Маргарет Этвуд. Год потопа / пер. с англ. Татьяны Боровиковой. – Москва: Эксмо, 2011. (Margaret Atwood. The Year of the Flood. 2009. MaddAddam Trilogy #2)

atvud__god_potopaPar Atvudas Trakādama triloģijas otro grāmatu “The Year of the Flood” es biju pārliecināta, ka tā ir iztulkota latviski. Bet — nekā, tas vēl nav noticis. Grāmatveikalā to atradu nocenotu krieviski un tad nu ilgi taisījos lasīt. Kad uzsāku, nekādi nevarēju grāmatā “ielasīties” un veltīju tai diezgan ilgu laiku, un tagad ilgi cīnos, lai uzrakstītu atsauksmi. Salīdzinot ar pirmo daļu “Oriksa un Kreiks”, grāmata ir piezemētāka, rezignētāka, šķiet, ka autore pati ir pieradusi pie jaunizveidotās pasaules un sižets vairs nešokē.

“Oriksa un Kreiks” (par to es rakstīju pagājušogad) aizveda lasītāju uz 21. gadsimta beigām, kad lielāko daļu cilvēces ir iznīcinājusi apzināti izplatīts laboratorijas vīruss un tās vietā ir nācis neliels mākslīgi izveidotu, cilvēkveidīgu būtņu bariņš. Liela daļa dzīvnieku un augu ir pārcietuši brīnumainas ģenētiskas pārvērtības, un tad nu pa pasauli skraidelē zaļi truši, skunoti, parūkaitas, lauvujēri, aizdomīgi gudras cūkas un dārzos aug fluorescējošas rozes, nemaz nerunājot par to, ka klimats un visa apkārtējā vide ir galīgi sačakarēti. Pirmajā grāmatā notikumi tika skatīti no Sniegavīra skatupunkta, kurš domā, ka ir palicis pēdējais cilvēks uz pasaules, un vienlaikus cenšas izdzīvot ikdienā un saprast notikušo, atgremojot notikumus no pagātnes. Otrajā grāmatā, kurā nepacietīgi tika gaidīts notikumu turpinājums, autore tomēr ir izvēlējusies vēlreiz stāstīt par to pašu laiku, bet nu jau tā ir citu cilvēku interpretācija.

Ja “Oriksu un Kreiku” varētu nosaukt par maskulīnu grāmatu, tad “Plūdu gads” nenoliedzami ir feministiska, jo tās centrā ir trīs sieviešu likteņi. Tā vai citādi viņas visas ir saistītas ar jau zināmajiem Dieva dārzniekiem – veģetāriešu sektu, kuri pielūdz veselu baru dievu un līdz absurdam taupa visus dabas resursus, bet īstenībā aiz nevainīgo jukušo ārienes slēpjas diezgan ietekmīga organizācija. Savukārt otra romāna dimensija pretstata bagāto, korporācijām piederošo bagāto pasauli, kuri dzīvo slēgtās, apsargātās pilsētās, un valsts (kura pastāv formāli) pamestos plēbiju iedzīvotājus. Vienkāršos cilvēkus aizsargā tikai korporāciju drošībnieki, bet arī tas tiek darīts pašu interesēs.

Human understanding is fallible, and we see through a glass, darkly. Any religion is a shadow of God. But the shadows of God are not God.

Romāna galvenās varones — Tobija, Rēna un Amanda ir dažāda vecuma un Dieva dārznieku sektā tās atveduši dažādi iemesli. Tobija glābj savu dzīvību no varmācīga vietējās mafijas darboņa, Rēnu no nodrošinātas dzīves ir izņēmusi māte, kura meklē “īsto garīgumu”, savukārt pusaudze Amanda ir izbēgusi no grūtā ielas bērna likteņa. Par notikumu gaitu lasītājam pamīšus vēsta Tobija un Rēna.

Lai arī romāna virspusē ir ikdienas notikumi, tomēr kopā tos satur Dieva dārznieku ideoloģija — ik pēc pāris nodaļām lasāms kāds Dārznieku vadoņa Ādama Pirmā sprediķis, kam seko psalms, savukārt grāmatas beigās ir garš svēto saraksts, kurā Bībeles tēli mijas ar pagātnes ekologiem un dzīvnieku mīļotājiem. Šķiet, ka Atvuda ir varen labi izklaidējusies, sacerot gan ideoloģiju kā tādu, gan visādas kulta izdarības, gan psalmus (radīt jaunu reliģiju nav joka lieta). Man tie sprediķi bija lasīšanas grūtākā daļa, jo tāda veida sacerējumi izraisa iekšēju pretestību, bet kādu psalmu jautrībai varēja padziedāt 🙂  Ja Ādama Pirmā ideoloģisko nopietnību apvieno ar Atvudai raksturīgo smalko ironiju, tad izveidojas īpatnēja kristīgi ekoloģiskas ievirzes kulta satīra, kura savdabīgi nostrādā ar diezgan augstu ticamību visam notiekošajam.

Nature full strength is more than we can take… It is a potent hallucinogen, a soporific for the untrained Soul. We’re no longer at home in it. We need to dilute it… And God is the same. Too much God and you overdose. God needs to be filtered.

Ja pagātnes ainas un kulta rekonstrukcija man šķita interesanta, tad zināmu vilšanos izraisīja tas, ka pēc epidēmijas dzīvi ir palikuši salīdzinoši daudz cilvēku, turklāt dīvainā kārtā (kā sentimentālā romāna) dzīvi ir tieši tie, kas autorei vajadzīgi. Var jau būt, ka autore triloģijas noslēdzošajā daļā izstāsta Dieva Dārznieku labās imunitātes noslēpumu, bet nu pēc pirmās daļas es biju noskaņota sagaidīt krietni tukšāku pasauli.

Otrās daļās beigās hronoloģiski ir nokļūts tikai nedaudz tālāk par pirmās daļas notikumiem, bet toties nu jau lasītājs ir informēts par abu naidīgo pušu ideoloģiju un vēlmēm. Jāatzīmē, ka abas puses būtībā ir radikāli pretmeti un mierīgai dzīvošanai būs nepieciešams izvēlēties vidusceļu. Redzēsim, vai triloģijas noslēdzošajā daļā MaddAddam (iznāca pirms mēneša) Atvudai būs izdevies veiksmīgi atšķetināt postapokaliptiskās pasaules izaicinājumus.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Sibilla un Asmo.

Advertisements