Sākumlapa

Vasaras seriāls “Адская кухня”

Komentēt

Pekelna kuhnaPar kulināro mākslu ir gana daudz filmu un seriālu, tomēr visiem zināms, ka labākais teātris ir dzīve, tādēļ nolēmu uzrakstīt par ukraiņu un krievu realitātes šoviem “Пекельна кухня” un “Адская кухня”, kurus vasarā skatījos ar lielu aizrautību.

Kulināro sacensību Hell’s Kitchen ideja esot piedzimusi Jaunzēlandē, pēc tam to pārņēma Anglija (2004-2009), bet īstu triumfu piedzīvoja ASV ar izslavēto britu pavāru Gordonu Ramziju priekšgalā, kur piedzīvojis jau 11 sezonas (no 2005. gada). Šova būtība ir savākt pavāru komandu, ievietot tos ierastajā realitātes šovu 24h novērošanas akvārijā un izveidot psiholoģiski spraigu sacensību par lielu naudas balvu.

Tiesības veidot attiecīgā formāta šovu ir nopirkušas daudzas valstis, tai skaitā Ukraina un Krievija, kurās pirmizrādi attiecīgi piedzīvoja 2011. gadā (3 sezonas) un 2012. gadā (2 sezonas). Protams, ka vispirms es paskatījos ASV variantu, bet tālāk par pirmo sezonu netiku – nepatīk man Ramzijs un amerikāņi, ēdieni šķita neinteresanti, bet dalībnieku savstarpējās attiecības vispār nošokēja (kā var naktī iet pačurāt un vēsi pārkāpt pāri komandas biedram, kurš guļ uz grīdas, sarāvies no nieru kolikām?). Iespējams, ka Ramzijam vajadzēs dod vēl otru iespēju, tomēr ukraiņu un krievu versijas mani aizrāva uzreiz un bija daudz saprotamākas un pieņemamākas.

adskaja kuhnaGan ukraiņu, gan krievu šova vadītājs un galvenais “velns” ellīgajā virtuvē ir Arams Mnacakanovs (1962) – harizmātisks un valdonīgs azerbaidžānis, kurš pēdējos gados ir izveidojis vairākus veiksmīgus un prestižus restorānus. Interesanti, ka Mnacakanovs savu karjeru sāka kā biznesmenis un apsviedīgs cilvēks, jo 90-to gadu sākumā bija Sanktpēterburgas tenisa federācijas prezidents (kas viņam ļāva nodibināt daudzus ietekmīgus sakarus), vēlāk pievērsās vīna biznesam, bet tikai 2001. gadā atvēra nelielu itāļu vīna bāru “Probka”. No tā laika viņa bizness ir tikai zēlis un plaucis, ir atvērta vesela rinda restorānu. Visticamāk, ka pats Mnacakanovs kā pavārs nav izcils (atšķirībā no Ramzija viņš šovā gatavo minimāli), tomēr kā restorators viņš savas spējas ir pierādījis pilnībā – un te viena no biznesa veiksmes sastāvdaļām ir māka savai virtuvei atrast īsto šefu.

Iespējams, ka bijušajā PSRS teritorijā šim konkursam nav tikai vienkārša izklaides funkcija, bet iespēja izglītot cilvēkus, par ko runā arī Mnacakanovs. Pirmkārt, cilvēkiem parāda, ka ēdiena gatavošana var būt ļoti radoša, stilīga un skaista un vajag aizmirst salipušus makaronus un glīzdainas kotletes. Otrkārt, Mnacakanovs gribējis parādīt, ka pavārs ir prestiža profesija, kas ar smagu darbu var nest lielu gandarījumu (arī naudiskā izteiksmē). Savā ziņā ar šādu šovu palīdzību tiek veidota jauna attieksme pret profesiju kā tādu un jaunas prasības pret ēdiena gatavotājiem. Iespējams, ka mūsu platuma grādos tas nav bijis tik izteikti, bet jebkurš, kurš atceras padomju ēdnīcu, sapratīs, kāds mantojums ir pārvarāms krievu un ukraiņu pavāriem.

Dalībnieki šovā savas dienas pavada konkursos, bet vakaros viņi strādā improvizētā šefa restorānā, kur uz viņiem kliedz, lamājas, met ar dažādiem priekšmetiem un visādi citādi mēģina pierādīt, ka viņi ir nekam nederīgi pavāri. Katra vakara noslēgumā notiek darba analīze un kādam no pavāriem šovs ir jāpamet. Tā ir mākslīgi izveidota grūta dzīve, kurā galvenais ir nepadoties, ticēt sev un pieradīt šefam (ar labu darbu un garšīgiem ēdieniem), ka esi galvenās balvas cienīgs.

Mnacakanova palīgi dalībnieku izvērtēšanā ir divi tiesneši. Viens no tiem ir Sergejs Gusovskis, ukraiņu restorators un vīnzinis; otrs – pirmajās divās ukraiņu sezonās pazīstamā Jūlija Visocka, bet krievu un ukraiņu trešajā sezonā – restorānu kritiķe Darja Civina. Tiesneši spēlē komandā – Mnacakanovs ir nežēlīgs soģis, tāds bargā tēva tēls, kas dažreiz skopi uzslavē, Gusovskis ir pareizais nūģis, vienlaikus arī šefa restorāna zāles pārzinis. Tiesnese-sieviete vakariņu laikā parasti sagaida VIP viesus, tos izklaidē un mēģina glābt situāciju, ja ēdiens neatbilst gaidītajam. Jūlija Visocka trešā tiesneša lomā man ļoti patika, jo viņas dzirkstošais temperaments patīkami atsvaidzina šefa uzspēlēto bargumu un Gusovska stīvumu, savukārt Civina ir diezgan ieturēts cilvēks, tiešām vairāk kritiķe.

Sākotnēji mani šovs šokēja ar attieksmi pret sievietēm – vispirms jau ar to, ka dalībnieki tika sadalīti sieviešu un vīriešu komandā. ASV nekas tāds nav iespējams pēc definīcijas. Pēc tam sekoja diezgan nicīga attieksme pret meitenēm gan no pavāru-vīriešu puses, gan diemžēl arī no šefa (apsaukāt meiteņu komandu par vistukūti galīgi nav smuki, jo puišus par gailīšiem viņš apsaukāt neriskēja). Stereotips, ka sieviete nevar būt labs pavārs Ukrainā un Krievijā ir ārkārtīgi noturīgs, lai gan tas ne tuvu nenozīmē, ka šajā profesijā nestrādātu daudz sieviešu, tieši otrādi. Lai arī šovā meitenēm klājas grūtāk par puišiem, tomēr tā viņām ir lieliska iespēja parādīt savas spējas, spītīgi ejot līdz pat uzvarai. Protams, ka šefpavāra profesija ir fiziski grūta, garas darba stundas vakaros, bet nav nekāda objektīva pamata teikt, ka vīrieši ir labāki pavāri – šo teicienu 21. gadsimtā nāksies aizmirst.

