Sākumlapa

Ray Bradbury “The Halloween Tree” (2001)

3 komentāri

Ray Bradbury. The Halloween Tree. – New York: A Yearling Book, 2001. (pirmoreiz publicēts 1972. gadā)

Bredberijs_HalloweenKad kādā Amerikas mazpilsētā tumšā oktobra vakarā izgrebtu ķirbju mutēs viena pēc otras iedegas gaismiņas, bet bērni drudžaini skraida pa māju, meklējot karnevāla kostīmus, ir skaidrs, ka pienācis kārtējais Helovīnu vakars. Astoņi delverīgi puikas, pats pilsētas nebēdņu kodols, ir sapulcējušies, lai kopīgi dotos līksmā un trakulīgā gājienā pa mājām, skaļi klauvējot pie durvīm un saucot: “Trick or treat!” Vienīgi bēda, ka viņu barvedis Džo Pipkins ir nopietni slims un pirmo reizi nevar piedalīties aizraujošajā pasākumā. Pārģērbtie puikas, izgājuši cauri pilsētai, nonāk pie kādas lielas, dīvainas mājas, kuras pagalmā aug milzīgs koks, izrotāts ar neskaitāmu daudzumu ķirbju, kuru izgrebtie ģīmīši savilkti ķēmīgās grimasēs. Te Helovīna svinētājus uzrunā spocīgs personāžs Moundshroud, kurš uzaicina doties ceļojumā.

“The Halloween Tree” ir sarakstīts 60-to gadu beigās kā toreiz nerealizēts multfilmas scenārijs un publicēts kā garstāsts 1972. gadā. Kopš tā laika tas ir neatņemama amerikāņu Helovīna sastāvdaļa, līdzīgi kā Dikensa “Ziemssvētku dziesma”. Bredberijs aizved savu varoņus ceļojumā cauri laikam un telpai, liekot tiem apciemot Seno Ēģipti un Seno Grieķiju, ieskatīties ķeltu druīdu rituālā, uzcelt Parīzes Dievmātes katedrāli un izjust spocīgos meksikāņu Mirušo svētkus. Kā noprotams, viens no autora mērķiem ir bijis parādīt amerikāņu lasītājiem Helovīnu izcelsmi un likt saprast, ka tie nav vienkārši, jautri svētki, bet tiem ir dziļas un nopietnas saknes daudzu tautu vēsturē. Iespējams, ka amerikāņiem tāds atgādinājums ir bijis vajadzīgs (bet ne jau latviešiem ar mūsu izjustajām vasaras kapusvētku un novembra Svecīšu vakara tradīcijām). Autors uzsver, ka gada tumšākajā laikā saasinājušās cilvēku bailes par saulītes aizvien redzamāko aiziešanu, un viņi dažādi pielabinājās rēgu pasaulei, lai tie palīdz atgriezties gaismai.

Lai arī garstāsts ir jauks, man ar to negāja viegli. Tradīciju vēsture te, protams, ir vienkāršota, bet tā ir izstāstīta rotaļīgi un viegli apgūt kaut ko jaunu. Mani galvenokārt traucēja Bredberija stils, to es jau biju ievērojusi citās grāmatās, tikai šoreiz pat kaitināja: ļoti daudz vijumu un ekspresijas, gribas pat pārmest zināmu tīksmināšanos par teikumiem, nevirzot uz priekšu sižetu, kā arī pārmērīgu sentimentu. Tai pašā laikā godīgi jāatzīst, ka metaforas ir skaistas un fantāzijas lidojums — varens.

The wind ribboned him to confetti; a million autumn leaves, gold, brown, red as blood, rust, all wild, rustling, simmering, a clutch of oak and mapple leaf, a hickory leaf downfall, a toss of flaking wispers, murmur, rustle to the dark river-creek sky. Not one kite, but ten thousand thousand tiny mummy-flake kites, Moundshroud exploded apart:

“World turn! Leaves burn!

Grass die! Trees… fly!”

Lai arī netiek akcentēts, ka tā ir bērnu grāmata, tomēr, visticamāk, tā visvairāk varētu patikt 10-12-gadīgiem grāmatas varoņu līdziniekiem, jo tas ir jauks piedzīvojums ar vieglu pamācošu noti un patīkamām šausmām. Īpaši uzsvērta draudzības tēma, cik daudz puikas gatavi ziedoties viens otra labā, ja nonāk nopietnu briesmu priekšā. Sasirgušā, gandrīz mirstošā Džo Pipkina tēls tiek izmantots kā metafora trauslajai Helovīnu laika robežai starp mirušo un dzīvo pasauli.

1993. gadā garstāstu tomēr pārvērta par animācijas filmu, stāstnieka lomu ierunāja pats Bredberijs, kurš par scenāriju saņēma Emmy balvu.

.

RIPVIII      Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Pīters Benčlijs “Žokļi” (1994)

1 komentārs

Pīters Benčlijs. Žokļi / no angļu val. tulk. Māra Rūmniece. – Rīga: Tapals, 1994. – (Romāns vienai naktij). (Peter Benchley. Jaws. 1974.)

jawsTrilleris “Žokļi” visticamāk pie mums ir vairāk pazīstams kā Stīvena Spīlberga slavenās filmas literārais avots. Filma man patika, tā joprojām ir lielisks piemērs kā ar minimāliem līdzekļiem sasniegt maksimālu efektu, bet grāmata arī bija jāizlasa. Vēl jo vairāk, ka tā trāpījusi ne tikai trileru sarakstos, bet arī tiek minēta erotisko romānu listēs.

