Albrecht Durer. Witch Riding Backwards On A Goat (1500)

Albrecht Durer. Witch Riding Backwards On A Goat (1500)

Mana interese par raganām drīzāk saistās ar to folkloras, mitoloģisko sastāvdaļu, kā arī interesē raganas tēls daiļliteratūrā. Tai pašā laikā pat pavirši lasot par doto tēmu nav iespējams neievērot milzīgo literatūras klāstu, kas veltīts t.s. raganu medībām. Fenomens, kas viduslaiku norietā parādījās Eiropā un pārsviedās arī uz tās aizjūras kolonijām bija masveidīgs un no mūsdienu viedokļa skatoties arī pirmā mirklī nesaprotams, tamdēļ tam veltīti ļoti daudzi pētījumi. Lai arī apzināti nevēlējos lasīt nevienu grāmatu, kura iedziļinātos inkvizīcijas šausmās, tomēr jautājums ‘kāpēc?’ mani nodarbināja. Te uzrakstīšu atbildes, kuras šobrīd esmu ieguvusi no dažādiem avotiem.

(Es iedrošinājos tulkot angļu „witchcraft” un krievu „ведовство” kā raganību, jo esošais tulkojums – burvestība, maģija – īsti neatspoguļo procesa būtību, bet saukt to par raganu praksi šķiet pārāk samāksloti.)

Raganība ir kompleksa parādība, kuru raksturojot jāņem vērā daudzas vēlo viduslaiku un agrīno jauno laiku iezīmes. Šeit būtiska ir ne tikai reliģisko ideju un baznīcas vēsture ķecerības kontekstā, bet arī tā laika juridiskā doma, tiesību vēsture, ekonomikas attīstība, sociālās idejas, tautas ticējumu un zinātnes iedīgļu sadursme utt. Pētniecībai interesanta ir cilvēku uzvedība raganu medību laikā no psiholoģijas un sociālās antropoloģijas viedokļa.

Raganība ietver sevī gan maģijas, gan reliģijas elementus, kā arī to sastāvdaļas – buršanos un ķecerību. Ticība pārdabiskiem spēkiem ir tikpat sena kā pati cilvēce, tomēr tikai vēlajos viduslaikos raganību sāka uztvert kā ļaunprātību kaitniecību pret ārējo vidi (lielā mērā pateicoties Akvīnas Toma darbiem). 1326. gadā pāvests Jānis XXII izdeva bullu Super illius specula, kurā postulēja, ka visi buršanas gadījumi ir jāizmeklē inkvizīcijas tiesā un tos jāsoda tāpat kā ķecerība, t.i. pāvests raganību izdalīja atsevišķā tiesvedībā. Tai brīdī par galveno ļaunuma avotu netika uzskatītas nosacītās raganas, bet vainīgais bija to iedvesmotājs un spēka devējs – sātans, tādēļ raganas varēja apsūdzēt ķecerībā (jo viņas bija novērsušās no īstā dieva) un to sodītājs attiecīgi bija katoļu inkvizīcija.

Pirmās lielās raganu prāvas norisinājās 15. gadsimta 20. gadu beigās Alpu apgabalos Šveices dienvidos un Itālijas ziemeļos. 1484. gadā pāvests Innocents VIII izdeva pāvesta bullu Summis desiderantes affectibus, kas atļauj sodīt sātana pielūdzējus, savukārt 1486. gadā tika izdota slavenā rokasgrāmata par raganu tiesāšanu Malleus maleficarum (Raganu veseris), kurā divi dominikāņu mūki (Krāmers & Šprengers) aizrautīgi stāstīja, kā atpazīt visas tās darbības, kuras piedēvēja raganām – sākot no seksuālas izvirtības līdz visai sabiedrībai uzsūtītām nelaimēm.

Witch giving the ritual kiss to satan. From G. P. Guaccius' Compendium Maleficarum. Milan, 1626.

Witch giving the ritual kiss to satan. From G. P. Guaccius’ Compendium Maleficarum. Milan, 1626.