Sākotnējais pieņēmums, ka uzvarētājam ir jābūt tikai labam pavāram, sabruka diezgan ātri, jo īstenībā šefpavāram ir jāprot izcili gatavot, jāpārzina visi virtuves procesi, jāmāk komandēt, organizēt un disciplinēt padotā pavāru komandā, jāsaglabā miers stresa situācijā. Tādēļ uzvarētājs pārsvarā nav vislabākais pavārs, bet tas dalībnieks, kurš nākotnē būtu spējīgs stāties pavāru komandas priekšgalā. Šovu laikā ir pierādījies, ka galveno balvu var iegūt arī dalībnieks, kurš sākotnēji šķitis blāva komandas sastāvdaļa, bet šovā parādījis radošumu, darbaspējas, stingru mugurkaulu, bet – galvenais – ticējis sev!

 

Мария Парр “Вафельное сердце” (2010)

5 komentāri

Мария Парр. Вафельное сердце / пер. О. Дробот, илл. С. Касьян. — Москва: Самокат, 2010. (Maria Parr. Vaffelhjarte. 2005)

Parr_VafelhjarteNorvēģiete Marija Parra ir jauna zvaigzne pie skandināvu bērnu literatūras debesīm, viņu pat sauc par jauno Astrīdu Lindgrēnu. Ļoti drosmīgs salīdzinājums, bet īstenībā pamatots – es sen nebiju lasījusi tik draisku, smieklīgu un vietumis aizkustinošu bērnu grāmatu.

Trille (pilnā vārdā Teobalds Rodriks Danielsens Utergords) dzīvo mazā Norvēģijas ciematā, fjorda krastā, viņam ir liela ģimene – mamma, tētis, brālis un divas māsas, kā arī vectēvs un ciemos nākoša vectante. Kaimiņos dzīvo klasesbiedrene Lēna, kura dzīvo ar mammu, bet tik bieži viesojas Trilles mājās, ka kļuvusi jau pati sev par kaimiņieni. Deviņi gadi ir ļoti jauks vecums – vecāki vairs nestāv klāt kā maziem bērniem, bet radošums burbuļo smadzenēs pārpārēm; galvenais ir dabūt savām blēņām īsto pārinieku. Trillem tas ir izdevies, jo kaimiņiene Lēna ir dulls skuķis – tievais meitēns ar mazajām, melnajām peļastēm ir īsts velnēns; ko tikai viņa neizdomā! Jāt uz govs un staigāt pa virvi otrā stāva augstumā ir vienkāršākās blēņas.

Trille un Lēna ir labi bērni, tikai tāpat kā Lennebergas Emīlam viņu labos nodomus ne vienmēr novērtē pieaugušie, ja nu vienīgi Trilles vectēvs labprāt piedalās viņu rotaļās un atļauj darīt to, ko vecāki stingri nolieguši. Šitie bērni pieder pie tiem, kuru fantāziju labāk nerosināt (tas gan ir neapturams process) – Bībeles stundās padzirdējuši par Noasa šķirstu, viņi nolemj uztaisīt savējo uz onkuļa kutera (līdz brīdim, kad viņi uzdabū uz klāja govi, viss iet labi), savukārt māsas izstāstītā teika par dzimto ciematu, tiek izvērsta par peldošu inscenējumu, kura rezultātā Lēna ar galvu ietriecas molā. Lēnai gan traumas ir ikdiena – viņa ir regulārs slimnīcas pacients, bet nav no ņuņņām, tieši otrādi – pat izcīnījusi godu būt par klases futbola vārtsargu. Lēnai gan nedaudz sāp sirds, ka viņai nav tēta, bet kopīgā sapulcē ar Trilli tiek nolemts izkārt sludinājumu tuvējā veikalā: „Labās rokās paņemsim tēti. Obligāti: jābūt ļoti labam. Un jāmīl bērni.” To, ka tētim jāizēd vārīti kāposti (no bērna šķīvja), viņi nolemj priekšlaikus nerakstīt.

Bet nav jau tikai dullības un blēņas vien: grāmata it kā nejaušiem pieskarieniem pavēsta arī par ilgām pēc īstā, vienīgā drauga, žēlsirdību pret vājāko un pirmo saskarsmi ar nāvi, kura, izrādās, ir neatņemama dzīves daļa. Tieši tādēļ jau Parras grāmata liek sirsniņai sarauties, jo izraisa īstas, patiesas emocijas. Ne tikai bērnam, bet arī pieaugušam cilvēkam un varbūt pēdējam to vajag vairāk.

Marijai Parrai ir iznākusi vēl viena bērnu grāmata – “Tonje Glimmerdal” (2009), un es ceru, ka abas grāmatas kādreiz tiks pārtulkotas arī latviski un kļūs tikpat iemīļotas kā citi skandināvu bērnu autoru darbi.

********************************

Trilles un Lēnas lielākais gardums ir vectantes ceptās vafeles, kuru dēļ viņi ir spējīgi pārtraukt vislielākās blēņas un traukties uz garšīgo, kārdinošo aromātu. Rakstniece Marija Parra beigās pievieno vafeļu recepti:

1 glāze miltu, 3 olas, 200 g sviesta, 1 glāze cukura, 1 glāze piena.

Sakuļ olas ar cukuru, pielej izkausētu sviestu, pienu, kā pēdējo – miltus. Visu labi samaisīt, lai nav kunkuļu. Cep vafeles, līdz gatavas.

.
vaffel1Grāmatas iedvesmota, atcerējos, ka kaut kur virtuves plauktos put vafeļu panna, un pat atradu veco recepti.

VAFELES

6 olas, 300 g cukura, 250 g miltu, 200 g izkausēta sviesta, vaniļas cukurs, 2. ēd.k. citrona sulas, 10 ml piena.

Izkausētu sviestu saputo ar olām, pievieno cukuru un miltus, piejauc vaniļas cukuru, citrona sulu un pienu. Visu kārtīgi samaisa, mīklai jābūt stingrai un tekošai.

Mmmm… vienkārši un garšīgi!