Romāna galvenais varonis ir Mārtins Brodijs, kurš ir policijas priekšnieks nelielā Longailendas pilsētiņā. Lielāko daļu laika te nekas īpašs nenotiek, bet vasaras sezonā Emitiju pārpludina bagāti ņujorkieši un tā nopelna sev iztiku visam gadam. Brodijs ir precējies ar Ellenu, viņiem ir trīs puikas; laulības vienīgais klupšanas akmens ir Ellenā gruzdošā sajūta, ka viņa izstumta no savas agrākās, daudz iztikušākās dzīves, un brīžiem viņa šausmīgi ilgojas pēc kaut kā vieglprātīga. Traģēdija piezogas vai, precīzāk sakot, piepeld sezonas sākumā – jūnija rītā pludmalē atrod jaunas sievietes mirstīgās atliekas, kuras izskatās kā haizivs sakropļotas, lai gan tādas plēsoņas šajos siltajos ūdeņos nav bijis nekad. Slēgt pludmali un riskēt zaudēt visas sezonas peļņu? Tā būs pilsētiņas bojāeja. Brodijs ir dilemmas priekšā.

Grāmatas ieskaņā diezgan liels laiks tiek veltīts spriedzes audzēšanai — būtībā uz šaha galdiņa tiek izliktas figūras (dažas, protams, ir ļaunas), noskaidrotas to attiecības un ik pa laikam ūdeņos tiek palaista ēdelīga haizivs. Tad autors romāna ieved ihtiologu Hūperu, kurš dievina baltās haizivis, un romāna erotiskajai sadaļai par laimi arī Brodija sievu. Tā nu es beidzot uzzināju, kāpēc šī grāmata skaitās steamy. Romāna kulminācija tiek sasniegta, kad trīs vīri dodas cīņā pret haizivi, kura izrādās negaidīti viltīga un pārāk dzīvelīga.

Kā trilleris tā bija patīkama lasāmviela, bet būtībā diezgan skaidri ir jaušama tās kinematogrāfiskā nosliece — nav brīnums, ka arī Benčlija nākamie romāni tika ekranizēti, gan ne tika sekmīgi kā “Žokļi”. Romāna veiksmīgākās epizodes saistītas ar baltās haizivs parādīšanos, jo Benčlijs meistarīgi apraksta kā plēsoņa sajūt upuri, tam tuvojas un gatavojas uzbrukumam — šajos brīžos tiešām nedaudz šausmās tirpa kuņģis.

Hūpers pameta skatienu lejup, jau novērsās, tad atkal pameta acis uz leju.  Pretī viņam no tumšzilās dzelmes lēni, līgani cēlās haizivs. Tā virzījās augšup bez redzamas piepūles, kā nāves eņģelis slīdēdama uz iepriekš nolemtu tikšanos.

Hūpers raudzījas kā apburts, juzdams iekšēju pamudinājumu bēgt, taču nespēja pakustēties. Zivij tuvojoties, viņš apbrīnoja tās krāsu: neizteiksmīgās brūni pelēkās, kas bija redzamas ūdens virspusē, bija pagaisušas. Milzīgā ķermeņa augšpusē bija metāliski pelēka, zilgana vietās, kur to izraibināja saules stari. Zem sānu līnijas pārējais bija krēmkrāsā, spokaini baltā krāsā.

Hūpers gribēja pacelt kameru, taču roka nemaz neklausīja. Pēc brītiņa, viņš sev teica, pēc brītiņa.

Rezumē: mazas pilsētiņas mieru izjauc slepkavnieciskas haizivs parādīšanās, ar kuru varonīgi cenšas cīnīties policijas šefs ar palīgiem. Viegla erotika un haizivju dzīves detaļas pielikumā.

.

RIPVIII     Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Маргарет Этвуд “Год потопа” (2011)

2 komentāri

Маргарет Этвуд. Год потопа / пер. с англ. Татьяны Боровиковой. – Москва: Эксмо, 2011. (Margaret Atwood. The Year of the Flood. 2009. MaddAddam Trilogy #2)

atvud__god_potopaPar Atvudas Trakādama triloģijas otro grāmatu “The Year of the Flood” es biju pārliecināta, ka tā ir iztulkota latviski. Bet — nekā, tas vēl nav noticis. Grāmatveikalā to atradu nocenotu krieviski un tad nu ilgi taisījos lasīt. Kad uzsāku, nekādi nevarēju grāmatā “ielasīties” un veltīju tai diezgan ilgu laiku, un tagad ilgi cīnos, lai uzrakstītu atsauksmi. Salīdzinot ar pirmo daļu “Oriksa un Kreiks”, grāmata ir piezemētāka, rezignētāka, šķiet, ka autore pati ir pieradusi pie jaunizveidotās pasaules un sižets vairs nešokē.

“Oriksa un Kreiks” (par to es rakstīju pagājušogad) aizveda lasītāju uz 21. gadsimta beigām, kad lielāko daļu cilvēces ir iznīcinājusi apzināti izplatīts laboratorijas vīruss un tās vietā ir nācis neliels mākslīgi izveidotu, cilvēkveidīgu būtņu bariņš. Liela daļa dzīvnieku un augu ir pārcietuši brīnumainas ģenētiskas pārvērtības, un tad nu pa pasauli skraidelē zaļi truši, skunoti, parūkaitas, lauvujēri, aizdomīgi gudras cūkas un dārzos aug fluorescējošas rozes, nemaz nerunājot par to, ka klimats un visa apkārtējā vide ir galīgi sačakarēti. Pirmajā grāmatā notikumi tika skatīti no Sniegavīra skatupunkta, kurš domā, ka ir palicis pēdējais cilvēks uz pasaules, un vienlaikus cenšas izdzīvot ikdienā un saprast notikušo, atgremojot notikumus no pagātnes. Otrajā grāmatā, kurā nepacietīgi tika gaidīts notikumu turpinājums, autore tomēr ir izvēlējusies vēlreiz stāstīt par to pašu laiku, bet nu jau tā ir citu cilvēku interpretācija.

