Джоанн Харрис. Ежевичное вино / пер. с английского А.Килановой. – Москва: Эксмо, 2012.  (Joanne Harris. Blackberry Wine. 2000)

Harris_JezhevichnojeAngļu rakstniece Džoanna Harisa pasaules slavu ieguva ar romānu “Šokolāde” (kura ekranizācija, iespējams, bija labāka par grāmatu). Lai arī “Šokolādei” ir divi tiešie turpinājumi (“Saldās kurpītes” un “Peaches for Monsieur le Curé“), tā ievada arī Harisas tā saukto “ēdamo” triloģiju – seko Blackberry Wine un Five Quarters of the Orange – kuras kopā gan saista tikai darbības vieta un pāris otrā plāna personāži. Grūti pateikt, kāpēc Harisa, kuras grāmatu skaits nu jau sniedzas otrā desmitā, ir kritusi nežēlastībā pie Latvijas izdevējiem (tulkotas tikai divas grāmatas), jo, manuprāt, ar viņas grāmatām varētu pat nopelnīt –  lasītāju loks varētu būt gana plašs.

Romāna sižets ir diezgan tradicionāls – kāds angļu rakstnieks Džejs Makintošs ir nonācis daiļrades un dzīves krīzē, tādēļ spontāni nolemj visu pamest, nopērk māju nelielā Francijas miestā un uz karstām pēdām, padusē iežmiedzis somu ar vecām vīna pudelēm, ierodas jaunajā mājvietā. Te viņš lēnā garā sakopj māju un dārzu, iepazīstas ar vietējiem, izbauda “īsto” dzīvi un, protams, pie viņa atgriežas mūza un top ģeniāla grāmata. Paralēli lasītājs tiek iepazīstināts ar 20 gadus veciem notikumiem Anglijā, kuros tiek stāstīts par Džeja pusaudža gadiem Jorkšīrā un viņa draudzību ar pavecu dārznieku. Bez Džeja romānam ir vēl viens stāstnieks – vīns, kurš spēj runāt miljons balsīs, atraisīt mēles,atklāt noslēpumus, vēstīt par ģeniāliem plāniem, klusi ķiķināt zem deguna un zviegt pilnā balsī. Vīna runas pārstāv romāna mistisko, maģiskā reālisma sastāvdaļu, un tās dīvainā kārtā šķiet reālākas un pieņemamākas par dažiem citiem romāna pavērsieniem.

Kādreiz rakstniekiem ļoti gribas demonstrēt, kādi viņi ir malači un parādīt visu, uz ko viņi ir spējīgi. Iespējams, ka Harisai pēc “Šokolādes” labajiem panākumiem arī gribējās nepievilt un vēlreiz šaut no visiem lielgabaliem uzreiz – diemžēl lielgabalu viņai bija pārāk daudz. No pieminētajām divām sižeta līnijām par mūsdienu rakstnieku Francijā un pusaudzi Anglijā mierīgi varēja uzveidot divas atsevišķas grāmatas un tad būtu iespēja smalki izzīmēt visus tēlus, padarīt tos ticamākus. Viens no romāna centrālajiem tēliem ir vecais angļu vīrs Džo, kurš pēc ogļrača darba ir pilnībā pievērsies dārzkopībai un labprāt uzņem viesos kaimiņu puišeli, lai to mācītu visādām dārza gudrībām. Lai arī Džo tēlu un viņa attiecības ar pusaudzi Džeju rakstniece ir izveidojusi ļoti simpātiskas, tomēr es tām nenoticēju, tās priekš manis tā arī palika samākslotas, tikai uz papīra pastāvošas. Ļoti jau patika visa tā Džo saimniekošana pēc Mēness fāzēm ar amuletiem apkarinātā dārzā un sēklu kolekcionēšana un visa “mazā mājas maģija”, bet nu iedoma, ka pusaudzis tajā aktīvi piedalās, man šķita aiz matiem pievilkta.

