Pēdējais laiks atskatīties, ko jaunu es esmu ieraudzījusi vasaras mēnešos grāmatnīcās.

Sākšu ar pāris psiholoģiskās pašpalīdzības grāmatām, kādas man dažbrīd patīk nopirkt, bet ne vienmēr izlasīt (iespējams, ka kļūst labāk jau no nopirkšanas vien). Pirmā jau kādu brīdi ir pirktāko grāmatu sarakstā — Igors Kudrjavcevs. Miera ārsta padomi: kā mazināt spriedzi, palēnināt iekšējo ritmu un iegūt mieru (Zvaigzne ABC). Īstenībā tīri vai brīnums, ka Kudrjavcevs tikai tagad izdod grāmatu, jo sen Vera_Piecas lietasjau raksta un intervējas presē. Otrā grāmata — Bronija Vēra. Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves (Zvaigzne ABC); paliatīvās aprūpes darbiniece savas dzīves gūtās atziņas pierakstīja blogā, kurš kļuva ļoti populārs, tādēļ tās tika apkopotas un izdotas grāmatā. Nezinu, cik šīs atziņas būs oriģinālas, varbūt man vienkārši patīk grāmatas noformējums.

Grāmatu lasīšana būtība nav nekāda ekstravertā nodarbe, tādēļ grāmatmīļiem, iespējams būs saistošs populārās psiholoģijas izdevums Sūzana Keina. Klusie ūdeņi: introverto spēks ektravertajā pasaulē (Jānis Roze).

Vai jums patīk bākas? Man patīk, jo tās šķiet vienas no romantiskākajām un reizē lietderīgākajām celtnēm. Par Latvijas bākām jau pirms kāda laika ir iznākusi liela formāta grāmata, paralēlizdevums latviešu un angļu valodā Andris Cekuls. Latvijas bākas (Latvijas jūras administrācija), tajā rakstīts par Latvijas ievērojamākajām bākām pēdējo gadu simtu gaitā, ietverot gan tās, kuras savu eksistenci jau beigušas, gan tās, kuru tehniskie ekspluatācijas parametri patlaban vairs neatbilst bākas definīcijai, gan joprojām Latvijas darbojošās bākas. Bet pagājušogad ir izdota fotogrāmata Bākas (noosfera), kas atspoguļo mākslas foto projektu, kura ietvaros tika pētītas 12 vēsturiskās bākas, kas atrodas visā Latvijas piekrastes garumā.

Hanovs-gramataGrāmata, kuru es noteikti gribētu izlasīt − Deniss Hanovs. Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19. gadsimtā (Zinātne). Kultūrvēsturisks, oriģināls pētījums par Eiropas vēsturi latviski ir diezgan reta parādība, to nevajadzētu laist garām. Lasītājs viesosies Luija XIV galmā, pavadīs vakaru itāļu operā, apmeklēs balles, muižas un novēros aristokrātu spožuma un ietekmes norietu 20. gadsimta sākumā.

Valodniekiem un vienkārši valodas entuziastiem varbūt šķitīs interesanti, ka pavasarī iznāca otrais, papildinātais izdevums vārdnīcai Īs ventiņ gramatik un tāmnik vārdnic 2 jeb Bliņķs ventiņmēle. Pirmais 2010. gadā tika izdots 500 eksemplāros, bet laikam jau ir pieprasījums.

Savukārt teātra entuziastiem lieti noderēs uzziņu grāmata Viktors Hausmanis. Latviešu lugu rādītājs (LU LFMI), kas ietver lugas, kas izrādītas vai publicētas no 1804. līdz 2011. gadam ieskaitot. Var jau cerēt, ka kāda rokās šī grāmata pamudinās iestudēt kādu vecāku, bet nepelnīti aizmirstu latviešu autora lugu.

Kalnina_Senie dzintaraKādreiz es izjusti pētīju Arnolda Spekkes trimdā izdoto grāmatu “Senie dzintara ceļi un Austrum-Baltijas ģeografiskā atklāšana”, bet, izrādās, tā iedvesmojusi ārzemju latvieti Māru Kalniņu uzrakstīt grāmatu “Senie dzintara ceļi: no Rīgas līdz Bizantijai” (Pētergailis). Bagātīgi ilustrētajā grāmatā aprakstīti divi lielākie senās pasaules dzintara ceļi, kas no Latvijas veduši cauri Eiropas vidienei uz Vidusjūru un pa Daugavu un Dņepru – līdz Melnajai jūrai. Iespējams nopirkt arī angliski un audioversiju. (Īstenībā varētu būt laba dāvana inteliģentam ārzemniekam.)