Джоанн Харрис “Ежевичное вино” (2012)

2 komentāri

Джоанн Харрис. Ежевичное вино / пер. с английского А.Килановой. – Москва: Эксмо, 2012.  (Joanne Harris. Blackberry Wine. 2000)

Harris_JezhevichnojeAngļu rakstniece Džoanna Harisa pasaules slavu ieguva ar romānu “Šokolāde” (kura ekranizācija, iespējams, bija labāka par grāmatu). Lai arī “Šokolādei” ir divi tiešie turpinājumi (“Saldās kurpītes” un “Peaches for Monsieur le Curé“), tā ievada arī Harisas tā saukto “ēdamo” triloģiju – seko Blackberry Wine un Five Quarters of the Orange – kuras kopā gan saista tikai darbības vieta un pāris otrā plāna personāži. Grūti pateikt, kāpēc Harisa, kuras grāmatu skaits nu jau sniedzas otrā desmitā, ir kritusi nežēlastībā pie Latvijas izdevējiem (tulkotas tikai divas grāmatas), jo, manuprāt, ar viņas grāmatām varētu pat nopelnīt –  lasītāju loks varētu būt gana plašs.

Romāna sižets ir diezgan tradicionāls – kāds angļu rakstnieks Džejs Makintošs ir nonācis daiļrades un dzīves krīzē, tādēļ spontāni nolemj visu pamest, nopērk māju nelielā Francijas miestā un uz karstām pēdām, padusē iežmiedzis somu ar vecām vīna pudelēm, ierodas jaunajā mājvietā. Te viņš lēnā garā sakopj māju un dārzu, iepazīstas ar vietējiem, izbauda “īsto” dzīvi un, protams, pie viņa atgriežas mūza un top ģeniāla grāmata. Paralēli lasītājs tiek iepazīstināts ar 20 gadus veciem notikumiem Anglijā, kuros tiek stāstīts par Džeja pusaudža gadiem Jorkšīrā un viņa draudzību ar pavecu dārznieku. Bez Džeja romānam ir vēl viens stāstnieks – vīns, kurš spēj runāt miljons balsīs, atraisīt mēles,atklāt noslēpumus, vēstīt par ģeniāliem plāniem, klusi ķiķināt zem deguna un zviegt pilnā balsī. Vīna runas pārstāv romāna mistisko, maģiskā reālisma sastāvdaļu, un tās dīvainā kārtā šķiet reālākas un pieņemamākas par dažiem citiem romāna pavērsieniem.

Kādreiz rakstniekiem ļoti gribas demonstrēt, kādi viņi ir malači un parādīt visu, uz ko viņi ir spējīgi. Iespējams, ka Harisai pēc “Šokolādes” labajiem panākumiem arī gribējās nepievilt un vēlreiz šaut no visiem lielgabaliem uzreiz – diemžēl lielgabalu viņai bija pārāk daudz. No pieminētajām divām sižeta līnijām par mūsdienu rakstnieku Francijā un pusaudzi Anglijā mierīgi varēja uzveidot divas atsevišķas grāmatas un tad būtu iespēja smalki izzīmēt visus tēlus, padarīt tos ticamākus. Viens no romāna centrālajiem tēliem ir vecais angļu vīrs Džo, kurš pēc ogļrača darba ir pilnībā pievērsies dārzkopībai un labprāt uzņem viesos kaimiņu puišeli, lai to mācītu visādām dārza gudrībām. Lai arī Džo tēlu un viņa attiecības ar pusaudzi Džeju rakstniece ir izveidojusi ļoti simpātiskas, tomēr es tām nenoticēju, tās priekš manis tā arī palika samākslotas, tikai uz papīra pastāvošas. Ļoti jau patika visa tā Džo saimniekošana pēc Mēness fāzēm ar amuletiem apkarinātā dārzā un sēklu kolekcionēšana un visa “mazā mājas maģija”, bet nu iedoma, ka pusaudzis tajā aktīvi piedalās, man šķita aiz matiem pievilkta.

Raymond Campbell (1959)

Raymond Campbell (1959)

Harisai ļoti patīk iespraust tekstā visādus maģiskā reālisma elementus, bet ar tiem jābūt uzmanīgiem, lai maģiskais nepārmāc reālismu. Šoreiz pietiktu ar runājošu vīnu, citādi rakstnieks Džejs izskatā pēc tāda vēja zieda, kurs tikai atkorķē kārtējo “īpašo” pudeli un tad savecējušais augļu vīns iznes galveno sižeta smagumu. Un saldi, saldi tas viss… par daudz cukura. Viss romāns kā pieauguša vīrieša dzīšanās pēc bērnības sapņa, kuru, izrādās, īstenot sanāk neticami viegli. Jājautā, kur tad Džejs bija visu šo laiku un ko lai dara tie cilvēki, kuriem nav iespēja nopirkt un atjaunot māju Francijā.

Mans personiskais jautājums rakstniecei būtu tāds: kāpēc romānu izskaņā gan “Šokolādē”, gan “Kazeņu vīnā” viņas galvenie varoņi nobīstas pieņemt tik ilgi kāroto un ilgoto? Kāpēc viņi nespēj pieņemt likteņa dāvanu, kuru būtībā ir pelnījuši? Interesanti, vai arī citi Harisas varoņi izdara tādu izvēli, un kāpēc rakstniecei vajadzīga šāda izskaņa. Personiska trauma? Atteikšanās saldme? Bailes no piepildīta sapņa?

Lai arī man grāmata bija par saldu, es domāju, ka daudziem tā varētu patikt – lauku romantika ar samezglotiem likteņiem, kura ietverta koķetā maģijas aurā, varētu būt patīkams lasāmais gan vasarā, gan aukstā ziemā. Domāju, ka kādā sentimentam noskaņotā brīdī palasīšu vēl kādu Harisas grāmatu.

*****************************

Javier Mulio (1957)

Javier Mulio (1957)

Vīna gatavošana ir diezgan gara un ķēpīga padarīšana, bet Harisas romāna ir viens varonis – vecais Narciss, kura ierastais dzēriens ir creme de cassis – upeņu liķieris (tas ir arī Erkila Puaro iecienītākais alkohols). Mūsmājās upeņu ievārījumu pārāk nemīl, pietiek ar pāris burciņām, tomēr upeņu uzlējumu taisām regulāri: vienkārši sastūķē trīslitru burkās ogas pamīšus ar cukuru, liek ledusskapī un kādu mēnesi gaida sīrupu; pēc tam sīrupu 1:1 atšķaida ar šņabi un lieto gada garumā. (Var darīt arī otrādi – vispirms upenes aplej ar šņabi, iztur un tad pieliek cukuru.)

