Lita Silova. …rakstnieks Marģeris Zariņš / LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. – Rīga: Zinātne, 2004. – (Personība un daiļrade).

Marģeris Zariņš. Optimistiska dzīves enciklopēdija. – Rīga: Liesma, 1975.

Marģeris Zariņš (1910-1993) ir savdabīga un saistoša personība latviešu literatūrā. Vispirms jau jāatzīmē, ka Zariņa pamatnodarbošanās mūža garumā ir bijusi komponēšana. Viņš nāk no muzikālas ģimenes un pēc Jelgavas skolotāju institūta beigšanas studējis konservatorijā, kuru gan nav pabeidzis slimības dēļ. 59 gadu vecumā pēc ilgas un sekmīgas muzikālās karjeras komponists publicē savu pirmo stāstu, kā pats saka: „dvēselē noslāņojusies proza. Apziņā uzkrājies reāls un blīvs konkrētums.” Bet īpašs nav tikai tas, ka literatūrā debitē komponists jau ļoti nobriedušā vecumā, drīzāk īpašs ir viņa literārais pienesums – Zariņu dēvē gan par dokumentāli fantastiskā žanra nodibinātāju latviešu literatūrā, gan latviešu postmodernisma tēvu.

LPSR Tautas mākslinieks Marģeris Zariņš. 1975.gads, autors nav zināms.

LPSR Tautas mākslinieks Marģeris Zariņš. 1975.gads, autors nav zināms.

Silovas grāmata strukturāli ir vienkārša: pirmajā nodaļā ir pastāstīta Zariņa biogrāfija, bet nākamajās Zariņa grāmatas ir sadalītas nosacītos četros posmos un tiek attiecīgi iztirzātas: pirmā nodaļa veltīta pirmajiem diviem stāstu krājumiem, otrā romānam “Viltotais Fausts…”, trešā – diviem romāniem par kapelmeistaru Kociņu, ceturtā – atlikušajām grāmatām. Īstenībā par grāmatu man nav daudz ko teikt, jo Zariņa biogrāfiju es izlasīju, bet tālāk seko grāmatu analīze, kura izklāstīta tādā formā, ka kaut cik interesanta varētu būt vienīgi tiem, kas ir lasījuši attiecīgās Zariņa grāmatas. Tā kā apcerējums būtībā domāts Zariņa daiļrades pētniekiem, lai gan nevaru sacīt, ka, rakstot par “Viltoto Faustu”, es būtu to daudz izmantojusi.

Zarins_OptimistiskaMarģeris Zariņš man šķita lielākas ievērības cienīgs par vienu grāmatu, tadēļ sameklēju viņa paša sarakstīto “Optimistisku dzīves enciklopēdiju”, kurā viņš atceras savu bērnību, stāsta par vecākiem un dzimtu, atminas skolas un jaunības gadus, līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Neliela grāmatiņa, bet ar jestru humoriņu pilna, kā jau visa jancīgā Zariņa daiļrade. Dzimis Jaunpiebalgā, bet drīz tēvam piedāvāta skolmeistara un ērģelnieka vieta Āraišos, kuri kļuva par teiksmainu un noslēpumainu bērnudienu brīnumpasauli. Tas nekas, ka apkārt ir Pirmais pasaules karš – Marģerim kopā ar brāli apkaime ir viens liels spēļu laukums.

Es biju Trāķijas valdnieks, brālim pēc lozes iznāca būt Spartas karalim. Trāķijā tika radīti upes sadambējumi, kuros dejoja nimfas un vardes, no šūnakmeņiem tika celti gaiši tempļi. Kas tur pāri tiltiņam Spartā notika, par to es nekā nezinu un neinteresējos. Spartas karalis ļoti maz turējās savā guberņā, viņš līda pie manis un strādāja tā kā par būvuzņēmēju, tā kā par prorabu, un tikai tad, kad viņš man galīgi apnika un sāka krist uz nerviem, es viņu pasūtīju uz Spartu atpakaļ – pie visām sfinksām un himenejiem!

Zariņa tēvs ir dzimis āraišnieks, bet viņš brauc vēl dziļāk savā ciltskokā un stāsta par tēva senčiem, kas 300 gadus dzīvojuši Autīnes novadā. Savukārt Zariņa mātes dzimtā puse ir Mazsalaca, un viņa nāk no ļoti muzikālas ģimenes. Marģeris ar brāli pie mūzikas mācīšanās tika pielikti pēc tam, kad tēvs ieraudzīja, ka viņi kādu brīdi pēc kara Drabešu muižas šķūnī ir savilkuši īstu sprāgstvielu muzeju — tēvs, ieraudzījis izstādi, nobālēja kā krīts, pa nakti nāves ieročus apraka tuvējā kūdras daņavā, sadeva mums pa koko un teica šādus neapdomātus vārdus: Pēdējais laiks mācīties klavieres spēlēt! Nekāda sajūsma jau sākumā abiem puikām nebija, bet pamazām mūzika ievilka.

Pusaudžu gados Marģeris atklāj poēziju un literatūru un sāk aizgūtnem lasīt. Viņa draugs Voldemārs raksta arī pats, bet Marģeri tas neaizrauj —  Kāda vajadzība rakstīt, ja pasaulē tik daudz interesanta, ko lasīt?  Grāmatas, kuras Zariņš ir lasījis, līdz tās izjukušas, ir divi Olivereto dzejas krājumiņi (“Trubadūrs uz ēzeļa”,”Džentlmenis ceriņu frakā”), par kuru stilu un eleganci Zariņš bija sajūsmā, jo uztvēra tajos sev garā tuvu, ironisku, bet romantisku smeldzi.

Marģeris Zariņš kodolīgi un saturīgi raksta par saviem pedagogiem un dzīves skolotājiem, arī Jāzepu Vītolu un Eduardu Smiļģi, draugu Volfgangu Dārziņu. Žēl, ka tās ir tikai īsas piezīmes, padomju cenzūras apspiesti uzmetumi, jo Zariņa trāpīgais vērojums būtu pelnījis plašāku izvērsumu. Taču stāstījums arī pārtrūkst it kā pusvārdā – par padomju gadiem turpinājuma nav.

Advertisements