Sandra Kalniete. Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū. – Rīga: Zelta grauds, 2012.

Kalniete. PrjaniksSandru Kalnieti (1952) šobrīd visi pazīst kā politiķi, Eiroparlamenta deputāti, bet viņas dzīve sadalāma vairākos posmos – šuvēja, mākslas zinātniece, Tautas Frontes aktīviste, diplomāte… vai varbūt Sibīrijas bērns, padomju sieviete un māte, sabiedriskā darbiniece. Kalniete ir pamanāma personība Latvijas politiskajā telpā, turklāt jāpiezīmē, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri nevar palikt mierā un iekļauties masā. Vēlme strādāt tik labi, cik vien iespējams, spēja iziet ārpus ierastā, oriģinalitāte apvienojumā ar racionālo –  tādi cilvēki konservatīviem, komfortabla status quo mīlētājiem, ir diezgan neērti; varbūt tādēļ Kalnietes dzīvē ir vairāki piespiedu “lēcieni nezināmajā”, kuri gan izvērtušies par uzvarām. Sandra Kalniete man vienmēr ir simpatizējusi – esmu apbrīnojusi gan viņas izšūtos tērpus, gan arī politiķes drosmi. Iespējams, tādēļ izvēlējos pastāstīt tieši par viņas pavārgrāmatu, lai gan pēdējā laikā tādas ir izdevušas vairākas latviešu rakstnieces.

Grāmatā “Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū” ir apkopotas daudzas receptes (aptuveni 250), kuras Kalniete vākusi gadu garumā, un viņa tās pavada ar izsmeļošiem komentāriem, tomēr grāmatas papildu bonuss manā skatījumā ir tās nerecepšu daļā, kurā autore dalās ar savu dzīvesstāstu caur ēdienu gatavošanu un baudīšanu. Kalniete ir dzimusi izsūtījumā, Tomskas apgabalā, kas nozīmē, ka viņas bērnības gastronomiskie gardumi bija pieticīgi – svētdienas pacietais prjaņiks un gogelmogelis. Pēdējais pieder arī pie maniem bērnības kārumiem, omīte man to šad un tad uzkūla (pašai man nepietika pacietības sagaidīt, kad ola un cukurs taps bāli dzelteni). Tālāk jau seko padomju gadi, kad saimniecēm vajadzēja būt izveicīgām un izdomas bagātām, lai pabarotu savu saimi – iespējams, šo sadaļu Kalniete ir vairāk rakstījusi saviem mazbērniem un ārzemniekiem, tik detalizēts ir stāstījums. Man patīk, ka šībrīža pavārgrāmatās ienāk vecās receptes – debesmanna, buberts, ķīselis, piena salas – jo uz mūsdienu daudzvedības fona brīžiem šķiet, ka tās jau ir aizmirsušās. Padomju jaunās ģimenes ēdienkarte bija vienkārša – makaroni, kartupeļi, kāposti, grūbas, siļķe, jo tas bija lēti un pieejami. Kalniete pat piedāvā veco rasola recepti ar siļķi (tiesa, bez bietēm), kotletes, dažādas zupas un putras, kas it kā ir vienkāršas, bet arī tās ir jāprot pagatavot garšīgi.

Jaukākais, ar ko būtu jāsāk katram ceļotājam vai potenciālajam gardēdim, ir stingra apņemšanās būt ziņkārīgam, uzņēmīgam un piedzīvojumu kāram jaunu garšu, smaržu un ēdienu iepazīšanā. Varbūt ne tūlīt tas sagādās baudu, taču nevajag padoties. Pēc kāda laika garšas kārpiņas attīstīsies un pašas sarosīsies iepazīt un baudīt nepazīstamas lietas, tiklīdz tās būs pieejamas.

Foto: F64

Sandra Kalniete grāmatas atvēršanas svētkos (foto: F64)

Kalniete spilgti apraksta savu padomju cilvēka ieiešanu Rietumu pasaulē 80-to gadu beigās, un gastronomiskās atšķirības te, protams, ir grandiozas. Tikpat interesants, cik ēdieni, ir stāstījums par Latvijas atgriešanos smalkajā diplomātijas pasaulē, un šoreiz vairāk no ķēķa puses tiešā nozīmē. Diplomātam maltītes ir darba instruments, neaizstājamas personīgo sakaru tīkla veidošanā – “maltīte cilvēku atraisa un dod iespēju vienam otru labāk novērtēt un saprast. Šādu personīgumu ar e-vēstulēm un dienesta ziņojumiem vien sasniegt nav iespējams.” Kalnietei dzīvē ir sanācis būt celmlauzei un iekārtot gan Ženēvas pārstāvniecību, gan Parīzes vēstniecību, kā arī organizēt pirmās diplomātiskās pieņemšanas un vakariņas, turklāt to izdarīt atbilstošā līmenī. Bija arī jāņem vērā, ka franču smalkie vēderi nav sajūsmā par virtuvi, kas balstīta vācu tradīcijās, tādēļ autore centusies atrast produktus, kurus franči uzskatītu par delikatesēm – skābenes, nēģi, lasis, medījumi, žavēta vista, baravikas un gailenes. Pēdējos gados Latvijā notiek intensīvi “Latvijas garšas” meklējumi (kā jums patīk Riškovas mazsālīto gurķu sorbets ar mārrutku un gurķu putām un svaigām dillēm?), bet 90-to gadu vidū latvieši tikai sāka iepazīt jogurtu, kivi un citus ārzemju brīnumus, kas zināmā mērā padara Kalnieti par celmlauzi arī šajā nozarē.

Pēc izlasītā šķiet, ka Kalnietei raksturīgi iemīļoto ēdienu apgūt vispusīgi, tādēļ grāmatā bieži sastopams kads ēdiens visdažādākajos veidos. Kalniete pati atzīst, ka ir vairākas ēdienu grupas, kuras viņu aizrauj: zupas, saldējums un pastētes. Grāmatā ir vairākas oriģinālas saldējuma receptes, bet īpaši Kalniete lepojas par rupjmaizes kūku ar smiltsērkšķu krēmu. Te atrodami autentiski sklandarauši! Tiešām, daudz interesantu recepšu, kuras gribētos izmēģināt savā virtuvē.

Manuprāt, ka vienīgais mīnuss visādi citādi saturiski interesantajā grāmatā ir fotogrāfijas. Ēdiens ir gatavots un fotogrāfēts 2012. gada vasarā pašu spēkiem, un uz grāmatas kvalitatīvā iesējuma un papīra fona bildes izskatās diezgan amatieriski – kas pieļaujams blogosfērā, nav labs papīra formātam. Tādēļ mans ieteikums ikvienam pavārgrāmatu izdevējam (jo autoram tādas nianses var pat neienākt prātā) būtu tomēr algot ēdienu bildēšanas profesionāli. Jā, tas sadārdzina projektu, bet tas ir tā vērts.

Nobeigumā Kalniete atzīst, ka ilgojas pēc vispārējā līmeņa izmaiņām latviešu virtuvē, pēc laba virtuves entuziasta (līdzīga amerikāņu Džūlijai Čaildai un britu Elizabetei Deividai), kas spētu iespaidot mūsu ēšanas paradumus un izpratni par labu ēdienu. Es personīgi domāju, ka Romu neuzcēla vienā dienā un gan jau ar latviešu virtuvi viss būs kārtībā – mēs vienkārši esam ceļa sākumā.

Advertisements