Nensija Fārmere. Skorpiona nams / no angļu val. tulk. Raimonds Auškāps. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Nancy Farmer. The House of the Scorpion. 2002.)

Farmere_Skorpiona namsJauniešiem veltītās distopijas pēdējos desmit gados ir kļuvušas par ļoti populāru žanru, un šķiet, ka katra nākamā attēlo aizvien drūmākas nākotnes ainas ar stulbiem likumiem un vardarbīgiem līderiem. (Interesanti, vai tas ir domāts kā brīdinājums vai pareģojums?) Man izvēlēties kādu sakarīgu nebija viegli, jo “Bada spēles” likās diezgan sadomātas, lai arī aizraujošas, bet “Delīriju” es pabeigt nespēju. Fārmeres “Skorpiona nams” piesaistīja ar lielo balvu skaitu un, iespējams, ar pāris labām atsauksmēm no uzticamiem lasītājiem.

Distopijas galvenais varonis ir Mets, un grāmatas gaitā tiek sekots viņa dzīvei no piedzimšanas līdz četrpadsmit gadu vecumam. Mets pēc skata ir parasts bērns, bet apkārtējo attieksme pret viņu ir ārkārtīgi dažāda — ieinteresēta, ziņkārīga, izvairīga, bet lielākoties naidīga. Mets ir klons, kuru nav iznēsājusi sieviete, bet govs dzemde, tikai viņš ir īpašs klons. Kā jau ierasts distopijā, klonus audzē, lai tālākā nākotnē izmantotu orgānu transplantācijai, bet šajā romānā kā savdabīga humānisma izpausme parādās jaundzimušo klonu saprāta iznīcināšana. Metam šī procedūra izpaliek, jo viņš ir īpaša cilvēka — paša varenākā Opija zemes narkotiku magnāta Mateo Alakrana — klons. ‘Alacran’ spāniski nozīmē skorpions, šādu segvārdu reiz sev izvēlējās nabadzīgs zēns no nabadzīga ciemata, kura septiņi brāļi un māsas nomira vēl mazi, viņš vienīgais izsitās uz augšu. Bet — kā saka Alakrana miesassargs — kad viņš bija jauns, viņš izdarīja izvēli, kā koks izvēlas, vai augs uz vienu vai otru pusi. Viņš izauga liels un zaļš, līdz apēnoja visu mežu, bet lielākā daļa viņa zaru bija savīta grīstē.

Pēc manām domām laba distopija vispirms nozīmē pārliecinošu darbības vidi, kurā praktiski vienmēr galvenais varonis tiek pretstatīts valdošajai iekārtai, savukārt ļaunā un labā izkārtojums vēlams intriģējošs, visbiežāk ar negatīvo tēlu pārsvaru. Fārmere diezgan sekmīgi tiek galā ar darbības vietu — viņa ir izveidojusi jaunu Opija zemi, kura atrodas starp ASV un Meksiku, un to pārvalda vairākas narkotiku tirgoņu ģimenes. Mateo Alakrans jeb Patrons ir visa ļaunuma sakne, viņa pēcteči mantojuši viņa alkatību, savukārt labestību pārstāv daži kalpu tautas pārstāvji. Diezgan populāro klonēšanas tēmu arī izdevies parādīt interesanti: šeit ir gan apkārtējo naids un bailes, gan arī paša Meta attieksme pret sevi. Metam patīk Patrons, jo tas pret viņu ir laipns, bet viņš nevar neievērot apkārtējo divkosīgo attieksmi un apslēpto vēlmi atbrīvoties no vecā despota.

Grāmatas stiprā puse ir stāsts par Meta pieaugšanu, savas identitātes apzināšanos — sižeta gaitā viņš tiek parādīts dažādos apstākļos un savā ziņā viņam liktenis ir lēmis izdzīvot Patrona gaišo pusi un pieņemt labākus lēmumus. Grūti pateikt, kādēļ grāmatas iznākšanas gadā tā netika pietiekami labi pirkta, jo žanrs un tēma ir aktuāla. Iespējams, pie vainas ir padrūmais sākums, kurā par mazo klonu ņirgājas, man arī tas šķita netīkams, atgrūžošs. Tomēr vēlāk grāmata nav tik drūma, lai arī liek padomāt par daudziem ētiska rakstura jautājumiem. Piemēram, Fārmeres radītie īdžiti — dzīvas būtnes, kuras klausa pavēlēm, ar iznīcinātu gribu, jebkādām vēlmēm un pat pašsaglabāšanās instinktu; par īdžitiem ir pārvērsti tie cilvēki, kuri gribēja aizmukt no Meksikas uz bagāto ASV. Iespējams, pieaugušam lasītājam Fārmeres distopija būs pārāk vienkārša un morāles jautājumi pārāk viennozīmīgi, tomēr pusaudzim tā varētu būt diezgan aizraujoša literatūra, kurā ir gan piedzīvojumi, gan pakaļdzīšanās, gan briesmas (un nav nekādas romantiskas slienāšanās, kas patīkami atšķir no citām jauniešu distopijām).

Burtiski pirms mēneša ir iznācis grāmatas turpinājums The Lord of Opium, par kuru atsauksmes gan ir dažādas, tomēr interesanti būtu uzzināt, kā gan Mets tiek galā ar saviem jaunajiem, svarīgajiem pienākumiem.

Advertisements