Nīls Geimens. Zvaigžņu putekļi /  no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2007. – (Vēja suņa klasika).  (Neil Gaiman. Stardust. 1999)

Geimens_Zvaigznu1991. gadā Nīls Geimens bija aizbraucis uz Arizonu, lai saņemtu World Fantasy Award. Negaidot viņam gadījies novērot, kā Arizonas tuksnesī nokrīt meteorīts, kas esot daudz iespaidīgāka aina par mūsu ierastajām ātri krītošajām zvaigznēm. Meteorīts nācis zemē ar ugunīgu sliedi, un Geimenam šķitis, ka nupat jālec mašīnā un jābrauc meklēt nokritusī zvaigzne. Bet – ja nu zvaigzne nav vienkāršs akmens gabals? ja nu tā ir meitene, kura ir salauzusi kāju un tagad sēž un dusmojas? Tas jau ir stāsts, kurš nāca klajā 1999. gadā ar Čārlza Vesa ilustrācijām.

“Zvaigžņu putekļi” ir pasaka pieaugušajiem. Nezin kādēļ ierasts teikt, ka pieaugušo pasakas ir domātas viņu iekšējam bērnam, bet Geimens uzskata, ka pieaugušajiem vienkārši neviens neraksta saturīgas, saistošas pasakas, kuras sniegtu tikpat lielu baudu kā tās, ko mēs lasījām bērnībā. Domāju, ka šībrīža fantasy literatūras uzplaukums ir pierādījis, ka pieaugušajiem ne tikai vajag pasakas, bet viņi pēc tām ir izslāpuši. Tai pašā laikā uzrakstīt pasaku ir daudz grūtāk nekā šķiet pirmajā mirklī – tai jāveido netverama klātbūtnes ilūzija, bet vienlaikus lasītājam jāsaglabā distances sajūta (jo elfi un burvju spēks tomēr nav realitāte); jaunai pasakai jābūt oriģinālai, bet tai pašā laikā tā nedrīkst aiziet pārāk tālu no ierastajām shēmām, jo tad jau tā vairs nebūtu pasaka.

“Zvaigžņu putekļos” lasītājs tiek iepazīstināts ar parastu ciemu, kura austrumos slejas pelēka klints siena ar vienu robu – sešas pēdas platu atveri. Ikdienā nevienam nav ļauts iziet ārpus sienas, tikai reizi deviņos gados zaļajā pļavā notiek gadatirgus, kurš, protams, ir maģisks.

Stardust_thefairymarket

The Faerie market day by Charles Vess

– Acis, acis! Jaunas acis pret vecajām! – kliedza maza sieviete, stāvēdama pie galda, ko noklāja pudeles un krūkas, pilnas ar visu veidu un krāsu acīm.

– Mūzikas instrumenti no simt zemēm!

– Penija svilpieni! Divpeniju dungošana! Trīspeniju kora korāļi!

– Izmēģiniet veiksmi! Nāciet, stājieties šeit! Atminiet vienkāršu mīklu un iegūstiet anemones vēja ziedu!    (..)

Tika pārdoti pesteļi un zintes, un brīnumi; tur bija mantas, kas pat sapņos nav rādījušās, un neiedomājami priekšmeti (“Kāda vajadzība,” Danstans prātoja, “varētu būt pēc olu čaumalām, pildītām ar vētru?”).

Tirgus saved kopā cilvēku un raganas sagūstītu feju, un pēc deviņiem mēnešiem Danstans grozā saņem savu jaundzimošo dēlu Tristranu. Pēc septiņpadsmit gadiem Tristrans dodas burvju pasaulē aiz sienas, jo ir mīļotajai zvērējis atnest nokritušo zvaigzni. Ak, jauneklis nemaz nezina, ka burvju pasaulē zvaigznes nav tādas kā mācīts skolā un viņa paša liktenis jau kādā burvju grāmatā ir ierakstīts.

Iemesls, kādēļ es tagad atcerējos par “Zvaigžņu putekļiem”, protams, ir raganas – brīnišķīgā raganu trijotne, kuras dzīvo mazā mājiņā mežā vidū. Tās ir padzīvojušas, nevīžīgas sievas, kuru vienīgā tīrā manta mājā ir liels, melna stikla spogulis cilvēka augstumā. Spogulī dzīvo trīs citas sievietes – slaidas, tumsnējas un jautras un viņu māja ir liela un grezna. Geimens viņas nosaucis par Lilimu – raganu karalieni (es sapratu, ka viņas trijatā jeb, precīzāk, sešatā veido karalieni). Lilima meklē nokritušas zvaigznes, lai tām, vēl dzīvām esot, izgrieztu sirdi un to ēstu pa mazam gabaliņam, tādējādi iegūstot papildu gadus, jaunību un skaistumu. Romāna sākumā jau 200 gadus nav bijis nevienas zvaigznes, un raganas ir ļoti izbadējušās.

"The Witch Woman Cracked Her Whip" by Charles Wess

“The Witch Woman Cracked Her Whip” by Charles Wess

Krustcelēs stāvēja gara sieviete. Karmīnsarkanajā bruņucepurē, kas ietvēra tumšos matus, atradās sudraba diadēma, un kleita viņai bija tikpat šarlaksarkana kā lūpas.

– Kā tevi sauc, zēn? – viņa jautāja balsī, kas līdzinājās muskusbrūnam medum.

– Par Brevi, kundze, – Brevis atbildēja un sievietei aiz muguras ievēroja ko savādu. Tie bija mazi divriči, tomēr neviens nebija iejūgts ilksī. Viņš prātoja, kā rati nokļuvuši tik tālu.

– Brevis, – viņa gluži vai nomurrāja. – Cik jauks vārds. Vai vēlies man pārdot savu kazu, Brevi, dēliņ?

Kā jau redzams, angļu pirmizdevumam ir brīnišķīgas Čārlza Vesa ilustrācijas. Diemžēl latviski grāmata ir iznākusi bez bildēm. Varbūt laiks padomāt par kādu pārizdevumu?

Ja runā par ekranizāciju, tad esmu no tiem, kuriem grāmata patika daudz vairāk. Ar visu raganu Pfeiferi un dancojošo de Niro filma man šķita pārāk standartizēta – visas tās pierakstītās kauju ainas un pārveidotais fināls, kur nomirst pareizie, ir jau redzēts pārāk daudz reižu (man arī nepatika Tristrana lomas tēlotājs, bet tā jau ir personiska antipātija). Vienīgais, kas iepriecināja – karaļa aptrakušie dēli un īpaši Septimus (saka gan, ka daudzas labas dēlu ainas palikušas DVD pielikumā).

“Zvaigžņu putekļi” ir labsirdīga, viegli ironiska pasaka, kuru, iespējams, varēja rakstīt biezāku, daudzu varoņu dzīves izstāstīt smalkāk, tomēr man šķiet, ka tieši šī vieglā nepabeigtības sajūta arī raisa asociācijas ar grāmatas nosaukumu – tāda sudraba putekļu sajūta, kuru laiku pa laikam gribas atkal atsaukt atmiņā.

Advertisements