Tradicionāls ir uzskats, ka galvenās cietējas raganu medībās ir bijušas sievietes, kas gan atbilst patiesībai tikai daļēji – pēc dažādu pētnieku aplēsēm vīriešu-ragaņu ir bijis ceturtā vai pat trešā daļa. Tādēļ nepamatots ir dažu autoru paustais viedoklis, ka tas ir bijis karš tieši pret sievietēm. Daudz ir gadījumu, kad vajāšanas upuri tiešām ir vientuļas sievietes, bieži atraitnes, kurām nav arī tēva vai brāļa aizstāvības, tomēr tam pretim var likt arī turīgu vīru meitu nonākšanu uz apsūdzēto sola. Mans personīgais secinājums pēc apgūtā materiāla ir tāds, ka visos gadījumos ir jāmeklē kāds (vai kādi), kuram ir izdevīga attiecīgā cilvēka nozušana no zemes virsas – un ieguvums var būt gan varas nostiprināšana, gan mantiska izdevība, gan psiholoģiska pārākuma gūšana.

Jāatceras, ka raganu medības nav kāda īslaicīga parādība, bet ir runa par trīs gadsimtus ilgušu fenomenu, līdz ar to ir grūti reducēt to izcelsmi uz pāris vai pat vienu iemeslu. Visticamāk, ka vieglāk to ir izdarīt, ja apskata katru konkrēto teritoriju atsevišķi un mēģina saprast, kas tad bijis izdevīgs ieinteresētajām pusēm. Līderis pēc nogalināto raganu skaita ir Vācija – aptuveni 26 000 nogalināto (19 500 sievietes, 6500 vīrieši), turklāt visvairāk to ir laika posmā no 1561. līdz 1670. gadam, kas ir gandrīz gadsimtu vēlāk par iepriekšminēto pāvesta bullu. Ja paskatās vēsturē, tad šai laikā Vācijas teritorijā norisinājās Trīsdesmitgadu karš (1618-1648), kurā par ietekmes sadali cīnījās katoļi un protestanti. Tādēļ nav brīnums, ka jau tā aktīvie katoļi, kuri centās saliedēt ticības brāļus ar naida palīdzību pret kopīgajiem ienaidniekiem – sātana sekotājiem, arī kara laikā meklēja iemeslus postam iedomātajā raganu sektā. Jāpiebilst, ka pēc kara ir daudz kara klaidoņu un kropļu (vīrieši, protams), kuri arī traucē sabiedrībai, tādēļ kļūst par raganu prāvu upuriem.

Tradicionāli ir pieņemts, ka konkrētajā laika posmā raganas kļuva par grēkāžiem nelaimēs, kas skāra visu sabiedrību (neraža, slimības, postoši laikapstākļi), tomēr tādi notikumi jau bija arī agrāk. Kāpēc, piemēram, raganu vajāšana nenotika Lielā mēra laikā, kad 14. gadsimta vidū izmira gandrīz puse Eiropas? Toreiz vainoja ebrejus un ķecerus, kāpēc ne raganas? Iespējams, ka atbilde meklējama kādā dokumentā – Canon Episcopi (tiek datēts – 9.gs. beigas /  10.gs. sākums), kurā tiek paziņots, ka raganība ir apmāns un visi, kas tai tic – īstās ticības atkritēji. Pēc 13. gadsimta šajā dogmā notika izmaiņas, un pamazām raganība sāka iegūt reālas aprises, līdz to pasludināja par ķecerības paveidu.  Iespējams arī, ka jāņem vērā Baznīcas cīņa par ietekmi, jo kā gan citādi izskaidrot faktu, ka stiprās katoļu valstīs, kuras nav skārusi Reformācija (Spānija, Itālija, Portugāle), nav bijušas arī raganu prāvas. (Piemēram, Spānijā no 2500 baznīcas tiesu upuriem tikai 59 tika notiesāti par buršanos.) Sākotnēji raganu prāvas iztiesāja baznīcas tiesas, bet pamazām raganība tika sekularizēta un to tiesāšana notika laicīgajās tiesās. Iespējams, ka laicīgā vara redzēja, ka raganu prāvas ir labs ietekmes ierocis un to negribēja atstāt tikai baznīcas pārziņā.

Dīvainā kārtā varētu būt, ka grāmatu drukas ieviešana un plašāka lasītprasmes apguve raganu vajāšanu tikai sekmēja, jo baznīcu ļaudis izjusti aprakstīja gan raganu atpazīšanu, gan spīdzināšanas paņēmienus, gan arī to, kas tām pie spīdzināšanas būtu jāstāsta.

18. gadsimta laikā raganu vajāšana pamazām izbeidzās, cilvēki kļuva izglītotāki, parādījās arī t.s. dēmonoloģijas traktāti, kuri apstrīdēja raganības iespējamību. Zinātnes attīstība palīdzēja pierādīt daudzu parādību dabisko izcelsmi, un tās vairs nepiedēvēja burvestībām.

Advertisements