Tomēr creme de casis ir nedaudz smalkāka padarīšana. Vārds ‘Creme’ norāda, ka liķierī  ir mazāk alkohola, bet vairāk cukura (apmēram 40%). Ņem kilogramu ogu, tās nedaudz pašķaida un pārlej ar litru šņabja. Mēnesi iztur, tad rūpīgi izkāš. Šķidrumu nosver – ja vēlas liķieri, pievieno no nosvertā daudzuma 20% cukura, ja vēlas creme – 45 %. Šķidrumu maisa, līdz cukurs izkusis.

Esmu lasījusi arī tādu interesantu recepti, kurā burkā pamīšus liek 1 kg upenes, sagrieztu ingvera gabaliņu (40 g), sadalītu vaniļas pāksti un 500 g karameļu cukura (gabaliņos). Visu pārlej ar 1 litru šņabja un tumšā vietā iztur vismaz divas nedēļas, pēc tam filtrē un pilda pudelēs.

Jebkurā gadījumā man šķiet, ka upene alkoholā vislabāk spēj saglabāt savu skaisto aromātu – var baudīt tīrā veidā, uzliet saldējumam vai izmantot kokteiļos (auksts baltvīns un creme de casis 5:1 vai 10:1). Priekā!

Ceturtā pietura-2013

7 komentāri

S.E.Martin Summer reading

S.E.Martin. Summer reading

Šorīt atvērās debesis, un lietus šaltis pārvērta pilsētas ielas par urgām, strautiņiem, tērcēm, pār kurām neveikli lēkāja pārsteigtie kājāmgājēji, cenšoties balansēt ar lietussargiem rokās. Bija slapji, bet jautri, un uz brīdi nemaz nešķita dīvaini, ka cienījamas kundzītes ir novilkušas smalkās kurpes un plakšķina pa pilsētas centru ar basām kājām. Dzīve piespiež piemēroties.

Vasarā domas staigā visādus ceļus, bet lielāko baudu tomēr sagādā laiska mākoņu meditācija, jūras viļņu vērošana, ābolu skaitīšana, puķu ostīšana un citas prātu atbrīvojošas nodarbes. Tādēļ apceres par vērtīgām tēmām šoreiz izpaliks. Gribēju vienīgi atgādināt, ka šodien sākas akcija “Tautas grāmatu plaukts”, kuras ietvaros iespējams dāvināt jaunajai Nacionālajai bibliotēkai sev nozīmīgu un īpašu grāmatu, kura tiks īpaši izvietota jaunās ēkas ātrijā.

Atskatoties uz izlasīto pēdējo divu mēnešu laikā, esmu guvusi vērtīgu blogera atziņu – ja gribas uzlabot bloga statistiku, uzrakstiet kaut ko par hokeju 🙂 Visticamākais, ka Pučes grāmatas “Slazds” apraksts ieinteresēja pat tādus cilvēkus, kuri grāmatas izmanto tikai par stutēm hokeja vārtiem, bet nu – kaut kā jau tai grāmatu lasīšanai ir jāpievilina.

Pēc Jāņiem es cītīgi sāku nodarboties ar raganu tēmu, par kuru lēnā garā biju sastādījusi garu grāmatu sarakstu. Lai arī nedabūju daļu no tām grāmatām, ar kurām gribēju tēmu uzsākt, tomēr šobrīd par raganām esmu izlasījusi 2 non-fiction (mitoloģiskā un vēsturiskā ragana), mūsdienu romānu, mistisko trilleri, 19. gs. klasiku, 20. gs. klasiku, pārīti bērnu grāmatu, vēsturisko detektīvu, fantasy, latviešu romānu – lai arī visgrūtāk nāca, bet vislielākais gandarījums ir par izlasīto zinātnisko literatūru, jo pie tās lasīšanas es jau sen vēlos atgriezties. Nu jau šķiet, ka uz brīdi raganu grāmatu būs gana. No ieplānotā saraksta es gan esmu izlasījusi kādu ceturto daļu, taču vajag iepauzēt. Tēma mani joprojām interesē, tādēļ iecerēts ir turpināt – visticamāk, ka šogad nē, bet varētu ieplānot uz nākamo Valpurģu nakti.

Сергей Кузин (1962-2009)

Сергей Кузин (1962-2009)

Ābolu sula domīgi laiž burbuli lielajā vīna traukā, lēnām pārvēršoties stiprākā dzērienā. Izskatās, ka šogad būs arī laba vīnogu raža. Trauksmaini karstā zemeņu un ķiršu iecukurošana ir pagājusi, tagad plauktos mundri saskandina marinēto gurķīšu burkas un tomāti želejā. Vasaras izskaņu vienmēr pavada garšvielu un etiķa aromāts. Šajā pārtikas vākšanā aukstajiem mēnešiem jaušas kāds atavisms, no kura tomēr grūti atteikties – patīkami taču ziemā mieloties ar paša krājumiem, lai arī pilsētas dzīvoklī ar ierobežotām uzglabāšanas iespējām tas drīzāk ir psiholoģisks, bet ne praktisks ieguvums.

Par ēdamā un dzeramā gatavošanu rakstu, jo šobrīd jau esmu nodevusies grāmatu lasīšanai par visādām garšīgām lietām, ar to nedomājot pavārgrāmatas, bet gan daiļliteratūru, kurā tā vai citādi notikumi grozās ap ēšanu (lai gan nav izslēgts, ka nepalasu arī kaut ko izzinošu). Ar foodies fiction domāju nodarboties vismaz pāris nedēļas, bet pēc tam jāatceras par šim gadam paredzētajām antiutopijām. Tālākais man ir miglā tīts, jo gribas pievērsties gan latviešiem, gan krieviem, gan spiegiem, gan Centrālāzijai. Tad jau manīs, kāds vējš lasīšanas burās iepūtīs.

Alex Stoddart. Marwne

Alex Stoddart

Es guļu mežā zem priedes, un virši visapkārt man zied;

Nav zaļā sūnā ne sliedes, kur skudras un sienāži iet.

Pār mani šūpojas zari, es pati šūpojos līdz –

Ak visuvarenie gari, cik burvīgs dzīvē dažs brīd’s!

(E. Zālīte)

Šarlote Linka “Bez pēdām pazudusī” (2012) un “Lūriķis” (2013)

Komentēt

Šarlote Linka. Bez pēdām pazudusī / no vācu val. tulk. Irēna Gransberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Charlotte Link. Die letzte Spur. 2008)

Šarlote Linka. Lūriķis / no vācu val. tulk. Sinda Krastiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Charlotte Link. Der Beobachter. 2011)

Mūsdienu vācu rakstniecei Linkai latviski ir iznākuši nu jau veseli deviņi romāni. Pirmais – “Māsu nams” (2005) man tīri labi patika, tādēļ esmu paturējusi prātā šo rakstnieci un turpinu lasīt. Dīvainā kārtā vāciete Linka, kura raksta vāciski un dzīvo Vācijā, apraksta Angliju un angļus, labprāt uzzinātu tam iemeslu.

