Tjalf Sparnaay (1954) De moorkop

Tjalf Sparnaay (1954) De moorkop

Par pavāriem, konditoriem, ēst gatavošanas entuziastiem, kulināriem piedzīvojumiem un visādiem citādiem notikumiem, kuros dažādos veidos iesaistīts ēdiens, ir gana daudz filmu. Ēdam mēs katru dienu, pārtikas tabletes vēl nav ieviestas, tādēļ tēma ir aktuāla visos laikos. Pēc dažādu filmu sarakstu pārrakšanas esmu izveidojusi arī pati savējo (saite uz letterboxd.com), no kura vēl visas redzējusi neesmu, bet redzētās pārliecina par ēdienu pārliecinošo aktiermākslu un iederību uz lielā ekrāna.  Šoreiz gribu pastāstīt par trim filmām, kuras jau ilgāku laiku ir manas favorītes, un dažādu iemeslu (skumjas, drēgnums, garantēts baudījums) mudināta tās regulāri pārskatu.

Bella Martha aka Mostly Martha (2001) Ēdiens kā profesionāļu pašizpausme

Eiropas kopražojums, galvenajās lomās vāciete Martina Gedeka un itālis Serdžio Kastelito. Marta ir darbaholiķe, kura sevi uzskata (un, iespējams, arī tāda ir) par labāko pavāri kādā Vācijas ziemeļu pilsētā, var pat teikt, ka ēdiena gatavošana viņu interesē daudz vairāk par pašas dzīvi. Marta ir perfekta, vāciski precīza un īstenībā diezgan nūģīga; vientuļniece, kura gan nešķiet īpaši alkstam pēc ģimenes, tomēr savu māsu un māsasmeitu viņa sirsnīgi gaida atbraucam ciemos. Diemžēl autoavārijā māsa iet bojā, un Martai jāuzņemas rūpes par astoņgadīgo māsameitu. Tas nav viegli ne vienai, ne otrai, īstenībā viņām iet diezgan raibi — pēc mātes nāves Līna neraud, bet atsakās ēst. Kādā brīdī uz skatuves uznāk itāļu pavārs Mario, kurš attēlots kā dzīvespriecīgs, iejūtīgs un vācietes acīm arī brīžiem bezatbildīgs subjekts. Lēnam abi pretpoli — Marta un Mario tuvinās, bet katalizators abu attiecībās ir mazā Līna.

Filma vienlaikus ir gan drāma, gan romantiska komēdija, tāda rūgtensalda kā pati dzīve, un laimīgas beigas nešķiet pašsaprotamas. Gedeka un Kastelito ir izveidojuši ļoti saskanīgu duetu, bet arī pārējie aktieri neliek vilties un atstāj vienota ansambļa iespaidu.

Eksistē arī amerikāņu rimeiks No Reservations ar Ketrīnu Zetu-Džonsu un Āronu Ekhartu, bet šī filma nav ieteikšanas vērta. Kāpēc gan ēst no plastmasas traukiem, ja pieejams porcelāns?  Skatieties gudro un nedaudz smeldzīgo Bella Martha!

.

Como aqua para chocolate aka Like Water for Chocolate (1992) Ēdiens kā emociju atspulgs

Meksikāņu rakstnieces Lauras Eskivelas romāna “Saldi rūgtā šokolāde” ekranizējums. Labas grāmatas reti pārvēršas labās filmās, bet šis ir izņēmums. Dienvidamerikāņu maģiskais reālisms uz ekrāna ir pārvērties kaislīgā meksikāņu teiksmā, kura brīžiem atgādina nedaudz naivu un tiešu pasaku. Uz 20.gs. sākuma Meksikas revolūcija fona norisinās senas ģimenes drāma:  Tita un Pedro kvēli mīl viens otru, bet viņiem nav lemts būt kopā, jo Titas māte savu trešo meitu vēlas paturēt sev par kopēju līdz mūža beigām. Tita ir praktiski uzaugusi virtuvē, brīnišķīgi prot gatavot ēst, tomēr dzimtajās mājās viņai nav balsstiesību. Savas emocijas un jūtas Tita pauž ar ēdiena palīdzību, tās mistiskā veidā pārceļo uz ēdienu un tās sajūt ēdiena baudītāji. Vizuāli skaista filma, kas rosina ēst un mīlēties.

.

Babettes gæstebud aka Babete’s Feast (1987) Ēdiens kā izsmalcināta pateicība

Pirmoreiz es šo filmu skatījos franču valodā ar nīderlandiešu subtitriem vai kādā citā, tikpat dīvainā kombinācijā, no kuras nesapratu ne vārda. Tā šķita tāds dīvains, lēnīgs vēstījums, Kārenas Bliksenas stāsta ekranizācija, bet laikam jau ar savu burvību, ja jau es to noskatījos. 19. gadsimtā kādā Dānijas aizkaktē dzīvo divas māsas – Martina un Filipa, kuru nu jau mirušais tēvs bija protestantu mācītājs, pašizveidotas stingru tikumu sektas dibinātājs. Māsas joprojām tur godā tēva piemiņu, cenšas uzturēt pie dzīvības nu jau nosirmojušo, nelielo sektantu pulciņu. Smukās māsas nav apprecējušās, jo tēva ietekme un audzināšana aizbaidījusi visus kavalierus, bet viņas nežēlojas un dzīvo pieticīgi un dievbijīgi. Pirms 14 gadiem pie viņām ir ieradusies francūziete Babete, kura toreiz bēga no revolucionārās Parīzes. Babete ir mājkalpotāja, par kuru neviens nenojauš, ka reiz viņa bija slavena šefpavāre Parīzes restorānā.

Lēnā un detalizētā filmas gaita atklāj abu māsu dzīvesstāstu, parāda ciema dzīvi un cieminiekus, kuriem Babete ir eksotiska, bet gadu laikā iemīļota parādība. Viņi ēd briesmīgas kaltētas plekstes un maizi, kuru savāra neglīta izskata virumā. Kad Babete vinnē loterijā un piedāvā sarīkot “īstas franču vakariņas” par godu tētiņa 100. jubilejai, vispirms māsas piekrit, bet pēc tam nobīstas – vai gan tāda miesiska baudīšana iederas viņu katķismā? Tādēļ sektanti nolemj vakariņas ēst, bet neteikt par tām ne vārda. Vienīgais, kurš klaji pauž sajūsmu, ir kādreizējais Martinas pielūdzējs, tagad slavens ģenerālis un Dānijas galminieks, kurš nejauši ciemojas pie savas tantes.

Filmas pirmā, askētiskā daļa izmainās, kad Babete atved mielasta produktus un sāk no tiem gatavot — akurāti, prasmīgi. Ak, jel, neskatieties šo filmu ar tukšu vēderu, vislabāk ielejiet kādu vīna glāzi un sagrieziet garšīgu sieru, jo izskaņā jums gribēsies ēst kā badīgam sunim. Babetes mielasts pabaro ne tikai miesu, bet arī dvēseli.

Mielasta ēdienkarte: Turtle Soup. Amontillado Sherry — Buckwheat cakes with caviar. Veuve Clicquot Champagne — Quail in Puff Pastry Shell with Foie Gras and Truffle Sauce. Clos de Vougeot — La Salade. Pelligrino — Cheese Selection. Port — Rum Infused Yeast Cake with Dried Figs. Coffee

 

 

Advertisements