Pekelna kuhnaPar kulināro mākslu ir gana daudz filmu un seriālu, tomēr visiem zināms, ka labākais teātris ir dzīve, tādēļ nolēmu uzrakstīt par ukraiņu un krievu realitātes šoviem “Пекельна кухня” un “Адская кухня”, kurus vasarā skatījos ar lielu aizrautību.

Kulināro sacensību Hell’s Kitchen ideja esot piedzimusi Jaunzēlandē, pēc tam to pārņēma Anglija (2004-2009), bet īstu triumfu piedzīvoja ASV ar izslavēto britu pavāru Gordonu Ramziju priekšgalā, kur piedzīvojis jau 11 sezonas (no 2005. gada). Šova būtība ir savākt pavāru komandu, ievietot tos ierastajā realitātes šovu 24h novērošanas akvārijā un izveidot psiholoģiski spraigu sacensību par lielu naudas balvu.

Tiesības veidot attiecīgā formāta šovu ir nopirkušas daudzas valstis, tai skaitā Ukraina un Krievija, kurās pirmizrādi attiecīgi piedzīvoja 2011. gadā (3 sezonas) un 2012. gadā (2 sezonas). Protams, ka vispirms es paskatījos ASV variantu, bet tālāk par pirmo sezonu netiku – nepatīk man Ramzijs un amerikāņi, ēdieni šķita neinteresanti, bet dalībnieku savstarpējās attiecības vispār nošokēja (kā var naktī iet pačurāt un vēsi pārkāpt pāri komandas biedram, kurš guļ uz grīdas, sarāvies no nieru kolikām?). Iespējams, ka Ramzijam vajadzēs dod vēl otru iespēju, tomēr ukraiņu un krievu versijas mani aizrāva uzreiz un bija daudz saprotamākas un pieņemamākas.

adskaja kuhnaGan ukraiņu, gan krievu šova vadītājs un galvenais “velns” ellīgajā virtuvē ir Arams Mnacakanovs (1962) – harizmātisks un valdonīgs azerbaidžānis, kurš pēdējos gados ir izveidojis vairākus veiksmīgus un prestižus restorānus. Interesanti, ka Mnacakanovs savu karjeru sāka kā biznesmenis un apsviedīgs cilvēks, jo 90-to gadu sākumā bija Sanktpēterburgas tenisa federācijas prezidents (kas viņam ļāva nodibināt daudzus ietekmīgus sakarus), vēlāk pievērsās vīna biznesam, bet tikai 2001. gadā atvēra nelielu itāļu vīna bāru “Probka”. No tā laika viņa bizness ir tikai zēlis un plaucis, ir atvērta vesela rinda restorānu. Visticamāk, ka pats Mnacakanovs kā pavārs nav izcils (atšķirībā no Ramzija viņš šovā gatavo minimāli), tomēr kā restorators viņš savas spējas ir pierādījis pilnībā – un te viena no biznesa veiksmes sastāvdaļām ir māka savai virtuvei atrast īsto šefu.

Iespējams, ka bijušajā PSRS teritorijā šim konkursam nav tikai vienkārša izklaides funkcija, bet iespēja izglītot cilvēkus, par ko runā arī Mnacakanovs. Pirmkārt, cilvēkiem parāda, ka ēdiena gatavošana var būt ļoti radoša, stilīga un skaista un vajag aizmirst salipušus makaronus un glīzdainas kotletes. Otrkārt, Mnacakanovs gribējis parādīt, ka pavārs ir prestiža profesija, kas ar smagu darbu var nest lielu gandarījumu (arī naudiskā izteiksmē). Savā ziņā ar šādu šovu palīdzību tiek veidota jauna attieksme pret profesiju kā tādu un jaunas prasības pret ēdiena gatavotājiem. Iespējams, ka mūsu platuma grādos tas nav bijis tik izteikti, bet jebkurš, kurš atceras padomju ēdnīcu, sapratīs, kāds mantojums ir pārvarāms krievu un ukraiņu pavāriem.