Ja “Oriksu un Kreiku” varētu nosaukt par maskulīnu grāmatu, tad “Plūdu gads” nenoliedzami ir feministiska, jo tās centrā ir trīs sieviešu likteņi. Tā vai citādi viņas visas ir saistītas ar jau zināmajiem Dieva dārzniekiem – veģetāriešu sektu, kuri pielūdz veselu baru dievu un līdz absurdam taupa visus dabas resursus, bet īstenībā aiz nevainīgo jukušo ārienes slēpjas diezgan ietekmīga organizācija. Savukārt otra romāna dimensija pretstata bagāto, korporācijām piederošo bagāto pasauli, kuri dzīvo slēgtās, apsargātās pilsētās, un valsts (kura pastāv formāli) pamestos plēbiju iedzīvotājus. Vienkāršos cilvēkus aizsargā tikai korporāciju drošībnieki, bet arī tas tiek darīts pašu interesēs.

Human understanding is fallible, and we see through a glass, darkly. Any religion is a shadow of God. But the shadows of God are not God.

Romāna galvenās varones — Tobija, Rēna un Amanda ir dažāda vecuma un Dieva dārznieku sektā tās atveduši dažādi iemesli. Tobija glābj savu dzīvību no varmācīga vietējās mafijas darboņa, Rēnu no nodrošinātas dzīves ir izņēmusi māte, kura meklē “īsto garīgumu”, savukārt pusaudze Amanda ir izbēgusi no grūtā ielas bērna likteņa. Par notikumu gaitu lasītājam pamīšus vēsta Tobija un Rēna.

Lai arī romāna virspusē ir ikdienas notikumi, tomēr kopā tos satur Dieva dārznieku ideoloģija — ik pēc pāris nodaļām lasāms kāds Dārznieku vadoņa Ādama Pirmā sprediķis, kam seko psalms, savukārt grāmatas beigās ir garš svēto saraksts, kurā Bībeles tēli mijas ar pagātnes ekologiem un dzīvnieku mīļotājiem. Šķiet, ka Atvuda ir varen labi izklaidējusies, sacerot gan ideoloģiju kā tādu, gan visādas kulta izdarības, gan psalmus (radīt jaunu reliģiju nav joka lieta). Man tie sprediķi bija lasīšanas grūtākā daļa, jo tāda veida sacerējumi izraisa iekšēju pretestību, bet kādu psalmu jautrībai varēja padziedāt 🙂  Ja Ādama Pirmā ideoloģisko nopietnību apvieno ar Atvudai raksturīgo smalko ironiju, tad izveidojas īpatnēja kristīgi ekoloģiskas ievirzes kulta satīra, kura savdabīgi nostrādā ar diezgan augstu ticamību visam notiekošajam.

Nature full strength is more than we can take… It is a potent hallucinogen, a soporific for the untrained Soul. We’re no longer at home in it. We need to dilute it… And God is the same. Too much God and you overdose. God needs to be filtered.

Ja pagātnes ainas un kulta rekonstrukcija man šķita interesanta, tad zināmu vilšanos izraisīja tas, ka pēc epidēmijas dzīvi ir palikuši salīdzinoši daudz cilvēku, turklāt dīvainā kārtā (kā sentimentālā romāna) dzīvi ir tieši tie, kas autorei vajadzīgi. Var jau būt, ka autore triloģijas noslēdzošajā daļā izstāsta Dieva Dārznieku labās imunitātes noslēpumu, bet nu pēc pirmās daļas es biju noskaņota sagaidīt krietni tukšāku pasauli.

Otrās daļās beigās hronoloģiski ir nokļūts tikai nedaudz tālāk par pirmās daļas notikumiem, bet toties nu jau lasītājs ir informēts par abu naidīgo pušu ideoloģiju un vēlmēm. Jāatzīmē, ka abas puses būtībā ir radikāli pretmeti un mierīgai dzīvošanai būs nepieciešams izvēlēties vidusceļu. Redzēsim, vai triloģijas noslēdzošajā daļā MaddAddam (iznāca pirms mēneša) Atvudai būs izdevies veiksmīgi atšķetināt postapokaliptiskās pasaules izaicinājumus.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Sibilla un Asmo.

Kam svētki, kam pārdomas

38 komentāri

Olga Vorobjova

Vakar Rīgas Kongresu namā tika atklāti ikgadējie, nu jau 14. Grāmatu svētki, un neko jau lielu šai sakarā piebilst nevaru — labi, ka notiek visādi grāmatu atvēršanas pasākumi un izdevēji atkal var patirgot grāmatas. Tomēr vakarā pa LR-1 noklausījos Kārļa Streipa raidījumu “Aktuālais temats”, kurā bija uzaicinātas izteikties Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore Dace Pugača un valdes locekle Skaidrīte Naumova, un, ziniet, nedaudz pat sašutu (sarunu var noklausīties internetā). Raidījuma sākumā tika apspriesta dienā notikusī diskusija „Grāmatniecība mediju telpā. Vēlamais un realitāte”, kurā izskatītie jautājumi: vai sabiedrība saņem pietiekamu informāciju par grāmatām un svarīgākajiem notikumiem nozarē? kā ieinteresēt par lasīšanu un celt tās prestižu? vai esošās iespējas tiek izmantotas pilnībā, varbūt tomēr nē? Kā noprotams, diskusija bija domāta nozares profesionāļiem, jo tā notika darbadienā 13.00.

Streipa viešņu sākumā teiktajam, ka daudzi labi nodomi no valsts puses tiek sākotnēji atbalstīti, bet pēc tam pamesti kā bārabērni, var tikai piekrist — sistēmiskums nav grāmatu nozares raksturīgākā iezīme. Nākamā sūdzība ir par to, ka drukātajos medijos trūkst profesionālu recenzentu, kam arī nevar nepiekrist. Jau agrāk emuārā esmu sūkstījusies par to, ka pārsvarā presē un interneta portālos sastopamie grāmatu apskati ir vienkāršas izdevēju preses relīzes, bet nosacīti profesionālās recenzijas tiek rakstītas bailīgi un miglaini (acīmredzot, “raustoties” gan no latviešu autora, gan tulkojuma izdevēja). Kā saka Naumova: “Nav nopietna atspoguļojuma par literatūru, par grāmatu un tie, kas ir, tie ir ļoti šauri.” Ar “šaurumu” acīmredzot ir domāts tāds izdevums kā “Latvju Teksti” (kuram īstenībā šobrīd veicas labi, jo četru numuru vietā tagad gadā iznāk seši), bet zināmā mērā tas tiešām atstāj iespaidu, ka vārās pats savā sulā.

