Marģeris Zariņš. Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata: romāns. – Rīga: Liesma, 1973.

Zarins_Viltotais FaustsReiz tāltālajā 19. gadsimtā brāļi Kaudzītes uzrakstīja pirmo latviešu romānu, un kopš tā laika ritinājās pa lielceļu mūsu literatūras kamolītis, bēdu nezinādams; neiztika jau bez peļķēm un dangām, bet tas pie ceļojuma pienākas. Līdz pienāca 1973. gads un izdomāja latvju komponists Zariņš, ka viņam nepietiek tikai niekoties ar stāstiņiem, romānu sagribēja drukāt. Vienkāršu nevarēja, raksturs tāds, ka iznešanās prātā, tādēļ sākumā gribēja rakstīt alķīmiķa piezīmes, bet vēlāk atrada Misiņa bibliotēkā vecas pavārgrāmatas un nolēma rakstīt pavārgrāmatu, tak atkal ne vienkāršu, bet mistifikācijām pilnu. Vienvārdsakot, savārīja tas Zariņš tādu zupu, ka šobrīd tiek dēvēts par latvju postmodernisma tēvu, un pēc viņa romāna varot apgūt postmodernisma īso kursu (©Berelis).

Man vienkārši prieks, ka daža dāmiņa teiks: šis pseidorakstnieks patvarīgi jauc un maisa stilus, gadsimtus un notikumus, viņš rīkojas kā zilonis ar snuķi, viņam nekas nav svēts!

Man no literatūras teorijas ir diezgan maza sajēga (un tikpat maza interese), tādēļ smalko apzīmējumu ‘postmodernisms’ es glīti laidīšu gar ausīm. Varētu vienkārši atzīties, ka pēc pirmajām grāmatas lappusēm man bija sajūta, ka esmu iebraukusi dziļās auzās — tas bija interesanti…bet kas tas bija? Lielais senvārdu apjoms (un vai tie vispār senvārdi vai autora darinājums?) reizē ievilka un baidīja, bet romāna sižets jau no pirmajām lappusēm liecināja par lieliem jokiem. Kā raksta kritiķe Lita Silova grāmatā “…rakstnieks Marģeris Zariņš” — romāna konceptuālo pamatu veido Gētes traģēdija “Fausts” (1808) un Kristofera Mārlova luga “Traģiskais notikums ar doktoru Faustu” (1587), bet nevajag bīties no tik seniem vārdiem, jo romāna labākai izpratnei vajadzētu zināt tikai sižeta esenci par Faustu un Mefistofeli.

Zariņa romānā 20. gs. 30-to gadu sākumā satiekas abi galvenie varoņi — Jānis Vidriķis Trampedahs, 70 gadus vecs farmācijas maģistrs un Kristofers Mārlovs, 20-gadīgs jauneklis, kurš nolēmis pārstrādāt pirms 50 gadiem sarakstīto Trampedaha pavārgrāmatu. Par samaksu Kristofers piedāvā Trampedaham mistisku jaunības eliksīru, un tad nu abi ar asinīm paraksta līgumu. Kristofers ķeras klāt pie brīnumdziras KM-30 gatavošanas, savukārt Trampedahs, kurš paspējis sapīties ar Uriānu-Aurehanu un Nirnbergas meistardziedoņiem (aka Hitlers un nacisti) savā aptiekā gatavo nāves zāles T-1.  Zīmīgi, ka Zariņs jau romāna sākumā nojauc paša izvēlētos noteikumus un Kristoferam (ļaunajam Mefistofelim) piešķir dzīvības eliksīru, bet Trampedaham (zinātniekam Faustam) — indi, un būtībā visu romānu turpina lasītājam jaukt galvu, lai nebūtu iespējams saprast, kurš labs, kurš ļauns, un vispār par abiem tēliem tā smalki zvaigājas.

Romāna otrā daļā Trampedahs un Mārlovs nobrauc uz Rīgu un izglābj Mārgarētu no slīcināšanās Daugavā — zeltaini blondu, brīnišķīgs pietupiens, slaida, mazdrusciņ poliete; kā jau slāvietei pienākas, nevainojamas kājas, krūtis kā pampelmūži, prot ģērbties… Mārgarēta, kā solīts, kļūst par Trampedaha brūti, bet pašam Kristoferam viņa, ai, kā patīk… Lai nu tie abi dzīvo glaunā centra dzīvoklī, bet Kristoferam rit strauja, aizņemta, bet diemžēl nabadzīga muzikanta dzīve — un te nu Zariņš var attīstīt visas pārdomas par mūzikas radīšanas procesiem un mokām, pie viena attēlojot arī 30-to gadu Rīgas bohēmisko dzīvi. Līdz pienāk 1939. gads, un Trampedahs grib repatriēties kopā ar saviem vācu draugiem un Margarētu, ko pēdējā, savukārt nemaz negrib. Ak, ka neiznāk liela skāde…

Daži muļķīgā kārtā mēģina lāpīt pasauli, bet pasaule ir kā caurs maiss: lāpi vienā, plīst otrā vietā.

Romāna trešā daļa vēsta par Otrā pasaules kara gadiem, kuru izskaņā atkal satiekas abi varoņi. Jāsaka, ka visa romāna gaitā ir ironiskas atsauces par Namplēša (Namejs+Lāčplēsis aka Ulmanis) režīmu, it kā pa  jokam iemesta draugu—sarkano strādnieku tēma, kara laikā parādās varonīgie krievu partizāni un finālā arī harčo zupa, tomēr nevienu brīdi nav iespējams saprast, ko Zariņš patiesībā domājis ar visu šo padomju grotesku, jo patoss ir tik slimīgs (kas, piemēram, viņa tā brīža stāstiem nemaz nav raksturīgs), ka drīzāk velk uz slēptu ironiju. Kas to vairs šobrīd skaidri pateiks…

Romāna pirmo daļu lasīt bija pagrūti, tādēļ iesaku izvēlēties lasīt Atēnas izdevumu (2003. gada), kuram pēc lasītāju kvēliem lūgumiem pievienota skaidrojošā vārdnīca. Pēc tam, manuprāt, autors iedzīvojās pats savā pasaulē un teksta blīvums mazinājās, kļuva vieglāk uztverams. Man šķiet, ka Marģeris Zariņš lieliski izklaidējās, rakstīdams šo romānu, un arī lasītājiem jānovēl neskumt un iesaistīties rotaļā — literatūra var būt arī vienkārši spēle.

*******

Postāža ar nospiķotu jaunu zaķi, veselīga un garšīga uzrikte

Ņemi smalki nospiķētu zaķi, comblā garāniski un saķermē trijos līdz četros gabalos, bez tam vēl rāmītu gaili vai kādas labi papūdētas irbītes, jauna teļa mīkstumus, visus iztīrītus un sīkās daivās sakapātus. Met gabalu sviesta kastrolī, lai staipans un rusls paliek, liec klāt tos zaķa gabalus un visas tās citas lietas, ko par postāžu gribi savārīt. Uzvādē labi klāru gaļas zupi, liec vērpsnē, lai uzcilst, piemet smalki sagrieztas dārza lietas: Savojas kāpostus, selerijas un skostiņas jeb spinačus; pēc tam salej mazos sudraba žeiros, lai atdziest. Visu to gastažu pasniedz galdā aukstu.

Andriaen van Utrecht

Andriaen van Utrecht (1599-1652) Küchenstillleben mit erlegtem Wild und Gemüse, 1640.

Advertisements