Ray Bradbury. The Halloween Tree. – New York: A Yearling Book, 2001. (pirmoreiz publicēts 1972. gadā)

Bredberijs_HalloweenKad kādā Amerikas mazpilsētā tumšā oktobra vakarā izgrebtu ķirbju mutēs viena pēc otras iedegas gaismiņas, bet bērni drudžaini skraida pa māju, meklējot karnevāla kostīmus, ir skaidrs, ka pienācis kārtējais Helovīnu vakars. Astoņi delverīgi puikas, pats pilsētas nebēdņu kodols, ir sapulcējušies, lai kopīgi dotos līksmā un trakulīgā gājienā pa mājām, skaļi klauvējot pie durvīm un saucot: “Trick or treat!” Vienīgi bēda, ka viņu barvedis Džo Pipkins ir nopietni slims un pirmo reizi nevar piedalīties aizraujošajā pasākumā. Pārģērbtie puikas, izgājuši cauri pilsētai, nonāk pie kādas lielas, dīvainas mājas, kuras pagalmā aug milzīgs koks, izrotāts ar neskaitāmu daudzumu ķirbju, kuru izgrebtie ģīmīši savilkti ķēmīgās grimasēs. Te Helovīna svinētājus uzrunā spocīgs personāžs Moundshroud, kurš uzaicina doties ceļojumā.

“The Halloween Tree” ir sarakstīts 60-to gadu beigās kā toreiz nerealizēts multfilmas scenārijs un publicēts kā garstāsts 1972. gadā. Kopš tā laika tas ir neatņemama amerikāņu Helovīna sastāvdaļa, līdzīgi kā Dikensa “Ziemssvētku dziesma”. Bredberijs aizved savu varoņus ceļojumā cauri laikam un telpai, liekot tiem apciemot Seno Ēģipti un Seno Grieķiju, ieskatīties ķeltu druīdu rituālā, uzcelt Parīzes Dievmātes katedrāli un izjust spocīgos meksikāņu Mirušo svētkus. Kā noprotams, viens no autora mērķiem ir bijis parādīt amerikāņu lasītājiem Helovīnu izcelsmi un likt saprast, ka tie nav vienkārši, jautri svētki, bet tiem ir dziļas un nopietnas saknes daudzu tautu vēsturē. Iespējams, ka amerikāņiem tāds atgādinājums ir bijis vajadzīgs (bet ne jau latviešiem ar mūsu izjustajām vasaras kapusvētku un novembra Svecīšu vakara tradīcijām). Autors uzsver, ka gada tumšākajā laikā saasinājušās cilvēku bailes par saulītes aizvien redzamāko aiziešanu, un viņi dažādi pielabinājās rēgu pasaulei, lai tie palīdz atgriezties gaismai.

Lai arī garstāsts ir jauks, man ar to negāja viegli. Tradīciju vēsture te, protams, ir vienkāršota, bet tā ir izstāstīta rotaļīgi un viegli apgūt kaut ko jaunu. Mani galvenokārt traucēja Bredberija stils, to es jau biju ievērojusi citās grāmatās, tikai šoreiz pat kaitināja: ļoti daudz vijumu un ekspresijas, gribas pat pārmest zināmu tīksmināšanos par teikumiem, nevirzot uz priekšu sižetu, kā arī pārmērīgu sentimentu. Tai pašā laikā godīgi jāatzīst, ka metaforas ir skaistas un fantāzijas lidojums — varens.

The wind ribboned him to confetti; a million autumn leaves, gold, brown, red as blood, rust, all wild, rustling, simmering, a clutch of oak and mapple leaf, a hickory leaf downfall, a toss of flaking wispers, murmur, rustle to the dark river-creek sky. Not one kite, but ten thousand thousand tiny mummy-flake kites, Moundshroud exploded apart:

“World turn! Leaves burn!

Grass die! Trees… fly!”

Lai arī netiek akcentēts, ka tā ir bērnu grāmata, tomēr, visticamāk, tā visvairāk varētu patikt 10-12-gadīgiem grāmatas varoņu līdziniekiem, jo tas ir jauks piedzīvojums ar vieglu pamācošu noti un patīkamām šausmām. Īpaši uzsvērta draudzības tēma, cik daudz puikas gatavi ziedoties viens otra labā, ja nonāk nopietnu briesmu priekšā. Sasirgušā, gandrīz mirstošā Džo Pipkina tēls tiek izmantots kā metafora trauslajai Helovīnu laika robežai starp mirušo un dzīvo pasauli.

1993. gadā garstāstu tomēr pārvērta par animācijas filmu, stāstnieka lomu ierunāja pats Bredberijs, kurš par scenāriju saņēma Emmy balvu.

.

RIPVIII      Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Advertisements