Ja jau esmu nonākusi līdz ģeogrāfijai, tad jāatzīmē kārtējā Lato Lapsas ceļojumu grāmata Trīspadsmit Amerikas (Dienas Grāmata), kas šoreiz veltīta Dienvidamerikas apceļošanai. Kā atzīmēts, tur gadu simteņiem ilgi ir dzīvojuši cilvēki, kuri nesamierinās ar to, kā viņiem iet. Cilvēki, kuriem galva pilna ar visādām blēņām, bet to vidū ir arī ticība, cerība un mīlestība, ko šeit nav pieņemts pārdot par lēcu virumu. Man Dienvidamerika šķiet traki interesanta vieta, bet vairāk gan no attāluma, tādēļ grāmata ir īsti laikā.

Nav jau gan jābrauc tik tālu — pašmāju novadpētniekiem noderēs Annas Rancānes Divpadsmit Latgales loki (Zvaigzne ABC), kurā dzejniece aicina iepazīt savu Latgali – tādu, kas viņai pazīstama, tuva un mīļa; apmeklēt dažādus apskates objektus, priecāties par jaukām dabas ainavām un sastapt kolorītas personības.

Kā pēdējā no non-fiction grāmatām — Anna Arutunjana. Mistērija Putins (Zvaigzne ABC). Autore jau desmit gadus dzīvo Maskavā, bet izaugusi ASV, mācījusies Ņujorkā, tādēļ savas grāmatas raksta angļu valodā. Tā nav akadēmiska grāmata, tomēr analizē Krievijas tautas un valsts varas attiecības šībrīža politiskajā kontekstā.

Ja paskatās uz nesen izdoto daiļliteratūru, tad šķietams ir iespaids, ka somugri sarosījušies — izdotas vairākas interesantas grāmatas, kas tulkotas no somu un igauņu valodas. Somu tulkojumi: Anja Snellmane. Balkonu dievi (Mansards) stāsta par Eiropai aktuālu tēmu — musulmaņu imigrantu iekļaušanos Rietumu vērtību ietekmētā sabiedrībā, savukārt otras somu rakstnieces Katjas Ketu grāmata Vecmāte (Dienas Grāmata) vēsta par kara skartajiem notikumiem Lapzemē 1944. gadā.

Igauņu tulkojumi: Andruss Kivirehks. Skaistais dzīvnieks (Mansards) un Vīvi Luika. Es esmu grāmata (Mansards). Kivirehks daļai lasītāju jau ir pārbaudīta vērtība, bet otru grāmatu veido igauņu dzejnieces un prozistes Vīvi Luikas (pie mums iznākušas vairākas viņas grāmatas) un igauņu žurnālistes Hedi Rosmas saruna.  Laikam jau man nāksies ieplānot grāmatu ceļojumu pie somugriem, pēdējo gadu laikā ir iznākušas arī citas saistošas igauņu un somu grāmatas, par ko laikam gan vispirms būtu jāpateicas attiecīgo valstu piešķirtajiem atbalstiem tulkotājām.

Mirolla_BerlineVēl viena grāmata, kuru gribētu pieminēt — Maikls Mirolla. Berlīne (Dienas Grāmata), kura pieder pie “dīvainajām” grāmatām — Mirolla jauc kopā reālo ar sirreālo, lai meklētu atbildi uz jautājumu, vai cilvēks var aizbēgt no sevis, cik lielu lomu mūsu apziņā spēlē vēsture un kurš no daudzajiem šķietamajiem “es” ir “īstāks”.

No Zvaigznes ABC izdotajām esmu sev atķeksējusi lasīšanai:  Stīvens Kings Mirdzums, Erina Morgensterna Nakts cirks, varbūt Gregorijs Deivids Robertss. Šantarāms, kuras mani cītīgie lasīšanas kolēģi jau vairākkārt ir apskatījuši savos blogos. Jāpiemin vēl Silvijas Brices no vācu valodas tulkoto Nataša Dragniča. Ik dienu, ik stundu, jo tā ir pie mums tik reto horvātu rakstnieku pārstāve.

 

Advertisements