Rutku Tēvs. Sumpurņu ciems: senu dienu mīlas un māņu romāns. – Rīga: Liesma, 1981.

RutkuTevs_SumpurnuciemsLatviešu rakstnieki ir bijuši diezgan kūtri, savos daiļdarbos ieviešot tik daudzsološu tēlu kā ragana, tomēr gribējās izlasīt vismaz vienu pašmāju autora versiju par doto tēmu. Izvēle krita uz Rutku Tēva „Sumpurņu ciemu”, kas pie viena varētu būt arī viens no mana Kauna staba autoriem, jo nekādi nespēju atcerēties, ka būtu lasījusi kādu no viņa grāmatām (ja nu vienīgi ļoti sen un ļoti ātri).

Romāna darbība sākas 1709.gadā, un galvenā darbības vieta ir Piltene. Piltene reiz bija Kurzemes bīskapijas centrs, kurš atradās izdevīgā vietā pie kuģojamās Ventas upes. Tomēr juku laiki šo apgabalu svaidīja starp daudzām varām kā mazu kuģīti vētras viļņos – tas piederēja gan Dānijai, gan Polijai, gan Zviedrijai. 18. gadsimta sākumā Piltenes apgabals ir Kurzemes hercogistes pārziņā, kuras ziedu laiki jau ir beigušies, bet tās teritorija ir viens no Ziemeļu kara placdarmiem zviedru un poļu karaspēkam. Caurejošās armijas aplaupa zemniekus, savukārt papildu postu atnes mēra epidēmija – tiek lēsts, ka Kurzemē nomira aptuveni 200 000 jeb puse iedzīvotāju.

1709. gada pavasara plūdos Venta izlauž sev jaunu gultni, un Piltene attiecīgi zaudē savu ostas nozīmi. Kā nopelns tas ir? Protams, to ļaužu, kas noslēguši līgumu ar sātanu – raganu un burvju! Piltenes juku laiki ir pateicīga augsne vietējā mācītāja Huneka sprediķiem, un nabaga ļaudis gatavi saskatīt nelabā pirkstu visos notikumos. Huneka meita Trūde ir eksaltēta jauniete, kuru tēva kaismīgās runas par pagānu tautas dēmoniem nevis biedē, bet sajūsmina. Kad Piltenē ierodas „sumpurnis” – kāda tāla ciema iedzīvotājs, lai aizvestu sev līdzi Trūdes biedreni Mariju, Trūde ne mirkli nešauboties seko abiem slepus, lai nonāktu mītiskajā Sumpurņu ciemā un pati savām acīm skatītu raganu sabatu, vella dzīres, laumu dejas u.c. infernālisma orģijas. Liela ir Trūdes vilšanās, kad nelielais ciems izrādās viena liela un draudzīga ģimene, kuras priekšgalā ir vecais Ērmanis, bet tā garīgā dzīve ir vecās Vālodzes pārziņā.

Nekādu brīnumu, nekādu baigu, nekā noslēpumaina, nekā no tā, par ko tēvs runā savos sprediķos, par ko rakstīts viņa grāmatās, kas lasāms bībelē, kas notiek visur citur pasaulē. Te nav ticības. Te netic Kristum un netic arī velliem.

Romāna virzītājspēks ir vāciskās, kristīgās Piltenes pretstatījums latviski tautiskajam, varētu pat teikt – idilliskajam Sumpurņu ciemam. Ja ņem vērā, ka romāns uzrakstīts 1937. gadā, tad ciems ir diezgan tipisks tā laika idealizētās latviešu komūnas apraksts, kurā latvju dieviņš ir visā dabā: saulē, zvaigznēs, vērī, tīrumos, pat zāles asniņā un sniega pārsliņā. Viss labais ir dievā. Sumpurņu ciema ļaudis dzīvo atbilstoši gadalaiku ritumam, ievērojot Vālodzes tulkotos dievu vēlējumos.

Romāna centrā ir divas raganu prāvas. Pirmā mācītāja meita Trūde pēc tēva nāves tiek apsūdzēta sakaros ar nelabo, tiek saukta tiesas priekša un pat spīdzināta. Otrā prāvā tiesā Trūdes tēvabrāli – skolotāju, ko apsūdz Piltenes aplaišanā ar mēri. Autors gan īpaši neiedziļinās ideoloģiskās dogmās, jo notiekošā absurdums viņam ir tik skaidrs, ka viņš nešauboties romānā ievieš varoņus, kas pārstāv racionālo saprātu un abiem varoņiem palīdz izglābties. Kā precīzi atzīmē Ingrīda Kiršentāle grāmatas pēcvārdā, Rutku Tēvu nav interesējuši psiholoģiski dziļumi, bet viņš ir spējis precīzi iezīmēt laikmetu, darbības vidi, varoņu raksturus, to visu ietverot raitā, dinamiskā vēstījumā, kas atbilst dēku romāna žanram.

Neteikšu, ka romāns mani ļoti aizrāva, jo gribējās jau vairāk psiholoģijas un mazāk tautiskās jūsmas, tomēr uzzināt kaut ko vairāk par attiecīgo laikmetu bija interesanti. Kurzemniekiem jau noteikti jāizlasa 🙂 Ja romānu iedotu kādam labam scenāristam, kurš spētu iedot tēliem dziļumu un sižetam asumu, varētu sanākt varen labs kino – kailas raganas spīdzināšana un sajukušu kristiešu dzīres kapsētā mēra laikā ir ļoti kinematogrāfiskas ainas.

Advertisements