Linka_Bez pedam“Bez pēdām pazudusī” stāsta par kādu jaunu sievieti Eleinu Dosoni, kura beidzot izrāvusies no vienmuļas dzīves Anglijas ciematā, kas paiet darbā un kopjot slimo brāli. Eleina lido uz draudzenes Rozannas kāzām uz Gibraltāru, bet galamērķī tā arī nenonāk, pēdējoreiz redzēta Hītrovas lidostā. Pēc pieciem gadiem Rozanna vēlas atgriezties žurnālistes darbā un uzsāk rakstu sēriju par pazudušiem cilvēkiem – par Eleinu viņai ir personiska interese un neliela vainas apziņa. Rozanna veic savu izmeklēšanu, intervējot lieciniekus un nonāk pie secinājuma, ka varbūt Eleina vēl ir dzīva.

Kopumā tas bija labs trilleris, ar vairākiem veiksmīgiem māņu gājieniem, izvērstiem galveno varoņu dzīvesstāstiem, kā arī pietiekami neprognozējamu finālu. Bija iemesls kārtējo reizi padomāt par to, ka cilvēka likteni lielā mērā nosaka viņa raksturs. Iesaku lasīt.

Linka_Lurikis“Lūriķis” ir viens no pēdējiem Linkas romāniem un varētu pieņemt, ka rakstnieces meistarībai būtu tikai jāpieaug, tomēr šajā gadījumā es pievīlos. Sākums bija ļoti daudzsološs – viena sižeta līnija vēsta par bezdarbnieku, kurš vazājas pa ielām un novēro sievietes, viņam ir savas mīlules; otra līnija saistās ar cietsirdīgām sieviešu slepkavībām Londonā, skaidri manāmas maniaka pēdas. Diemžēl romāna gaitā Linkai neizdodas uzaudzēt trillera cienīgu spriedzi, lai arī viņa ļoti cenšas; romāna otrā puse vispār ir viena klišeja pēc otras. Tulkojums arī romānam nepalīdz, jo palikuši diezgan daudzi burtiskie pārnesumi, kas latviski skan neveikli. Lasīt jau var, bet īstas detektīva baudas nebūs.

Юлия Игина “Ведовство и ведьми в Англии” (2009)

Komentēt

Юлия Игина. Ведовство и ведьми в Англии: антропология зла. – Санкт-Петербург: Алетейя, 2009.

Igina_VedovstvoKrievu pētnieces Jūlijas Iginas monogrāfija ir veltīta raganībai un raganu medībām Anglijā laikā no 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta beigām. Ļoti izstrādāts darbs ar milzīgu daudzumu atsaucēm un garu bibliogrāfiju – ja kāds meklē zinātnisko literatūru par attiecīgo tēmu un īpaši jau Anglijas gadījumu, tad te var izvērsties.

Anglijas vēsturē no 16. gadsimta vidus novērojams jauns sociālkulturāls fenomens – raganu medības, kas kontinentālajā Eiropā ir sācies vismaz gadsimtu ātrāk. Iginas grāmatā netiek tieši aplūkoti fenomena iemesli, tomēr autore pauž viedokli, ka attiecīgie procesi nebija tikai atblāzma no kontinentā notiekošā, tie ir izauguši no pašas sabiedrības vajadzībām. No 1559. – 1736. gadam Anglijā par raganību tika tiesāti 519 cilvēki, 200 no tiem notiesāti uz nāvi (119 – pakārti). Visvairāk raganu vajāšanu notika austrumu grāfistēs, kurās pārsvarā dzīvoja puritāņi (arī no Francijas atbēgušie hugenoti), kas nozīmēja lielāku tieksmi pēc „tīras” ticības, ”pareizas” reliģiskās uzvedības, lielāka reliģiskā neiecietība.

Anglijas gadījums ir atšķirīgs no visas pārējās Eiropas, jo 1534. gadā toreizējais Anglijas karalis Henrijs VIII sarāva saites ar katoļu baznīcu un izveidoja neatkarīgu Anglijas baznīcu, kuras galvgalī nolika pats sevi. Tas nozīmē, ka Anglijas gadījumā (lai arī vēl gana ilgi notika iekšējie strīdi starp katoļiem un protestantiem) nav tādu domstarpību starp laicīgo un garīgo varu kā kontinentālajā Eiropā starp pāvestu un laicīgajiem valdniekiem.

Witches receiving images from a Devil, for use in their charms. From John Aston Chapbooks of the 18th Century, London. 1882

Witches receiving images from a Devil, for use in their charms. From John Aston Chapbooks of the 18th Century, London. 1882

Anglijas tiesību vēsturē raganībai ir veltīti pieci tiesību akti – pirmo 1542. gadā pieņēma vēl Henrijs VIII, bet tā mūžs nebija ilgs – tikai 5 gadi. Tomēr zīmīgi, ka tobrīd raganību nedefinēja kā ķecerību (atšķirīgi no Eiropas), kā arī sods pienācās par konkrētu nodarījumu, bet ne par raganību par tādu. Anglijā raganību uzreiz kvalificēja kā kriminālnoziegumu un izskatīja laicīgā tiesā (bet ne baznīcas). Uzreiz jāatzīmē, ka visu apskatāmo laika periodu Baznīca bija praktiski izstumta no raganu medībām, kas lielā mērā norāda, ka raganu vajāšanas saknes Anglijā drīzāk meklējamas tautas tradīcijā, jo tajā raganības nodarītais ļaunums vienmēr ir reāls, taustāms, prakstisks, un tāds tas arī tika nostiprināts Anglijas likumdošanā.

Elizabete I 1563. gadā atjaunoja pretraganu likumu, kas nebija tik bargs kā iepriekšējais (jo sodīja ar nāvi tikai par kāda nogalināšanu), tomēr tas koriģēja tiesisko domu un postulēja, ka jāsoda par sakariem ar dēmoniem. 1604. gadā Jēkabs I, kurš pats bija aktīvs raganu apkarotājs, pieņēma vēl bargāku likumu, kurā beidzot parādījās Eiropas koncepcija par raganas un sātana (Anglijā – ļaunie gari) noslēgtu līgumu, kas tika atzīts par kriminālnoziegumu. Jēkaba I likumu atcēla pēc 132 gadiem ar Georga II aktu, kas raganību pielīdzināja krāpšanai, ļaunprātīgai kaitniecībai. Tas tika darīts, jo pēdējo gadsimtu laikā raganība negāja mazumā, drīzāk ieguva specifisku slavu – tā bija nelegāla un ienesīga prakse, kuru vēlējās iznīdēt.

