – viennozīmīgi ļaunas, naidīgas, nenovīdīgas, no kurām vajadzēja uzmanīties un baidīties. Pasaku žanram ienākot literatūrā, protams, pēc kāda laika parādījās arī literārās raganas, kuras autori vēlējās portretēt niansētāk un saistošāk, ne tikai no tumšās puses. Piemēram, ASV rakstnieka Bauma sērijā par burvi no Oza zemes (1900) ir četras raganas – divas labas, divas ļaunas, turklāt vārds ir dots tikai vienai no labajām – baltajai Glindai.

Interesanti, ka tikai pētot bērnu raganu grāmatas, es iedomājos, ka angļu un krievu bērnu literatūrā pastāv atšķirīga attieksme pret raganām, kas izpaužas jau apzīmējuma izvēlē: tam pašam Baumam ir „witches”, bet viņa darba atražotājam Volkovam – „labās un ļaunās burves”. Iespējams tādēļ, ka es bērnībā lasīju grāmatas par ļaunajām raganām un labajām burvēm, man kā bērnam bija diezgan grūti sākumā pieņemt vācu rakstnieka Preislera raganiņu, kuru autors izvēlējies portretēt kā labo darbu veicēju.

Otfrīds Preislers. Mazā raganiņa / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. – Rīga: Liesma, 1981. (Otfried Preußler. Die Kleine Hexe. 1957)

Kādu vakaru skolotāja Preislera jaunākā meita viņam atzinās, ka viņai ir bail no ļaunām raganām, uz ko tētis viņai mundri atbildēja, ka tādu vairs nav. Kāpēc? – jautāja bērnelis. Tiešām, kur palikušas ļaunās raganas? Tā nu nācās Preisleram izdomāt ikvakara stāstus par mazās raganiņas piedzīvojumiem, kas pēc tam tika stāstīti un patika arī viņa skolēniem, bet vēlāk tika apkopoti grāmatā.

“Mazā raganiņa” man ir ļoti mīļa bērnības grāmata, par kuru man gribējās uzrakstīt pat zinot, ka lielākā daļa to noteikti ir lasījusi. Raganiņa dzīvo mežā kopā ar viedu, melnu kraukli Abraksu un ir tikai nieka 127 gadus veca – daudz par jaunu, lai piedalītos pieaugošo raganu saietos. Bet viņai tā gribas uzdejot ap Valpurģu nakts lielo ugunskuru! Tā nu viņa slepus aizlavās uz balli, bet tiek pieķerta, un tagad viņai nākamā gada laikā ir jākļūst par “labu raganu”. Raganiņa ar kraukli gan, izrādās, nav sapratuši, ka raganu mēlē “labs = ļauns”, un tad nu raganiņas uzraudzei negaisa raganai Rumpumpelei gada laikā  ir dikti daudz ko pierakstīt savā melnajā grāmatā.

Ko dara maza raganiņa, kurai ir noberztas kājas? Viņa sataisa ziedi no krupja olām un peļu mēsliem, piejauc klāt sauju samaltu sikspārņu zobu un liek ziedei uguns liesmās pavārīties. Kad viņa apsmērē noberztās vietas ar šo ziedi un vēl nopurpina dažus vārdus no buramās grāmatas, kājas sadzīst dažos acumirkļos.

Domāju, ka Preislera grāmata ne mirkli nav novecojusi un joprojām patīk visa vecuma bērniem.  Pēc tās motīviem ir uzņemtas divas multenes – čehoslovāku/VFR (1986) (youtube meklēt die kleine hexe) un krievu (1991) (youtube meklēt Маленькая колдунья).

“Mazā raganiņa” gan šogad kļuva bēdīgi slavena ar to, ka vācu izdevniecība to nolēma pārizdot, lai nomainītu vārdus ar negatīvu pieskaņu, t.i. Neger, wichsen un Zigeuner, bet tā jau tāda globāla tekstu pārrakstīšanas mānija.