Nākamais Streipa jautājums: “Vai grāmatu izdevēju asociācija pati nevarētu saorganizēt [recenzijas] un tad mājas lapā varbūt varētu būt šīs recenzijas?”  ir diezgan dīvains, un uz to arī tiek sniegta dīvaina atbilde, ka tas ir finanšu jautājums un ideāls būtu literatūras portāls, jo vienkārša recenziju likšana asociācijas mājaslapā “nebūtu nopietna”.  Nākamā Streipa jaukā iebilde ir tāda, ka varētu taču būt literāti, kas to dara brīvprātīgi, par velti. Īstenībā te var redzēt kā uz delnas savdabīgo attieksmi pret izdotajām grāmatām: nezin kādēļ tiek pieņemts, ka pašam grāmatu izdevējam ir jādomā par savu grāmatu kritiku un pat netiek sniegta atbilde, ka jebkuras kritikas objektivitāte vispirms rodama tās neatkarībā no kritizējamā objektā. Grāmatu izdevējs tiešām var tikai veicināt savu grāmatu atpazīstamību, sūtīt preses relīzes, bet jebkāds ieguvums vai pat naudas maksāšana par pozitīvu atsauksmi ir jāvērtē kā reklāma. Un arī tagad uzsāktā grāmatu eksemplāru izsniegšana recenzēšanai blogeriem nav nemaz tik nevainīga — nezinu, vai pastāv kāda Eiropas Savienības regula, bet ASV Federal Trade Commission no 01.12.2009. ir noteikusi, ka  jebkādu preču apskatniekiem—blogeriem, ja attiecīgais apskatāmais objekts ir saņemts par brīvu vai par recenziju tiek maksāts, tas ir jānorāda savā atsaucē.

Jāsaka, ka cienījamās kundzes no asociācijas turpmākā raidījumā gaitā sevi neparādīja informētības ziņā no labākās puses. Tā kā pietiekami cītīgi meklēju grāmatu jaunumus, tad zinu, ka Grāmatizdevēju asociācijas mājaslapa par savu biedru (vismaz 30) jaunumiem izformē kūtri, nekādas īpašas darbības tur nenotiek, savukārt abu izdevēju neziņa par tādu lapu kā ubisunt.lv jau nu gan norāda uz to, ka sūdzēties ir visvienkāršāk. Diezgan muļķīgi ir teikt, ka “informācijas laikmetā klasiska lieta ir informācijas trūkums”, ja pirms tam ir izvaimanājušās, ka neviens neinteresējas par jaunākajām grāmatām. Drīzāk izskatās, ka pašas nemaz neinteresējas par tiem nedaudzajiem, kas interesējas par grāmatām.

Otrs dīvainais moments ir tāds, ka Streips pilnā nopietnībā ierosina ubisunt.lv recenzentiem sazināties ar asociāciju, lai tā varētu pārpublicēt viņu recenzijas savā mājaslapā vai pat piešķirt tās attiecīgās grāmatas izdevējiem pārpublicēšanai. Interesanti, vai par intelektuālo īpašumu viņi ir aizmirsuši? Kāpēc gan kādam vajadzētu piešķirt savu darbu par velti uzņēmējam, kurš ar to pelnīs naudu? (Un visas recenzijas ne tuvu nav labvēlīgās, tad sliktās jau neņems, vai ne?) Un ne jau ubisunt.lv ir jāskrien kā lūdzējiem pakaļ izdevējiem, bet gan otrādi.

Kā atbildi uz to, ka “ir jau vairāki blogi, kur arī entuziasti un interesenti mēģina kaut ko darīt un rakstīt par kaut kādām literatūras tēmām, par grāmatām, bet nu viņi nav plašāk populāri acīmredzot” , varu teikt, ka par sava emuāra apmeklējuma statistiku nesūdzos, bet vienlaikus arī nekad un nekādā veidā par uzdevumu neesmu izvirzījusi ne sava bloga popularitāti, ne arī kādu vispārēju latviešu izdevēju popularizēšanu. Blogošanai par grāmatām jau nu nav jāaizstāj profesionālu kritiķu recenzijas (lai gan dažbrīd tiešām šķiet, ka tas notiek).

Kā vēsta Kultūras ministrijas mājaslapa, ir izsludināts jauns konkurss par kultūras medija izveidošanu 2014. gadā. Tā kā kārtējo reizi kultūras cilvēki var “likt jaunu bildi iekšā”, un ierindas lasītājam atliek vien cerēt, ka kāds šai jaunajā medijā arī uzrakstīs kādu vientuļu rindu par grāmatām.

Erina Morgensterna “Nakts cirks” (2013)

9 komentāri

Erina Morgensterna. Nakts cirks / no angļu val. tulk. Lauma T. Lapa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Erin Morgenstern. The Night Circus. 2011)

Morgensterna_Nakts cirksUz Morgensternas grāmatu es skatījos ar kāru aci jau no tās iznākšanas brīža, kad tās apraksti sāka klejot pa emuāriem angļu valodā un aizvien biežāk manīju to Goodreads lasītāju plauktos. Latviešu valodā “Nakts cirks” ir iztulkots salīdzinoši ātri, un par to jau ir uzrakstītas vairākas cildinošas atsauksmes no blogeriem, kas mani vēl vairāk pamudināja uz grāmatas lasīšanu. Nevarētu teikt, ka mans viedoklis pēc izlasīšanas būtu pilnīgi pretējs pārējo aprakstnieku viedoklim, tomēr es to nenosauktu par sajūsmu, drīzāk tādas diezgan remdenas izjūtas. Iespējams, es no grāmatas gaidīju pārāk daudz.

