apple-bookOktobra sākumā neatradu neko daudz, par ko rakstīt jaunumos, iespējams, izdevēji pēc vasaras vēl nebija vēl iešūpojušies. Bet nu jau atkal jaunumu plaukts ir strauji piepildījies, tādēļ šoreiz ir daudz par ko rakstīt.

Tā kā šī nedēļa ir valsts svētku noskaņās, sākšu ar grāmatām, kas veltītas Latvijas vēstures un militārām tēmām.

Vasaras beigās klajā nāca izdevniecības “Zelta grauds” izdots fotoalbums, kas veltīts latviešu strēlniekiem “Pulcējaties zem latviešu karogiem!” Grāmata tiem, kam patīk pētīt senas fotogrāfijas, klāt pievienoti arī divi CD ar strēlnieku dziesmām.

Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība ir izdevusi savu otro grāmatu — Jānis Šiliņš “Padomju Latvija, 1918-1919”, kas ir veltīta ļoti sarežģītam posmam Latvijas vēsturē. Par šo posmu ir grūti gan mācīt, gan mācīties, tādēļ, iespējams, monogrāfija labāk ļaus izprast notikumus attiecīgajā periodā. Intervija ar autoru.

Vēstures interesentiem tikpat saistoša varētu būt “Zvaigznes” izdotā “Latvieši PSRS varas virsotnēs”, kas stāsta par 20. gadsimta 20. un 30. gadu Krievijas augstākajiem varas ešeloniem. Tēma ir mazpētīta, un jaunākā paaudze varētu pat nezināt, cik liels skaits latviešu Krievijā tobrīd bija augstos posteņos, un gandrīz visiem par liktenīgu kļuva 1937. gads. Asmo atsauksme šeit.

Klauzevis_par karuBeidzot latviski pilnībā ir iznācis pazīstamā prūšu militārā teorētiķa Kārļa fon Klauzevica apjomīgais darbs “Par karu” (Jumava). Diez vai nu kāds bez īpašas vajadzības tagad metīsies to pirkt un lasīt, bet tomēr jāatzīmē, ka tāds tulkojums ar zinātnisko redaktoru sen jau bija vajadzīgs.

Vēl viena monogrāfija šauram interesentu lokam varētu būt Ineses Runces Mainīgās divspēles. Valsts un Baznīcas attiecības Latvijā, 1906-1940 (LU Filozofijas un socioloģijas institūts). Satversmē Latvija ir definēta kā sekulāra valsts, bet praksē redzams, ka nosķirtība ir formāla, tādēļ vēsturiskā pieredze varētu būt interesanta.

Kā pieskaņojoties Latvijas novembra svētkiem, “Zvaigzne” ir izdevusi Valda Rūmnieka un Andreja Miglas biogrāfisko romānu “Trīs zvaigznes”, kas stāsta par latviešu tēlnieku Kārli Zāli. Lai arī biogrāfiskos romānus pēdējos gados esmu lasījusi tikai par latviešu rakstniekiem, tomēr mani iepriecina jebkurš darbs, kas veltīts kādam talantīgam latvietim.

Tas gan nav nekāds jaunums, tomēr gribētu pieminēt, ka “Zvaigzne” nupat ir pabeigusi atkārtoti izdot Aivara Kļavja vēsturisko romānu ciklu “Viņpus vārtiem” („Adiamindes āksts“, “Rīgas kuprītis”, “Piesmietais karavīrs” un “Ceļojošā cirka gūstekņi”). Spriežot pēc lasītāju un kritiķu atsauksmēm, tā varētu būt laba, konkurētspējīga alternatīva tulkotai literatūrai.

Balodis.vaks.inddPēdējos gados salīdzinoši daudz tiek tulkots no igauņu valodas, savukārt mūsu dienvidu kaimiņi it kā palikuši novārtā (izņemot “Silva Rerum” panākumus). “Lauku Avīze” ir izdevusi vēl no padomju gadiem pazīstamā Vītauta Bubņa romānu “Krustā sistais balodis”. Romāna darbības vieta ir intriģējoša — Dienvidslāvija 20. gadsimta 90. gadi.

Rudenim piestāv neliela spriedzes atmosfēra, ko iespējams radīt ar gotiku un detektīviem. Negaidīti, bet, pareizāk sakot, sen jau gaidīti, sērijā “XIX gadsimta romāns” “Daugava” ir laidusi klajā Annas Redklifas, vienas no gotiskās literatūras aizsācējām, romānu “Sicīlijas romance”. Savukārt “Zvaigzne” burtiski šajās dienās grāmatnīcās izliek Annas Raisas Interviju ar vampīru”, pirmo romānu no daudzskaitlīgās sērijas “Vampīru hronikas”. Jāsaka, ka es tā arī neesmu sapratusi, kāpēc vampīru žanra ziedu laikos tika tulkoti visādi mazsvarīgi romāni, bet būtībā pirmais literārais darbs, kas vampīrus izcēla no otršķirīgās literatūras plaukta, tobrīd palika nepamanīts.

Detektīvi: zviedru Hennings Mankells “Slepkavas bez sejas” (Mansards, pirmais romāns no sērijas par Kurtu Valanderu);  dāņu Lēne Koberbēla, Agnete Frīsa “Zēns koferī” (Zvaigzne ABC);  latviešu Māra Svīre “…un neuzzinās neviens” (Zvaigzne ABC).

Vēl gribētu pieminēt, ka iznākusi pēdējā, noslēdzošā grāmata “Jērikas mozaīka” Edvarda Vitmora tetraloģijā “Jeruzālemes kvartets” (Dienas Grāmata). Līdzīgas kvalitātes daiļliteratūra man šķiet Paskāla Mersjē “Nakts vilciens uz Lisabonu” (Zvaigzne ABC), par kuru atsauksmes gan ir diametrāli pretējas — no garlaicības līdz sajūsmai. Vēl no neseniem Zvaigznes izdevumiem esmu sev atķeksējusi Roberta Bolano “2666” un Deivida Mičela “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi“. Taisnības labad jāsaka, ka pēdējo es vēl varu iedomāties kādā Japānai veltītā grāmatu ceļojumā, bet Bolano ķieģelis būs smagi ceļams — pirms pāris gadiem vēroju angļu valodas blogos īpašu kolektīvo lasījumu, kur cilvēki cīnījās cauri “2666” pa nodaļai nedēļā.

Staraste_Zelta pasakasDesertam es esmu pietaupījusi divas grāmatas, par kuru iznākšanu man ir īpašs prieciņš. Pirmā — Stārastes “Zelta pasakas”. Krietnu laiku vairs neesmu Margaritas Stārastes ilustrēto pasaku mērķauditorija, bet mākslinieces zīmējumi ir daļa no manas un vēl ļoti daudzu lasītāju bērnības. Viņas zīmēto zaķīti es esmu pat rūpīgi pārzīmējusi un izšuvusi bērna spilventiņam!

Otra grāmata ir Sanda Laimes “Raganu priekšstati Latvijā: nakts raganas”, kuras atvēršana notika 31.oktobrī. Ja atceraties, tad vasaras sākumā es atreferēju autora disertāciju “Raganu tradīcija ziemļaustrumu Latvijā” un izteicu cerību, ka kādreiz būs grāmata. Un te nu tā ir! Tiešām priecē, ka doktora disertācijas, kurās tiek ieguldīts daudz darba un laika, neieguļas putekļainā arhīvā, bet iegūst plašāku lasītāju loku.

Tas arī šoreiz viss, nākamreiz par jaunumiem rakstīšu decembrī.

Advertisements