Dalībnieki šovā savas dienas pavada konkursos, bet vakaros viņi strādā improvizētā šefa restorānā, kur uz viņiem kliedz, lamājas, met ar dažādiem priekšmetiem un visādi citādi mēģina pierādīt, ka viņi ir nekam nederīgi pavāri. Katra vakara noslēgumā notiek darba analīze un kādam no pavāriem šovs ir jāpamet. Tā ir mākslīgi izveidota grūta dzīve, kurā galvenais ir nepadoties, ticēt sev un pieradīt šefam (ar labu darbu un garšīgiem ēdieniem), ka esi galvenās balvas cienīgs.

Mnacakanova palīgi dalībnieku izvērtēšanā ir divi tiesneši. Viens no tiem ir Sergejs Gusovskis, ukraiņu restorators un vīnzinis; otrs – pirmajās divās ukraiņu sezonās pazīstamā Jūlija Visocka, bet krievu un ukraiņu trešajā sezonā – restorānu kritiķe Darja Civina. Tiesneši spēlē komandā – Mnacakanovs ir nežēlīgs soģis, tāds bargā tēva tēls, kas dažreiz skopi uzslavē, Gusovskis ir pareizais nūģis, vienlaikus arī šefa restorāna zāles pārzinis. Tiesnese-sieviete vakariņu laikā parasti sagaida VIP viesus, tos izklaidē un mēģina glābt situāciju, ja ēdiens neatbilst gaidītajam. Jūlija Visocka trešā tiesneša lomā man ļoti patika, jo viņas dzirkstošais temperaments patīkami atsvaidzina šefa uzspēlēto bargumu un Gusovska stīvumu, savukārt Civina ir diezgan ieturēts cilvēks, tiešām vairāk kritiķe.

Sākotnēji mani šovs šokēja ar attieksmi pret sievietēm – vispirms jau ar to, ka dalībnieki tika sadalīti sieviešu un vīriešu komandā. ASV nekas tāds nav iespējams pēc definīcijas. Pēc tam sekoja diezgan nicīga attieksme pret meitenēm gan no pavāru-vīriešu puses, gan diemžēl arī no šefa (apsaukāt meiteņu komandu par vistukūti galīgi nav smuki, jo puišus par gailīšiem viņš apsaukāt neriskēja). Stereotips, ka sieviete nevar būt labs pavārs Ukrainā un Krievijā ir ārkārtīgi noturīgs, lai gan tas ne tuvu nenozīmē, ka šajā profesijā nestrādātu daudz sieviešu, tieši otrādi. Lai arī šovā meitenēm klājas grūtāk par puišiem, tomēr tā viņām ir lieliska iespēja parādīt savas spējas, spītīgi ejot līdz pat uzvarai. Protams, ka šefpavāra profesija ir fiziski grūta, garas darba stundas vakaros, bet nav nekāda objektīva pamata teikt, ka vīrieši ir labāki pavāri – šo teicienu 21. gadsimtā nāksies aizmirst.

Sākotnējais pieņēmums, ka uzvarētājam ir jābūt tikai labam pavāram, sabruka diezgan ātri, jo īstenībā šefpavāram ir jāprot izcili gatavot, jāpārzina visi virtuves procesi, jāmāk komandēt, organizēt un disciplinēt padotā pavāru komandā, jāsaglabā miers stresa situācijā. Tādēļ uzvarētājs pārsvarā nav vislabākais pavārs, bet tas dalībnieks, kurš nākotnē būtu spējīgs stāties pavāru komandas priekšgalā. Šovu laikā ir pierādījies, ka galveno balvu var iegūt arī dalībnieks, kurš sākotnēji šķitis blāva komandas sastāvdaļa, bet šovā parādījis radošumu, darbaspējas, stingru mugurkaulu, bet – galvenais – ticējis sev!

 

Advertisements