Swimming (ducking) of Mary Sutton (1613)

Swimming (ducking) of Mary Sutton (1613)

Autore uzskata, ka raganu likumi radās, lai likumīgās formās ietērptu tautā jau pastāvošās sadursmes, kurā viena no pusēm apvainoja otru raganībā. Spontānu izrēķināšanos vietā radīja likumīgu procesu. Tiesas galvenais uzdevums bija pierādīt apsūdzētā līgumu ar sātanu, turklāt Anglijas tiesās bija aizliegta spīdzināšana (to varēja atļaut tikai karalis), tādēļ liela nozīme bija apsūdzētā stāstījumam, kurš, protams, bija savdabīga faktu interpretācija, kā arī apkārtējo liecībām, notikušā apstākļiem un sabiedrības noskaņojumam. Apsūdzēto mājās meklēja maģiskus priekšmetus, īpaši vērtīgas bija liecības par raganai piederošiem mājas gariem, kurus sātans it kā dāvināja raganai par tās uzticību. Tāpat kā Eiropā uz raganas ķermeņa meklēja „sātana zīmes”, un tās pārbaudīja uz nejūtību speciāli pieaicināti durstītāji, bet tas nebija īpaši populāri. Dažreiz veica arī tradicionālo pārbaudi ar slīcināšanu, bet tā nebija legāla procedūra. Jāatzīmē, ka viss raganu tiesiskās vajāšanas process bija publisks un tajā iesaistījās visa sabiedrība.

Grāmatas otrā daļa ir veltīta vienam no svarīgākajiem avotiem raganu prāvu pētniecībā Anglijā – brošūrām. Tā kā grāmatas savas dārdzības dēļ vēl ilgi bija luksusa priekšmets, tad divpensu brošūras visu raganības laiku ir nozīmīgs informators un sabiedriskās domas veidotājs. Jaunākie pētījumi liecina, ka 17. gadsimta sākumā lasītprasme bija gana izplatīta, turklāt nevajag aizmirst jauko tradīciju pa vakariem lasīt priekšā interesentu pulciņam. Brošūras stāstīja par visādiem interesantiem tematiem: brīnumiem, mošķiem, dīvainiem laikapstākļiem, sensacionālām slepkavībām un, protams, raganu prāvām. Interese par raganību bija loģiska, jo ticība buršanai un maģijai bija daļa no noturīga, vēl no viduslaikiem nākuša ticējumu un uzskatu kompleksa. Pirmsākumos brošūru saturu veidoja tiesvedības procesu atstāsti, kuros raganu darbībai meklēja motīvu, bet 16. gadsimta beigās aizvien vairāk iezīmējas autora subjektivitāte un raganas tēls kļuva agresīvs, nemotivēti ļaunprātīgs. Ragana tika attēlota kā ļauna rūpala veicēja, kurai ir atbaidošs izskats un riebīgs raksturs (angļu tradīcijā jaunas un smukas raganas ir 19. gs. romantisma augļi). Īpatnēji, ka netika noliegta labo (balto) raganu pastāvēšana, tās pat tika sauktas tiesā liecināt pret t.s. ļaunajām. Lai arī pārsvarā anonīmas, brošūras pauda oficiālo valsts nostāju un ar to palīdzību sabiedrībā tika formēta raganības uztvere sabiedrībā, t.i. notika ļauna raganas tēla propaganda.

Northamptonshire Witches use a pig familiar as transport to visit a sick friend. (The Witches of Northamptonshire 1612)

Northamptonshire Witches use a pig familiar as transport to visit a sick friend.
(The Witches of Northamptonshire 1612)

Sievietes raganu prāvās spēlēja nozīmīgu lomu gan kā apsūdzētās, gan liecinieces. Lai arī attiecīgajā laikaposmā Anglijā sievietēm vajadzēja atrasties kāda vīrieša legālā aizbildniecībā, būt par sievu, meitu, māti, kalponi vai mūķeni, tomēr tieši sievietes sabiedrībā atbildēja par tradicionālo morālo normu ievērošanu un vērsa uzmanību uz to pārkāpējām. Lielākā daļa liecinieču raganu prāvās bija sievietes, viņas (visbiežāk pieaicināja vecmātes) veica arī raganas ķermeņa apskati, sievietes veidoja apkārtējo noskaņojumu par vai pret apsūdzēto raganu.

Kopumā vērtējot autores radīto priekšstatu par raganu vajāšanu Anglijā, man tas savā ziņā šķiet simpātiskāks par kontinentālā Eiropā notikušo – raganu prāvas notika tikai pusotru gadsimtu, tās praktiski uzreiz nonāca laicīgās tiesu varas pārziņā, kura, varētu teikt, pat bremzēja un regulēja stihiskus, nekontrolētus panikas viļņus provincē. Vienlaikus centrālā vara turpināja folkloras tradīciju un popularizēja ļaunas raganas tēlu, kas dažiem autoriem šķiet pierādījums, ka raganu prāvas bija savdabīgs tvaika nolaidējs sabiedrībā, kurā notika pārmaiņas.

Raganu medības

4 komentāri

Albrecht Durer. Witch Riding Backwards On A Goat (1500)

Albrecht Durer. Witch Riding Backwards On A Goat (1500)

Mana interese par raganām drīzāk saistās ar to folkloras, mitoloģisko sastāvdaļu, kā arī interesē raganas tēls daiļliteratūrā. Tai pašā laikā pat pavirši lasot par doto tēmu nav iespējams neievērot milzīgo literatūras klāstu, kas veltīts t.s. raganu medībām. Fenomens, kas viduslaiku norietā parādījās Eiropā un pārsviedās arī uz tās aizjūras kolonijām bija masveidīgs un no mūsdienu viedokļa skatoties arī pirmā mirklī nesaprotams, tamdēļ tam veltīti ļoti daudzi pētījumi. Lai arī apzināti nevēlējos lasīt nevienu grāmatu, kura iedziļinātos inkvizīcijas šausmās, tomēr jautājums ‘kāpēc?’ mani nodarbināja. Te uzrakstīšu atbildes, kuras šobrīd esmu ieguvusi no dažādiem avotiem.

(Es iedrošinājos tulkot angļu „witchcraft” un krievu „ведовство” kā raganību, jo esošais tulkojums – burvestība, maģija – īsti neatspoguļo procesa būtību, bet saukt to par raganu praksi šķiet pārāk samāksloti.)