“Nakts cirks” ir stilistiski ļoti izturēta fantāzijas grāmata, kura realitātei pieskaras tikai tik daudz kā podnieks pieskaras mālam, lai veidotu kārtējos ķiņķēziņus. Divi burvji sūta sacensībā divus savus mācekļus, par sacensību vietu izvēlēts ceļojošais cirks, bet laiks šajā pasaulē ir ļoti relatīvs jēdziens. Morgensterna pēc izglītības ir māksliniece, iespējams, tādēļ viņas romāns vislabāk ir izjūtams pārsteidzoši skaistās bildēs — tā kā melnbalto cirku neveido tikai viena arēna, bet priekšnesumi un maģiskas darbības norisinās daudzās mazās teltīs, tad lasītāju acu priekšā tiek pacelts priekškars brīnumainām instalācijām, neticamām pārvērtībām, šokējošiem notikumiem. Abi burvji romānā attēloti kā maģiski leļļinieki, kuri rausta aiz aukliņām visus romāna tēlus, lai arī lielākai daļai par to nav ne mazākās nojausmas, bet dažiem — ilūzijas, ka viņi spēs to mainīt.

“Mīļā, mēs esam zivtiņas akvārijā, ” Cukiko viņai saka ar iemuti lūpas kaktiņā. “Ļoti uzmanīgi pieskatītas zivtiņas. No visām pusēm. Ja kāds uzpeld ar vēderu uz augšu, tā nav nejaušība. Bet, ja tā bija nejaušība, tad man bail, ka pieskatītāji nav sava uzdevuma augstumos.”

Iespējams, ka daudziem lasītājiem visvairāk patika romāna gaisīgums, izteikti vieglā un rotaļīgā noskaņa, varbūt ar to mēģināts iedvest grāmatai maģiskumu. Man tas bija trūkums, jo palika pārāk daudzi ‘kāpēc’ un neizprasta notikumu loģika, galvenie varoņi bija plakani un melnbalti kā marionetes rakstnieces striķīšos (un es jau romāna sākumā sapratu, kāpēc cīnās zēns un meitene). Laikam man vienkārši vajadzēja izlasīt šo grāmatu, lai es varētu nokaunēties un atvainoties cienījamajai Susannai Klārkai, par kuras “Streindžu un Norelu” pēc izlasīšanas neatsaucos supersajūsmināti. Lai arī Klārkas romānu joprojām uzskatu par izstieptu, tomēr maģijas attēlojums viņai izdevies nevainojams un pārliecinošs — tas ir kaut kas tāds, kas aiziet līdz kaulam un pavada ilgu laiku, kamēr Morgensternai sanākusi vienkārši jauka, melnbalta bildīte, kas ietīta vieglā, saldenā (karamele?) migliņā.

Es diezgan ilgi pārdomāju, kas man tomēr nepatika Morgensternas romānā (jo biju gatavojusies izjustai lasīšanai), un viens no iemesliem ir autores manierīgais rakstības stils (kas man nepatīk nevienam rakstniekam), otrs ir tas, ka es nevienu brīdi nenoticēju abu burvju mācekļu sacensībai, kurai vajadzēja būt drāmai ar asiņainu potenciālu; pirmkārt, nenoticēju pašai sacensībai kā tādai, otrkārt, tai trūka dinamisma un attīstības. Cirks kā metafora ir izteiksmīgs līdzeklis, tomēr arī šajā aspektā es dodu priekšroku Andželas Kārteres “Vakariem cirkā”. (Laikam jau dīvainā veidā jāsecina, ka līdz šim visa fantāzijas literatūra, kas man ir patikusi, nāk no Britu salām, bet amerikāņu autori nesniedz gaidīto.) Savu artavu deva arī tulkojums, kurš man subjektīvi nepatika; vienkārši tāda sajūta, ka tā nav mana latviešu valoda (piemēram, Vēlmju koks manā uztverē skan daudz labāk par Vēlēšanos koku utt.).

“Nakts cirks” ir skaista, bet virspusēja rotaļa ar maģisko telpu un laiku, kurā ir savērptas daudzas brīnišķīgas vārdu mežģīnes, tomēr — cīņa tikai cīņas pēc, bez skaidri zināma mērķa un pretinieka atstāj destruktīvu iespaidu. Maģija ir viltīga būšana — ja ar to aizbāž katru sižeta caurumu, tā var izspēlēt triku ar pašu rakstnieku.

Nensija Fārmere “Skorpiona nams” (2008)

3 komentāri

Nensija Fārmere. Skorpiona nams / no angļu val. tulk. Raimonds Auškāps. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Nancy Farmer. The House of the Scorpion. 2002.)

Farmere_Skorpiona namsJauniešiem veltītās distopijas pēdējos desmit gados ir kļuvušas par ļoti populāru žanru, un šķiet, ka katra nākamā attēlo aizvien drūmākas nākotnes ainas ar stulbiem likumiem un vardarbīgiem līderiem. (Interesanti, vai tas ir domāts kā brīdinājums vai pareģojums?) Man izvēlēties kādu sakarīgu nebija viegli, jo “Bada spēles” likās diezgan sadomātas, lai arī aizraujošas, bet “Delīriju” es pabeigt nespēju. Fārmeres “Skorpiona nams” piesaistīja ar lielo balvu skaitu un, iespējams, ar pāris labām atsauksmēm no uzticamiem lasītājiem.

