Elizabeth Peters. Crocodile on the Sandbank. – New York: Grand Central, 2002. – (An Amelia Peabody Mystery #1). First published 1975.

Peters_Crocodile“Crocodile on the Sandbank” ir apjomā salīdzinoši neliels romāniņš, piederīgs pie cosy mystery pasugas. Vispār es prātoju, ka man te nemaz nebūtu daudz par ko rakstīt, tomēr kaut kā neērti, ka tas tik ilgi gaidīja rindā uz lasīšanu, ka rakstniece paspēja nomirt (šogad augustā). (Tas man atgādināja kaunpilnu situāciju no studiju laikiem, kad es tik ilgi nespēju saņemties nokārtot parādu līdz nebija pie kā kārtot, jo pasniedzējs nomira.)  Elizabete Pītersa ir tā pati Barbara Maiklza, kuras “Raganu” es lasīju vasarā, bet īstā vārdā Barbara Merca, skolota eģiptoloģe.

Savu kaislību pret Seno Ēģipti Barbara Merca ir parādījusi grāmatu sērijā par Amēliju Pībodiju, kuras piedzīvojumi atainoti 19 grāmatas, kurās notikumi norisinās gandrīz 40 gadu garumā (1884-1923). Pirmajā grāmatā lasītājs tiek iepazīstināts ar galveno varoni Amēliju — splīnīgu anglieti pēc trīsdesmit, kurai nupat nomiris tēvs. Lai arī viņas tēvs bija apcerīgs zinātnieks, visiem par brīnumu izrādās, ka viņš ir atstājis apjomīgu mantojumu, kas ir novēlēts Amēlijai, vecākos dēlus atstājot bešā. Tagad Amēlija ir bagāta līgava, bet viņa nebūt nekāro apprecēties, toties grib izzināt pasauli un doties ceļojumā. Amēlija sevi neuzskata par smuku, bet gudru gan, tādēļ sastāda plānu Ēģiptes zinātniskai izpētei, Romā atrod sev ceļabiedri Evelīnu (jo tolaik sievietēm vienām neklājās ceļot) un abas dodas uz Kairu, kur nolīgst kuģi ceļošanai pa Nīlu. Tālākā darbība jau notiek izrakumu vietā ar noslēpumainas mūmijas vairākkārtīgu parādīšanos.

Īsumā izklāstot, romāna sižets šķiet diezgan cerīgs, tādēļ sagaidīju gana interesantu, izklaidējošu lasījumu — ne jau nu gluži Agatu Kristi (kura arī bija iecienījusi Ēģipti kā nozieguma vietu), bet kaut ko uz to pusi. Pītersas stiprā puse ir tās rakstīšanas stils — ar vieglu ironiju, patīkamu humoriņu, konkrētā romāna vājā puse — gumijas vilkšana garumā; kādā brīdī es jau biju ar mieru pati nogalināt to stulbo mūmiju, kuru nav spējīgi notvert vesels bars it kā sakarīgu cilvēku. Un tad vēl tā romantiskā puse, kas tika atspoguļota dāmu ģīboņos, mīcoties garās kleitās ar velci pa tuksneša smiltīm un pūloties izlikties pietiekami smalkām. Milzīgs mīnuss bija tas, ka īsto vainīgo es uzminēju jau tai brīdī, kad notikumi tikai vēl sāka vērpties par noziegumu, kas atņēma romānam lielu daļu spriedzes. Lai arī man ļoti patika Amēlijas dedzīgā, dzīvelīgā personība un arī šķita saistošas Senās Ēģiptes ainavas, kā arī daudziem lasītājiem visa sērija ir ārkārtīgi iemīļota, domāju, ka man pietiks ar vienu romānu no sērijas par Amēliju Pībodiju.

Advertisements