Raganība ir kompleksa parādība, kuru raksturojot jāņem vērā daudzas vēlo viduslaiku un agrīno jauno laiku iezīmes. Šeit būtiska ir ne tikai reliģisko ideju un baznīcas vēsture ķecerības kontekstā, bet arī tā laika juridiskā doma, tiesību vēsture, ekonomikas attīstība, sociālās idejas, tautas ticējumu un zinātnes iedīgļu sadursme utt. Pētniecībai interesanta ir cilvēku uzvedība raganu medību laikā no psiholoģijas un sociālās antropoloģijas viedokļa.

Raganība ietver sevī gan maģijas, gan reliģijas elementus, kā arī to sastāvdaļas – buršanos un ķecerību. Ticība pārdabiskiem spēkiem ir tikpat sena kā pati cilvēce, tomēr tikai vēlajos viduslaikos raganību sāka uztvert kā ļaunprātību kaitniecību pret ārējo vidi (lielā mērā pateicoties Akvīnas Toma darbiem). 1326. gadā pāvests Jānis XXII izdeva bullu Super illius specula, kurā postulēja, ka visi buršanas gadījumi ir jāizmeklē inkvizīcijas tiesā un tos jāsoda tāpat kā ķecerība, t.i. pāvests raganību izdalīja atsevišķā tiesvedībā. Tai brīdī par galveno ļaunuma avotu netika uzskatītas nosacītās raganas, bet vainīgais bija to iedvesmotājs un spēka devējs – sātans, tādēļ raganas varēja apsūdzēt ķecerībā (jo viņas bija novērsušās no īstā dieva) un to sodītājs attiecīgi bija katoļu inkvizīcija.

Pirmās lielās raganu prāvas norisinājās 15. gadsimta 20. gadu beigās Alpu apgabalos Šveices dienvidos un Itālijas ziemeļos. 1484. gadā pāvests Innocents VIII izdeva pāvesta bullu Summis desiderantes affectibus, kas atļauj sodīt sātana pielūdzējus, savukārt 1486. gadā tika izdota slavenā rokasgrāmata par raganu tiesāšanu Malleus maleficarum (Raganu veseris), kurā divi dominikāņu mūki (Krāmers & Šprengers) aizrautīgi stāstīja, kā atpazīt visas tās darbības, kuras piedēvēja raganām – sākot no seksuālas izvirtības līdz visai sabiedrībai uzsūtītām nelaimēm.

Witch giving the ritual kiss to satan. From G. P. Guaccius' Compendium Maleficarum. Milan, 1626.

Witch giving the ritual kiss to satan. From G. P. Guaccius’ Compendium Maleficarum. Milan, 1626.

Tradicionāls ir uzskats, ka galvenās cietējas raganu medībās ir bijušas sievietes, kas gan atbilst patiesībai tikai daļēji – pēc dažādu pētnieku aplēsēm vīriešu-ragaņu ir bijis ceturtā vai pat trešā daļa. Tādēļ nepamatots ir dažu autoru paustais viedoklis, ka tas ir bijis karš tieši pret sievietēm. Daudz ir gadījumu, kad vajāšanas upuri tiešām ir vientuļas sievietes, bieži atraitnes, kurām nav arī tēva vai brāļa aizstāvības, tomēr tam pretim var likt arī turīgu vīru meitu nonākšanu uz apsūdzēto sola. Mans personīgais secinājums pēc apgūtā materiāla ir tāds, ka visos gadījumos ir jāmeklē kāds (vai kādi), kuram ir izdevīga attiecīgā cilvēka nozušana no zemes virsas – un ieguvums var būt gan varas nostiprināšana, gan mantiska izdevība, gan psiholoģiska pārākuma gūšana.

Jāatceras, ka raganu medības nav kāda īslaicīga parādība, bet ir runa par trīs gadsimtus ilgušu fenomenu, līdz ar to ir grūti reducēt to izcelsmi uz pāris vai pat vienu iemeslu. Visticamāk, ka vieglāk to ir izdarīt, ja apskata katru konkrēto teritoriju atsevišķi un mēģina saprast, kas tad bijis izdevīgs ieinteresētajām pusēm. Līderis pēc nogalināto raganu skaita ir Vācija – aptuveni 26 000 nogalināto (19 500 sievietes, 6500 vīrieši), turklāt visvairāk to ir laika posmā no 1561. līdz 1670. gadam, kas ir gandrīz gadsimtu vēlāk par iepriekšminēto pāvesta bullu. Ja paskatās vēsturē, tad šai laikā Vācijas teritorijā norisinājās Trīsdesmitgadu karš (1618-1648), kurā par ietekmes sadali cīnījās katoļi un protestanti. Tādēļ nav brīnums, ka jau tā aktīvie katoļi, kuri centās saliedēt ticības brāļus ar naida palīdzību pret kopīgajiem ienaidniekiem – sātana sekotājiem, arī kara laikā meklēja iemeslus postam iedomātajā raganu sektā. Jāpiebilst, ka pēc kara ir daudz kara klaidoņu un kropļu (vīrieši, protams), kuri arī traucē sabiedrībai, tādēļ kļūst par raganu prāvu upuriem.

Tradicionāli ir pieņemts, ka konkrētajā laika posmā raganas kļuva par grēkāžiem nelaimēs, kas skāra visu sabiedrību (neraža, slimības, postoši laikapstākļi), tomēr tādi notikumi jau bija arī agrāk. Kāpēc, piemēram, raganu vajāšana nenotika Lielā mēra laikā, kad 14. gadsimta vidū izmira gandrīz puse Eiropas? Toreiz vainoja ebrejus un ķecerus, kāpēc ne raganas? Iespējams, ka atbilde meklējama kādā dokumentā – Canon Episcopi (tiek datēts – 9.gs. beigas /  10.gs. sākums), kurā tiek paziņots, ka raganība ir apmāns un visi, kas tai tic – īstās ticības atkritēji. Pēc 13. gadsimta šajā dogmā notika izmaiņas, un pamazām raganība sāka iegūt reālas aprises, līdz to pasludināja par ķecerības paveidu.  Iespējams arī, ka jāņem vērā Baznīcas cīņa par ietekmi, jo kā gan citādi izskaidrot faktu, ka stiprās katoļu valstīs, kuras nav skārusi Reformācija (Spānija, Itālija, Portugāle), nav bijušas arī raganu prāvas. (Piemēram, Spānijā no 2500 baznīcas tiesu upuriem tikai 59 tika notiesāti par buršanos.) Sākotnēji raganu prāvas iztiesāja baznīcas tiesas, bet pamazām raganība tika sekularizēta un to tiesāšana notika laicīgajās tiesās. Iespējams, ka laicīgā vara redzēja, ka raganu prāvas ir labs ietekmes ierocis un to negribēja atstāt tikai baznīcas pārziņā.