Distopijas galvenais varonis ir Mets, un grāmatas gaitā tiek sekots viņa dzīvei no piedzimšanas līdz četrpadsmit gadu vecumam. Mets pēc skata ir parasts bērns, bet apkārtējo attieksme pret viņu ir ārkārtīgi dažāda — ieinteresēta, ziņkārīga, izvairīga, bet lielākoties naidīga. Mets ir klons, kuru nav iznēsājusi sieviete, bet govs dzemde, tikai viņš ir īpašs klons. Kā jau ierasts distopijā, klonus audzē, lai tālākā nākotnē izmantotu orgānu transplantācijai, bet šajā romānā kā savdabīga humānisma izpausme parādās jaundzimušo klonu saprāta iznīcināšana. Metam šī procedūra izpaliek, jo viņš ir īpaša cilvēka — paša varenākā Opija zemes narkotiku magnāta Mateo Alakrana — klons. ‘Alacran’ spāniski nozīmē skorpions, šādu segvārdu reiz sev izvēlējās nabadzīgs zēns no nabadzīga ciemata, kura septiņi brāļi un māsas nomira vēl mazi, viņš vienīgais izsitās uz augšu. Bet — kā saka Alakrana miesassargs — kad viņš bija jauns, viņš izdarīja izvēli, kā koks izvēlas, vai augs uz vienu vai otru pusi. Viņš izauga liels un zaļš, līdz apēnoja visu mežu, bet lielākā daļa viņa zaru bija savīta grīstē.

Pēc manām domām laba distopija vispirms nozīmē pārliecinošu darbības vidi, kurā praktiski vienmēr galvenais varonis tiek pretstatīts valdošajai iekārtai, savukārt ļaunā un labā izkārtojums vēlams intriģējošs, visbiežāk ar negatīvo tēlu pārsvaru. Fārmere diezgan sekmīgi tiek galā ar darbības vietu — viņa ir izveidojusi jaunu Opija zemi, kura atrodas starp ASV un Meksiku, un to pārvalda vairākas narkotiku tirgoņu ģimenes. Mateo Alakrans jeb Patrons ir visa ļaunuma sakne, viņa pēcteči mantojuši viņa alkatību, savukārt labestību pārstāv daži kalpu tautas pārstāvji. Diezgan populāro klonēšanas tēmu arī izdevies parādīt interesanti: šeit ir gan apkārtējo naids un bailes, gan arī paša Meta attieksme pret sevi. Metam patīk Patrons, jo tas pret viņu ir laipns, bet viņš nevar neievērot apkārtējo divkosīgo attieksmi un apslēpto vēlmi atbrīvoties no vecā despota.

Grāmatas stiprā puse ir stāsts par Meta pieaugšanu, savas identitātes apzināšanos — sižeta gaitā viņš tiek parādīts dažādos apstākļos un savā ziņā viņam liktenis ir lēmis izdzīvot Patrona gaišo pusi un pieņemt labākus lēmumus. Grūti pateikt, kādēļ grāmatas iznākšanas gadā tā netika pietiekami labi pirkta, jo žanrs un tēma ir aktuāla. Iespējams, pie vainas ir padrūmais sākums, kurā par mazo klonu ņirgājas, man arī tas šķita netīkams, atgrūžošs. Tomēr vēlāk grāmata nav tik drūma, lai arī liek padomāt par daudziem ētiska rakstura jautājumiem. Piemēram, Fārmeres radītie īdžiti — dzīvas būtnes, kuras klausa pavēlēm, ar iznīcinātu gribu, jebkādām vēlmēm un pat pašsaglabāšanās instinktu; par īdžitiem ir pārvērsti tie cilvēki, kuri gribēja aizmukt no Meksikas uz bagāto ASV. Iespējams, pieaugušam lasītājam Fārmeres distopija būs pārāk vienkārša un morāles jautājumi pārāk viennozīmīgi, tomēr pusaudzim tā varētu būt diezgan aizraujoša literatūra, kurā ir gan piedzīvojumi, gan pakaļdzīšanās, gan briesmas (un nav nekādas romantiskas slienāšanās, kas patīkami atšķir no citām jauniešu distopijām).

Burtiski pirms mēneša ir iznācis grāmatas turpinājums The Lord of Opium, par kuru atsauksmes gan ir dažādas, tomēr interesanti būtu uzzināt, kā gan Mets tiek galā ar saviem jaunajiem, svarīgajiem pienākumiem.

Dens Brauns “Inferno” (2013)

15 komentāri

Dens Brauns. Inferno / no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa. – Rīga: Kontinents, 2013. (Dan Brown. Inferno. 2013)

Brauns_InfernoDiez vai ar to jālepojas, bet esmu lasījusi gandrīz visus latviski tulkotos Dena Brauna romānus (“Maldu zona” (2004), “Eņģeļi un dēmoni” (2004), “Da Vinči kods” (2004), “Ciparu cietoksnis” (2005)), vienīgi “Zudušo simbolu” (2009) nolēmu izlaist, jo atsauksmes bija pārāk sliktas. Nekas īpašs jau no šiem romāniem netiek gaidīts — ātra, aizraujoša izklaide, kas uz pāris vakariem izvēdina galvu. Vislabākais man no visiem iepriekšminētajiem šķiet “Eņģeļi un dēmoni”, bet nu tagadējais “Inferno”, iespējams, būs mans pēdējais lasītais Dena Brauna romāns.

