Olga Vorobjova

Vakar Rīgas Kongresu namā tika atklāti ikgadējie, nu jau 14. Grāmatu svētki, un neko jau lielu šai sakarā piebilst nevaru — labi, ka notiek visādi grāmatu atvēršanas pasākumi un izdevēji atkal var patirgot grāmatas. Tomēr vakarā pa LR-1 noklausījos Kārļa Streipa raidījumu “Aktuālais temats”, kurā bija uzaicinātas izteikties Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore Dace Pugača un valdes locekle Skaidrīte Naumova, un, ziniet, nedaudz pat sašutu (sarunu var noklausīties internetā). Raidījuma sākumā tika apspriesta dienā notikusī diskusija „Grāmatniecība mediju telpā. Vēlamais un realitāte”, kurā izskatītie jautājumi: vai sabiedrība saņem pietiekamu informāciju par grāmatām un svarīgākajiem notikumiem nozarē? kā ieinteresēt par lasīšanu un celt tās prestižu? vai esošās iespējas tiek izmantotas pilnībā, varbūt tomēr nē? Kā noprotams, diskusija bija domāta nozares profesionāļiem, jo tā notika darbadienā 13.00.

Streipa viešņu sākumā teiktajam, ka daudzi labi nodomi no valsts puses tiek sākotnēji atbalstīti, bet pēc tam pamesti kā bārabērni, var tikai piekrist — sistēmiskums nav grāmatu nozares raksturīgākā iezīme. Nākamā sūdzība ir par to, ka drukātajos medijos trūkst profesionālu recenzentu, kam arī nevar nepiekrist. Jau agrāk emuārā esmu sūkstījusies par to, ka pārsvarā presē un interneta portālos sastopamie grāmatu apskati ir vienkāršas izdevēju preses relīzes, bet nosacīti profesionālās recenzijas tiek rakstītas bailīgi un miglaini (acīmredzot, “raustoties” gan no latviešu autora, gan tulkojuma izdevēja). Kā saka Naumova: “Nav nopietna atspoguļojuma par literatūru, par grāmatu un tie, kas ir, tie ir ļoti šauri.” Ar “šaurumu” acīmredzot ir domāts tāds izdevums kā “Latvju Teksti” (kuram īstenībā šobrīd veicas labi, jo četru numuru vietā tagad gadā iznāk seši), bet zināmā mērā tas tiešām atstāj iespaidu, ka vārās pats savā sulā.

Nākamais Streipa jautājums: “Vai grāmatu izdevēju asociācija pati nevarētu saorganizēt [recenzijas] un tad mājas lapā varbūt varētu būt šīs recenzijas?”  ir diezgan dīvains, un uz to arī tiek sniegta dīvaina atbilde, ka tas ir finanšu jautājums un ideāls būtu literatūras portāls, jo vienkārša recenziju likšana asociācijas mājaslapā “nebūtu nopietna”.  Nākamā Streipa jaukā iebilde ir tāda, ka varētu taču būt literāti, kas to dara brīvprātīgi, par velti. Īstenībā te var redzēt kā uz delnas savdabīgo attieksmi pret izdotajām grāmatām: nezin kādēļ tiek pieņemts, ka pašam grāmatu izdevējam ir jādomā par savu grāmatu kritiku un pat netiek sniegta atbilde, ka jebkuras kritikas objektivitāte vispirms rodama tās neatkarībā no kritizējamā objektā. Grāmatu izdevējs tiešām var tikai veicināt savu grāmatu atpazīstamību, sūtīt preses relīzes, bet jebkāds ieguvums vai pat naudas maksāšana par pozitīvu atsauksmi ir jāvērtē kā reklāma. Un arī tagad uzsāktā grāmatu eksemplāru izsniegšana recenzēšanai blogeriem nav nemaz tik nevainīga — nezinu, vai pastāv kāda Eiropas Savienības regula, bet ASV Federal Trade Commission no 01.12.2009. ir noteikusi, ka  jebkādu preču apskatniekiem—blogeriem, ja attiecīgais apskatāmais objekts ir saņemts par brīvu vai par recenziju tiek maksāts, tas ir jānorāda savā atsaucē.

Jāsaka, ka cienījamās kundzes no asociācijas turpmākā raidījumā gaitā sevi neparādīja informētības ziņā no labākās puses. Tā kā pietiekami cītīgi meklēju grāmatu jaunumus, tad zinu, ka Grāmatizdevēju asociācijas mājaslapa par savu biedru (vismaz 30) jaunumiem izformē kūtri, nekādas īpašas darbības tur nenotiek, savukārt abu izdevēju neziņa par tādu lapu kā ubisunt.lv jau nu gan norāda uz to, ka sūdzēties ir visvienkāršāk. Diezgan muļķīgi ir teikt, ka “informācijas laikmetā klasiska lieta ir informācijas trūkums”, ja pirms tam ir izvaimanājušās, ka neviens neinteresējas par jaunākajām grāmatām. Drīzāk izskatās, ka pašas nemaz neinteresējas par tiem nedaudzajiem, kas interesējas par grāmatām.

Otrs dīvainais moments ir tāds, ka Streips pilnā nopietnībā ierosina ubisunt.lv recenzentiem sazināties ar asociāciju, lai tā varētu pārpublicēt viņu recenzijas savā mājaslapā vai pat piešķirt tās attiecīgās grāmatas izdevējiem pārpublicēšanai. Interesanti, vai par intelektuālo īpašumu viņi ir aizmirsuši? Kāpēc gan kādam vajadzētu piešķirt savu darbu par velti uzņēmējam, kurš ar to pelnīs naudu? (Un visas recenzijas ne tuvu nav labvēlīgās, tad sliktās jau neņems, vai ne?) Un ne jau ubisunt.lv ir jāskrien kā lūdzējiem pakaļ izdevējiem, bet gan otrādi.

Kā atbildi uz to, ka “ir jau vairāki blogi, kur arī entuziasti un interesenti mēģina kaut ko darīt un rakstīt par kaut kādām literatūras tēmām, par grāmatām, bet nu viņi nav plašāk populāri acīmredzot” , varu teikt, ka par sava emuāra apmeklējuma statistiku nesūdzos, bet vienlaikus arī nekad un nekādā veidā par uzdevumu neesmu izvirzījusi ne sava bloga popularitāti, ne arī kādu vispārēju latviešu izdevēju popularizēšanu. Blogošanai par grāmatām jau nu nav jāaizstāj profesionālu kritiķu recenzijas (lai gan dažbrīd tiešām šķiet, ka tas notiek).

Kā vēsta Kultūras ministrijas mājaslapa, ir izsludināts jauns konkurss par kultūras medija izveidošanu 2014. gadā. Tā kā kārtējo reizi kultūras cilvēki var “likt jaunu bildi iekšā”, un ierindas lasītājam atliek vien cerēt, ka kāds šai jaunajā medijā arī uzrakstīs kādu vientuļu rindu par grāmatām.

Advertisements