Guntis Berelis. Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs: postmodernisms un latviešu literatūra. – Rīga: Atēna, 2001.

Berelis_NeedĪstenībā Bereļa darbu es paņēmu, lai paskatītos, kas tajā rakstīts par Marģeru Zariņu un viņa saistību ar postmodernismu, bet sāku lasīt un izlasīju visu. Neteiksim, ka mani ļoti interesē literatūras teorija vai postmodernisms, arī Bereļa analizētie latviešu autori ne tuvu nav manis iecienītākie, tomēr labi uzrakstītai literatūrzinātnes grāmatai jāmāk ieinteresēt ne tikai ar konkrēto, bet arī vispārīgo — un tāda priekš manis bija Bereļa sarakstītā: iespēja padomāt par literatūru plašākā kontekstā un mēģināt saprast, kāpēc tāda pastāv un kādā virzienā attīstās. Tālāk manas domas par dažām Bereļa tēzēm.

Viens no autora izteikumiem: Literatūrā jebkurā brīdī var atrast tekstus, kas atrodas centrā, un tekstus, kas atrodas perifērijā. Vienlaikus tiek atzīmēts, ka centra un perifērijas jēdziens ir subjektīvs, atkarīgs no vērtētāja. No mana skatupunkta ir diezgan ierobežojoši literatūru novietot plaknē, kāpēc gan to nevērtēt kā sfēru? Iespējams, smieklīgi ir iztēloties kā milzu globusa vidū sēž māte-literatūra, barojas no nebeidzamās rakstnieku iztēles un nepārtraukti te nogremdē jau esošus kontinentus, te būvē jaunus. Literatūra kā process, kurā būtībā nav “centrālo” vai “perifēro” autoru, jo laika okeāns ir nesaudzīgs soģis. Kā raksta pats autors: “Procesi literatūrā ir neprognozējami un iracionāli, sākot jau ar pašu literatūras pastāvēšanas faktu. Literatūra noliedz visas loģiskās sistēmas un koncepcijas un attīstās tikai pēc pašai sev vien zināmām likumsakarībām.”

Literatūras vērtētājiem neizbēgama ir vēlme saklasificēt lasāmo, pie viena “centrālo” literatūru nosakot par vērtīgāku un iekļaujot mācību grāmatās. Tai pašā laikā vienmēr atrodas kāds rakstnieks, kurš paplašina “centru” un pārbīda to uz savu sākotnējo perifēriju. Berelis uzsver: “Jēga piemīt tikai tiem tekstiem, kuros tiek pārkāptas robežas. Kuriem fonā allaž jūtams jautājums par to, vai attiecīgais teksts piederīgs literatūrai.” Kā saprotu, runa ir par to jēgu, kas attiecināma uz literatūras attīstību, jo citādi jau robežas var pārkāpt tik tālu, ka neviens vairs tekstu nesapratīs un radīšanas procesu tikpat labi varēs uzticēt datoram. Jāsaka, ka es nekad (iespējams, tā parādot savu aprobežotību) neesmu īpaši augstu vērtējusi tos darbus, par kuriem rodas iepaids, ka tā ir mākslas taisīšana mākslas pēc. Man patīk konkrēts stāsts, kura pirmsākumi meklējami laika kavēšanā pie mežoņu ugunskura, un tās modernās apziņas plūsmas bez konkrēta sižeta uztveru kā apgrūtinošas.

Berelis izsaka domu, ka autoram, apsēžoties pie baltas lapas, ir viens mērķis: uzrakstīt tekstu, kuru autors uzskata par labu, un šis pieticīgais mērķis īstenībā ir pašas literatūras pamatos. Ko gan īsti var saprast ar vārdiem “labs teksts”? Ja es gribētu rakstīt, vai man būtu svarīgs šīs jēdziens? Man šķiet, ka nē — svarīgāk par visu būtu panākt, lai mana iztēlē dzimusī vārdu gūzma adekvāti pārplūstu uz papīra un es uzrakstītu iecerēto. Galu galā pat šobrīd es rakstu un domāju par to, kā man pareizāk nodot teksta jēgu, nevis koncentrējos uz to, vai mans teksts ir “labs”. Iespējams, ka vārds “labs” ir pārāk subjektīvs, lai spētu raksturot vispārīgas lietas.

Viens no autora interešu objektiem ir rakstnieks. Šaubu nav, ka katrs rakstnieks rada savu individuālo, neatkārtojamo pasauli, kuru var arī nodēvēt par “pašradītu būri”. Berelis saka, ka rakstnieks rakstīšanas procesā nemaz nesaskarās ar realitāti (kaut arī būtu viskonservatīvākais reālists), bet īstenībā strādā ar savu atmiņu. Aprakstot reāli iedomājamus notikumus, viņš patiesībā apraksta savas iespējamās atmiņas par tiem. Nezinu, kāpēc Berelis izvēlējies terminu ‘atmiņa’, jo tas tomēr raksturo atcerēšanās procesu, reproducēšanu; es drīzāk runātu par iztēli, kas definē procesu, kad uz veco tēlu pārstrādes pamata veidojas jauni tēli (dies’ nedod rakstniekiem piedzīvot visu, ko viņi ir sarakstījuši!). Katrā ziņā mani uzrunāja doma par rakstnieka būri, ierobežoto telpu, jo bieži esmu domājusi par to, ka neviens mēs nevaram aizbēgt paši no sevis un būtībā mūžu esam spiesti pavadīti ne tikai noteiktā fiziskā ķermenī, bet arī sava veida garīgā ķermenī, kurš arī mums diktē savus, grūti maināmos nosacījumus. Rakstnieka individuālās pasaules saskaņotība ar lasītāja iekšējām vajadzībām nosaka tā pieņemšanu vai atgrūšanu, un abos gadījumos nav slikts ne rakstnieks, ne lasītājs.

Autors rada tekstu — bet būtībā viņš rada sevi. Lasītājs lasa — bet viņš jau tekstu “nenorij”. Teksts iemājo viņa apziņā, varbūt izgaist konkrētas personas, izplūst sižets, zūd detaļas un intonācijas, bet kaut kādos apziņas zemslāņos teksts turpina darboties un pārveidot lasītāju, kurš par šiem procesiem droši vien neko nenojauš, jo viņš nezina, kāds viņš būtu tad, ja attiecīgo tekstu nebūtu lasījis.

Berelis raksta, ka pasaulē ir pārāk daudz labas literatūras, ar to saprotot rakstnieka profesionālismu, spēju uzrakstīt kvalitatīvu tekstu. Viņa doma ir tāda, ka nozares pārsātinājums ar labu literatūru neļauj tai attīstīties, veicina stagnāciju. Gan jau, ka tas ir tāds Bereļa jociņš — vai tad labas literatūras var būt par daudz? (No otras puses, tajos laikos, kad zemnieku mājās bija Bībele, kalendārs un pāris lubenes, izvēles mokas nepastāvēja.) Cilvēki raksta un rakstīs, ne visi rakstītāji būs rakstnieki, literatūras tiešām kļūst aizvien vairāk. Varbūt 21. gadsimtā daudz grūtāk būt lasītājam, nevis rakstniekam?

Advertisements