Sagribējās man lasīt kaut ko tādu, kas rēgojas pārdošanas tabulu galvgalī visos grāmatveikalos, lai var aši, knaši izlasīt. Protams, ka romānā solītā Florence un Venēcija arī bija papildu vilinājums, kā nu bez tā, un ar simboliem un reliģiju vēsturi man var iebarot gandrīz visu. Pēc izlasītā varu teikt, ka pēc četru gadu darba pie grāmatas Brauns ir dzemdinājis viduvēju, neprecīzu tūrisma ceļvedi, kas papildināts ar zemas kvalitātes bojevika elementiem. Būtībā grāmatas iecere ir pietiekami daudzsološa: vecais draugs Roberts Lengdons ir iesaistīts kāda bioterorista brīnumieroča meklējumos, kuru trakais ir paslēpis tā, ka to spēj atrast tikai Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” pārzinātājs (kāpēc tādu rēbusu aiz sevis vispār vajag atstāt, nevis vienkārši uzlaist pasauli gaisā, nav aktuāls jautājums). Lengdonam tiek piešķirta superintelektuāla sieviete un atmiņas zudums (diemžēl viņš neaizmirst neko no savām enciklopēdiskajām zināšanām par Itālijas kultūru un tā kā suns ar nieru kaiti piestājas pie katra vēsturiskā staba (un Itālijā to ir daudz!), lai svarīgi klāstītu to, ko mūsu platuma grādos mācā parastā vidusskolā). Protams, ka Lengdons & Co glābj pasauli, mazākas opcijas netiek izskatītas, un viņam pakaļ dzenas gan labie, gan ļaunie, kas beigās sajaucas kā ķiļķēni ar klimpām un paši vairs sevi neatpazīst.

Tāda stila grāmata ir domāta ātrai, pāris dienu lasīšanai, bet es to mocīju pārāk ilgi un pabeidzu tikai tāpēc, lai uzzinātu finālu. (Neko nebūtu zaudējusi, ja būtu pāršķīrusi lapas un uzreiz izlasītu beigas.) Galvenie varoņi kā tādi roboti: ne guļ, ne ēd, ne čurā; sižets: pārgudri samudžināts; darbība: bezjēgā vienmuļš action, kurā vienkārši jāapbrīno vajātāju stulbums. Kad es piekto reizi lasīju, kā kāds skatās teorista vēstījumu pasaulei, man radās aizdomas, ka autoram ir problēmas ar atmiņu.

Es saprotu, ka Brauna romāns nav nekāds izcilā stila paraugs, tomēr latviešu tulkojums manu iespaidu arī krietni pabojāja. Grāmatā minēts — “biedri bija apveltīti ar nepārspējamu domāšanas spēju” — lūk, šo spēju varētu arī nedaudz piešķirt izdevējam, kurš laiž klajā tik neapstrādātu tekstu (terminu vārdnīcas nervozi plauktā klepo). Kas ir dzimumšūnu līnijas? Kuģim ir apgrūtinātas izsekošanas profila korpuss? Lists ir sarakstījis romantiska stila mūziku? Vairāk neiedziļināšos, tas brīžiem šķiet bezcerīgi.

Goodreads plauktā es “Inferno” ieliku 2 punktus no pieciem. Pirmais punkts ir Braunam par tomēr interesantu, salīdzinoši oriģinālu planētas pārapdzīvotības problemātikas iznešanu priekšplānā. Otrais punkts ir par Florences, Venēcijas un Stambulas popularizēšanu un mīlestību pret pirmajām divām pilsētām (ārkārtīgi sagribējās vēlreiz pabūt Florencē). Bet vispār — ietaupiet 10 latus vai “Inferno” vietā nopēciet kādu labu ceļvedi. Vai ieskatieties sarakstā “Top 100 Killer Thrillers” un izvēlieties tiešām aizraujošu stāstu rudens vakaram.

RIPVIIIMystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Piektā pietura – 2013

8 komentāri

Darrell Bush. Reflecting on Golden Pound

Darrell Bush. Reflecting on Golden Pound

Ja esat ērti iekārtojušies datora priekša, uzvilkuši siltās zeķes, “mājīgāko” džemperi, pa rokai atrodas silta dzēriena krūze, bet istabas kaktos jums uzglūn vēl nenokauti ķirbīši un kabacīši, tas nozīmē, ka rudens ir sācies (un apkure vēl nav pieslēgta). Par rudeni es priecājos vienmēr, neatkarīgi no temperatūras un nokrišņu daudzuma. Gaiss rūgteni smaržo, un koki greznojas visskaistākajās krāsās. Steidzīgie gājēji atrod laiku, lai paceltu spīdīgu kastani (vai jūs nēsajat kabatā kastani?) Rudenī nav ne pārāk auksti, ne pārāk karsti, galvenais ir pareizi apģērbties un tad jau aukstāka vēja pūsma nekaitēs. Iespējams, tieši šis kontrasts — vēsa pastaiga pa čabošām lapām un mājas siltums, kas piepildīts ar sātīgām smaržām — arī pieder pie rudens priekiem. Citi grāmatu blogeri priecājas par iespēju ar lielu tējas tasi pie rokas ieritināties zem siltas segas un iegrimt grāmatā, tomēr man tāds scenārijs ļoti ātri beidzas ar iegrimšanu dziļā snaudā (kas arī nav nekas slikts).

Rudenim piestāv dūmaka, sveces, viegla nostaļģija, iedziļināšanās sevī. Nesen izlasīju labu teicienu: “Nesalīdzini savu iekšieni ar cita ārieni”, kas ļoti labi summē garas, psiholoģiskas izrunāšanās. Tiešām, mēs taču neviens īstenībā nezinam savu patieso ārējo izskatu, tikai spoguļa iluzoro atspulgu, tieši tāpat kā nezinam līdzcilvēku iekšējo pasauli (un vice versa). Pieaugušiem cilvēkiem šī populārā rotaļa “salīdzināšanās” nes tikai kreņķus, lieku stresu, mānīgas vērtības, tomēr jāatzīst,ka brīžiem ir nežēlīgi grūti atcerēties, ka tavā dzīvē nav kaut kam jābūt tikai tādēļ, ka tas ir “visiem” cilvēkiem… bet tādēļ, ka to gribi pats.