.

Roalds Dāls. Raganas / no angļu val. tulk. Karīna Gretere. – Rīga: Madris, 1997. (Roald Dahl. The Witches. 1983)

Kad Roaldu Dālu sāka tulkot latviski, es jau biju liela meitene un bērnu grāmatas nelasīju. Tādēļ pirmo Dāla grāmatu lielā cerībā izlasīju tikai pagājušogad, un tā bija “Matilde” – par meiteni grāmattārpu, kura man nepatika. “Raganas” man arī nepatika, un domāju, ka vairāk es Dālu nelasīšu – nesakrīt mums tās humora izjūtas.

Dāla raganas ir ļaunas, nu dikti ļaunas. Viņas valkā cimdus, lai slēptu savas neglītās rokas, un nēsā parūkas, jo viņām nav matu, un regulāri kasa iekaisušo galvas ādu; viņu kājām nav pirkstu, bet viņas vienalga valkā neērtās cilvēku kurpes, jo grib noslēpties starp cilvēkiem. Jā, par raganu var izrādīties ikviena ārēji mīlīga sieviešu kārtas būtne. Viņu galvenie ienaidnieki ir – bērni! Raganuprāt smirdīgie, mazie radījumi ir jāiznīdē no pasaules. Vēlams, vienu bērnu nedēļā. Kāpēc? Nu tas priekš Dāla ir pārāk grūts jautājums. Galvenais varonis un viņa vecmāmiņa man šķita tik samākslotas  būtnes, ka viņu darbībā un arī viss stāsts likās plakans un neizteiksmīgs. Ak, ko nu tur daudz… nepatika un viss.

Nezinu, vai es bērnam šo grāmatu dotu lasīt – ja nu vienīgi rūdītam šausmeņu cienītājam. Savukārt pieaugušam cilvēkam tas viss galīgi nav ne šausmīgi, ne aizraujoši (kā var neatpazīt raganu, ja tai ir zilas siekalas?) Beigas ir diezgan muļķīgas, visticamāk, ka ir bijis domāts turpinājums.

.

Džozefs Gregorijs. Teresita – mazā raganiņa / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Rasa, 2001. – (Sprīdīša bibliotēka; 22). (Josep Gregory. Tereseta la bruixeta. 1995.)

Raganiņu meklējumos atradu, ka Sprīdīša bibliotēkā ir viens spāņu rakstnieka stāsts, kura galvenā varone ir vēl viena mazā raganiņa. Viņas piedzimšana raganu ģimenē izraisa traģēdiju, jo Teresita ir īsts briesmonis, viņa galīgi neizskatās pēc raganas: deguntiņš ir atbaidoši sīks un daiļš (kur ir kārpa?!), mati laistās kā zelts, bet no acīm vispār var galu dabūt. Nabaga izmisušie vecāki tomēr samierinās ar likteni un ved vien mājās savu šausmonīti. Teresita izaug un iet raganu skolā, tikai joprojām ir drausmīgi smuka, ļoti zinātkāra un galīgi negrib ēst tik garšīgas lietas kā prusaku sviestmaize un skudru mērce, viņai, redziet, svaigi augļi pie dūšas iet vairāk.

Stāsta galvenais notikums ir visu raganu slotu pazušana, kas nozīmē haosu jau tā nemierīgajā raganu ciemā. Teresita nolemj būt detektīve un sadzīt pēdas pazudušajiem transportlīdzekļiem. Sižets nav īpaši oriģināls (ja nu vienīgi tas, ka Teresita lido uz putekļsūcēja), tomēr autors ir izgudrojis visādas jancīgas lietas un tulkotājs labi to visu pārtulkojis – tāds smieklīgs un mīļš bērnu stāsts ar negaidīti feministiskām beigām.

Ja baudīt gribi ko smalku

ļauj, es tev uzklāšu galdu:

būs žurkas, slieciņas smalkas,

bet saldajā – zāģu skaidas.