Dīvainā kārtā varētu būt, ka grāmatu drukas ieviešana un plašāka lasītprasmes apguve raganu vajāšanu tikai sekmēja, jo baznīcu ļaudis izjusti aprakstīja gan raganu atpazīšanu, gan spīdzināšanas paņēmienus, gan arī to, kas tām pie spīdzināšanas būtu jāstāsta.

18. gadsimta laikā raganu vajāšana pamazām izbeidzās, cilvēki kļuva izglītotāki, parādījās arī t.s. dēmonoloģijas traktāti, kuri apstrīdēja raganības iespējamību. Zinātnes attīstība palīdzēja pierādīt daudzu parādību dabisko izcelsmi, un tās vairs nepiedēvēja burvestībām.

Rutku Tēvs “Sumpurņu ciems” (1981)

2 komentāri

Rutku Tēvs. Sumpurņu ciems: senu dienu mīlas un māņu romāns. – Rīga: Liesma, 1981.

RutkuTevs_SumpurnuciemsLatviešu rakstnieki ir bijuši diezgan kūtri, savos daiļdarbos ieviešot tik daudzsološu tēlu kā ragana, tomēr gribējās izlasīt vismaz vienu pašmāju autora versiju par doto tēmu. Izvēle krita uz Rutku Tēva „Sumpurņu ciemu”, kas pie viena varētu būt arī viens no mana Kauna staba autoriem, jo nekādi nespēju atcerēties, ka būtu lasījusi kādu no viņa grāmatām (ja nu vienīgi ļoti sen un ļoti ātri).

Romāna darbība sākas 1709.gadā, un galvenā darbības vieta ir Piltene. Piltene reiz bija Kurzemes bīskapijas centrs, kurš atradās izdevīgā vietā pie kuģojamās Ventas upes. Tomēr juku laiki šo apgabalu svaidīja starp daudzām varām kā mazu kuģīti vētras viļņos – tas piederēja gan Dānijai, gan Polijai, gan Zviedrijai. 18. gadsimta sākumā Piltenes apgabals ir Kurzemes hercogistes pārziņā, kuras ziedu laiki jau ir beigušies, bet tās teritorija ir viens no Ziemeļu kara placdarmiem zviedru un poļu karaspēkam. Caurejošās armijas aplaupa zemniekus, savukārt papildu postu atnes mēra epidēmija – tiek lēsts, ka Kurzemē nomira aptuveni 200 000 jeb puse iedzīvotāju.

1709. gada pavasara plūdos Venta izlauž sev jaunu gultni, un Piltene attiecīgi zaudē savu ostas nozīmi. Kā nopelns tas ir? Protams, to ļaužu, kas noslēguši līgumu ar sātanu – raganu un burvju! Piltenes juku laiki ir pateicīga augsne vietējā mācītāja Huneka sprediķiem, un nabaga ļaudis gatavi saskatīt nelabā pirkstu visos notikumos. Huneka meita Trūde ir eksaltēta jauniete, kuru tēva kaismīgās runas par pagānu tautas dēmoniem nevis biedē, bet sajūsmina. Kad Piltenē ierodas „sumpurnis” – kāda tāla ciema iedzīvotājs, lai aizvestu sev līdzi Trūdes biedreni Mariju, Trūde ne mirkli nešauboties seko abiem slepus, lai nonāktu mītiskajā Sumpurņu ciemā un pati savām acīm skatītu raganu sabatu, vella dzīres, laumu dejas u.c. infernālisma orģijas. Liela ir Trūdes vilšanās, kad nelielais ciems izrādās viena liela un draudzīga ģimene, kuras priekšgalā ir vecais Ērmanis, bet tā garīgā dzīve ir vecās Vālodzes pārziņā.

Nekādu brīnumu, nekādu baigu, nekā noslēpumaina, nekā no tā, par ko tēvs runā savos sprediķos, par ko rakstīts viņa grāmatās, kas lasāms bībelē, kas notiek visur citur pasaulē. Te nav ticības. Te netic Kristum un netic arī velliem.

Romāna virzītājspēks ir vāciskās, kristīgās Piltenes pretstatījums latviski tautiskajam, varētu pat teikt – idilliskajam Sumpurņu ciemam. Ja ņem vērā, ka romāns uzrakstīts 1937. gadā, tad ciems ir diezgan tipisks tā laika idealizētās latviešu komūnas apraksts, kurā latvju dieviņš ir visā dabā: saulē, zvaigznēs, vērī, tīrumos, pat zāles asniņā un sniega pārsliņā. Viss labais ir dievā. Sumpurņu ciema ļaudis dzīvo atbilstoši gadalaiku ritumam, ievērojot Vālodzes tulkotos dievu vēlējumos.

Romāna centrā ir divas raganu prāvas. Pirmā mācītāja meita Trūde pēc tēva nāves tiek apsūdzēta sakaros ar nelabo, tiek saukta tiesas priekša un pat spīdzināta. Otrā prāvā tiesā Trūdes tēvabrāli – skolotāju, ko apsūdz Piltenes aplaišanā ar mēri. Autors gan īpaši neiedziļinās ideoloģiskās dogmās, jo notiekošā absurdums viņam ir tik skaidrs, ka viņš nešauboties romānā ievieš varoņus, kas pārstāv racionālo saprātu un abiem varoņiem palīdz izglābties. Kā precīzi atzīmē Ingrīda Kiršentāle grāmatas pēcvārdā, Rutku Tēvu nav interesējuši psiholoģiski dziļumi, bet viņš ir spējis precīzi iezīmēt laikmetu, darbības vidi, varoņu raksturus, to visu ietverot raitā, dinamiskā vēstījumā, kas atbilst dēku romāna žanram.

Neteikšu, ka romāns mani ļoti aizrāva, jo gribējās jau vairāk psiholoģijas un mazāk tautiskās jūsmas, tomēr uzzināt kaut ko vairāk par attiecīgo laikmetu bija interesanti. Kurzemniekiem jau noteikti jāizlasa 🙂 Ja romānu iedotu kādam labam scenāristam, kurš spētu iedot tēliem dziļumu un sižetam asumu, varētu sanākt varen labs kino – kailas raganas spīdzināšana un sajukušu kristiešu dzīres kapsētā mēra laikā ir ļoti kinematogrāfiskas ainas.

Augusta meitene

Komentēt

Cécile Mancion (1983)

Cécile Mancion (1983)

“Bērnības medus ir salds, bet rozes nesmaržo; tās sāk smaržot tikai reizē ar pirmo mīlestību.”

Valdemārs Kārkliņš. Romantiski iemesli (1962; 1994)