There is a voice inside of you That whispers all day long, ‘I feel this is right for me, I know that this is wrong.’ No teacher, preacher, parent, friend Or wise man can decide What’s right for you–just listen to The voice that speaks inside.
Shel Silverstein

Šodien domāju, ka man rudenī gribētos vairāk svinamo svētku. It kā jau septembrī Miķeļa gadatirgu laiks, novembrī — Mārtiņdiena, Lāčplēša diena un18.novembris, bet oktobris, krāšņākais mēnesis, galīgi patukšs. Varbūt tādēļ pie mums tik labi iedzīvojušies Helovīni, jo cilvēkiem patīk tādi vienkārši, jautri svētki bez oficiāla, nopietna iemesla vai arī tas sen jau zudis pagātnē (piemēram, Anglijā 5. novembrī Gaja Foksa diena ar ugunskuriem un salūtu). ASV ir pavisam jauki — 5. oktobris ir Do Something Nice Day. Tādēļ svētkus mums vajag domāt pašiem: sataisīt skaistus krāsaino lapu pušķus, iedegt smaržīgas sveces, uzsildīt kādu karsto dzērienu ar garšvielām un izcept kūku. Atvadoties no savas ēdienu tēmas, ielikšu vēl vienu recepti, kura vienlaikus ir gan garšīga, gan literāra: leģenda vēsta, ka krievu dzejniece Marina Cvetajeva kopā ar māsu pa vasarām dzīvoja vasarnīcā Tarusā un savus viesus cienāja ar garšīgu ābolkūku, tā radies nosaukums — Цветаевский яблочный пирог.

abolumasinaCvetajevas ābolkūka
Mīkla

1,5 glāzes miltu (aptuveni 300 g)
0,5 glāzes skāba krējuma (4 ēdamkarotes ar kaudzi)
150 g sviesta, ļoti mīksta, pakausēta
1-1,5 tējkarotes cepamā pulvera
Mīklai ir jāsanāk mīkstai, drusku ķēpīgai, tādu nerullē, bet izliek formā ar rokām.
Pildījums
4 vidēji āboli, vislabāk ir skābie antonovkas. Ābolus sakasa ar dārzeņu mizojamo iekš formas, kas izklāta ar mīklu.
Krēms
glāze krējuma, viena ola, glāze cukura (var ņemt daļēji brūno), 2 ēdamkarotes miltu – visu saputo ar dakšiņu un pārlej āboliem.

Cep 180 grādos apmēram 50 minūtes.

Piebilde: jo saldāki āboli, jo mazāk cukura liek krēmam. Ābolus noteikti sašķēlē ar kasāmo, tā sanāk čaganāks pildījums!

***

via daramuscat.com

via daramuscat.com

Rudenī lasāmo grāmatu izvēlei sākumā pievērsos nopietni: apskatīju savus izaicinājumus, saplānoju, kas vēl jālasa. Sanāca daudz. Tad vēl Bookworm Bitches rudens izaicinājums un godīga doma pievienoties oktobrī Ms Marii R.I.P. VIII izaicinājumam (Mystery. Suspense. Thriller. Dark Fantasy. Gothic. Horror. Supernatural). To visu, protams, var apvienot un savienot, bet realitātē es sajutu akūtu nepieciešamību pēc kādas ātri lasāmas un aizraujošas grāmatas, kas šobrīd ir rezultējies secinājumā: ieberzties arī vajag mācēt. Nekas, sliktas grāmatas ir domātas tam, lai lasītājs zinātu, kā tās atšķiras no labām, bet par to vēlāk uzrakstīšu.

Šī brīža gada plāns: līdz novembra vidum lasīt distopijas, R.I.P. VIII tematikai atbilstošas grāmatas un šo to atvieglotu no Bookworm Bitches izaicinājuma. Novembra otro pusi gribētu pavadīt latviskās noskaņās, bet decembri veltīt pasaku tēmai.

Lai jums skaists rudens!

 

Oktobra meitene

3 komentāri

Paul Kelley (1955) The Moonstone (2010)

Paul Kelley (1955) The Moonstone (2010)

— Kā noprotat, mums visiem iekšā ir daļiņas, kas nepieciešamas, lai ražotu fosforu. Vēl vairāk, ļaujiet jums pateikt ko tādu, ko nevienam neesmu uzticējis. Manai vecmāmiņai bija kāda interesanta teorija, viņa teica, ka, lai gan katrā no mums piedzimstot ir sērkociņu kastīte, mēs to nevaram aizdedzināt vieni paši, mums, tāpat kā eksperimentā, nepieciešams skābeklis un arī sveces palīdzība. Tikai šai gadījumā skābeklim jānāk, piemēram,no mīļotā cilvēka elpas; svece var būt jebkurš ēdiens, mūzika, glāsts, vārds vai skaņa, kas liktu sprāgt detonatoram un tādējādi aizdedzināt vienu no sērkociņiem. Kādu mirkli mēs jutīsimies spēcīgu emociju apžilbināti. Mums iekšā radīsies patīkams siltums, kas maz pamazām ar laiku zudīs, līdz nāks kāds jauns sprādziens, kas to atdzīvinās. Katram cilvēkam jāatklāj savi detonatori, lai varētu dzīvot, jo aizdegšanās, kas rodas, vienam no tiem uzliesmojot, ir tas, kas uztur dvēseli. Citiem vārdiem, šī aizdegšanās ir dvēseles barība. Ja kāds laikā neatklāj, kādi ir viņa detonatori, sērkociņu kastīte kļūst mitra un mēs nekad vairs nevarēsim aizdegt nevienu sērkociņu.

Ja tā notiek, dvēsele aizbēg no mūsu ķermeņa, tā maldās visdziļākajā krēslā, veltīgi cenšoties pati atrast barību, nezinot, ka tikai ķermenis, ko viņa atstājusi neaizsargātu, aukstuma pārņemtu, ir vienīgais, kas viņai spēj to dot.

Fragments no Lauras Eskivelas romāna “Saldi rūgtā šokolāde”, no spāņu val. tulk. Māra Rozenberga (Jumava, 2000)