Raymond Campbell (1959)

Raymond Campbell (1959)

Harisai ļoti patīk iespraust tekstā visādus maģiskā reālisma elementus, bet ar tiem jābūt uzmanīgiem, lai maģiskais nepārmāc reālismu. Šoreiz pietiktu ar runājošu vīnu, citādi rakstnieks Džejs izskatā pēc tāda vēja zieda, kurs tikai atkorķē kārtējo “īpašo” pudeli un tad savecējušais augļu vīns iznes galveno sižeta smagumu. Un saldi, saldi tas viss… par daudz cukura. Viss romāns kā pieauguša vīrieša dzīšanās pēc bērnības sapņa, kuru, izrādās, īstenot sanāk neticami viegli. Jājautā, kur tad Džejs bija visu šo laiku un ko lai dara tie cilvēki, kuriem nav iespēja nopirkt un atjaunot māju Francijā.

Mans personiskais jautājums rakstniecei būtu tāds: kāpēc romānu izskaņā gan “Šokolādē”, gan “Kazeņu vīnā” viņas galvenie varoņi nobīstas pieņemt tik ilgi kāroto un ilgoto? Kāpēc viņi nespēj pieņemt likteņa dāvanu, kuru būtībā ir pelnījuši? Interesanti, vai arī citi Harisas varoņi izdara tādu izvēli, un kāpēc rakstniecei vajadzīga šāda izskaņa. Personiska trauma? Atteikšanās saldme? Bailes no piepildīta sapņa?

Lai arī man grāmata bija par saldu, es domāju, ka daudziem tā varētu patikt – lauku romantika ar samezglotiem likteņiem, kura ietverta koķetā maģijas aurā, varētu būt patīkams lasāmais gan vasarā, gan aukstā ziemā. Domāju, ka kādā sentimentam noskaņotā brīdī palasīšu vēl kādu Harisas grāmatu.

*****************************

Javier Mulio (1957)

Javier Mulio (1957)

Vīna gatavošana ir diezgan gara un ķēpīga padarīšana, bet Harisas romāna ir viens varonis – vecais Narciss, kura ierastais dzēriens ir creme de cassis – upeņu liķieris (tas ir arī Erkila Puaro iecienītākais alkohols). Mūsmājās upeņu ievārījumu pārāk nemīl, pietiek ar pāris burciņām, tomēr upeņu uzlējumu taisām regulāri: vienkārši sastūķē trīslitru burkās ogas pamīšus ar cukuru, liek ledusskapī un kādu mēnesi gaida sīrupu; pēc tam sīrupu 1:1 atšķaida ar šņabi un lieto gada garumā. (Var darīt arī otrādi – vispirms upenes aplej ar šņabi, iztur un tad pieliek cukuru.)

Tomēr creme de casis ir nedaudz smalkāka padarīšana. Vārds ‘Creme’ norāda, ka liķierī  ir mazāk alkohola, bet vairāk cukura (apmēram 40%). Ņem kilogramu ogu, tās nedaudz pašķaida un pārlej ar litru šņabja. Mēnesi iztur, tad rūpīgi izkāš. Šķidrumu nosver – ja vēlas liķieri, pievieno no nosvertā daudzuma 20% cukura, ja vēlas creme – 45 %. Šķidrumu maisa, līdz cukurs izkusis.

Esmu lasījusi arī tādu interesantu recepti, kurā burkā pamīšus liek 1 kg upenes, sagrieztu ingvera gabaliņu (40 g), sadalītu vaniļas pāksti un 500 g karameļu cukura (gabaliņos). Visu pārlej ar 1 litru šņabja un tumšā vietā iztur vismaz divas nedēļas, pēc tam filtrē un pilda pudelēs.

Jebkurā gadījumā man šķiet, ka upene alkoholā vislabāk spēj saglabāt savu skaisto aromātu – var baudīt tīrā veidā, uzliet saldējumam vai izmantot kokteiļos (auksts baltvīns un creme de casis 5:1 vai 10:1). Priekā!

Advertisements