Sūzena Keina. Klusie ūdeņi: introverto spēks ekstravertajā pasaulē / no angļu val. tulk. Maija Brīvere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013.

Keina_KlusieKad mūsu zemē kļuva aktuāla tāda zinātne kā psiholoģija, viens no pirmajiem testiem, kas kļuva pieejams, bija Aizenka temperamenta tests. Toreiz vajadzēja cītīgi skaitīt punktus un koordinātu plaknē savilkt kopā X un Y ass rezultātus, lai uzzinātu atbilstību kādam no četriem temperamentiem. Cik nu esmu pildījusi to testu, vienmēr trāpīju kaut kur pa vidu, tā arī paliekot neziņā, kā tad man sevi klasificēt. Empīriskos pašnovērojumus esmu secinājusi, ka dzīve mani no mērena ekstraverta ir pārvērtusi par diezgan izteiktu introvertu un īstenībā tā es arī jūtos diezgan ērti. Iespējams, tādēļ izvēlējos lasīt Keinas grāmatu, kura pēta introversiju.

Grāmatas uzmanības centrā ir cilvēks, uz kuru var attiecināt sekojošus vārdus: domīgs, intelektuāls, aizraujas ar grāmatām, pieticīgs, jūtīgs, apcerīgs, nopietns, vērojošs, uzmanīgs pret sīkumiem, introspektīvs, virzīts uz iekšējo pasauli, maigs, mierīgs, atturīgs, tendēts uz vientulību, kautrīgs, noraidošs pret risku, viegli aizvainojams. Pēc manām domām, daļa no šīm īpašībām pilnīgi mierīgi piederas arī ekstravertiem, bet autore atrunā (nezin kādēļ grāmatas noslēgumā), ka introversija tiek skatīta plašākā nozīmē, būtībā strikti neņemot vērā šā brīža psihologu definīcijas, bet vērtējot introvertus no kultūras viedokļa (ko nu katrs ar to saprot). Faktiski jau ir skaidrs, ka daļa cilvēku būs izteikti introverti vai ekstraverti no dzimšanas, bet lielākā daļa tomēr parasti pielāgosies (pēc manām domām) attiecīgā dzīves posma prasībām.

Galvenais dzīves noslēpums ir nonākšana pareizajā gaismā. Dažiem tā ir Brodvejas prožektoru gaisma, citiem — lampas gaismas aplis uz rakstāmgalda.

Keina nav psiholoģe, bet juriste, kas ilgu laiku strādājusi ar korporatīvajiem klientiem un darbojusies arī kā mediators. ASV sabiedrība, kā viņa raksta, ir komfortabla ekstravertiem un praktiski no visiem sagaida smaidu, atvērtību, skaļumu, gatavību draudzēties, strādāt komandas darbu utt. Keina analizē, kāpēc šāds uzvedības stils ir tik pieprasīts un kāpēc atturība un nopietnība tiek vērtēta piesardzīgi, pat negatīvi. Viņa atskatās pagātnē un meklē tam iemeslus 20. gadsimta sākuma urbanizācijā un straujā patērniecības kulta uzplaukumā. Reklāmas industrija un Holivuda plaši tiražēja apburošas, pievilcīgas, valdonīgas, spēcīgas un enerģiskas personas tēlu, tā saukto “rīcības cilvēku”. Jāatzīst, ka ASV situācija nebija unikāla, jo arī citur pasaulē tobrīd modē bija enerģiski jaunas pasaules cēlāji, tādēļ es drīzāk to dēvētu par laikmeta tendenci. Interesanti man šķita, ka Keina spēj attīstīt hipotēzi par ekstravertisma kulta postošo ietekmi uz ASV ekonomiku. Viņa ir pētījusi Hārvarda biznesa skolas studentus un atklājusi, ka no viņiem visiem tiek prasīts ekstravertums. Jā, tieši prasīts, pat uzņemšanas komisija sijā psiholoģiskos testus un apzināti neņem introvertus. Hārvarda skolas absolventi veido ietekmīgu daļu no ASV biznesa vides, kas nozīmē, ka tā ir nomācoši ekstraverta. Keina uzskata, ka lielāks intravertu procents (t.i., tie, kas vispirms domā un tad dara) būtu spējis novērst vai mazināt 2008. gada lielo krīzi. Tā ir interesenta doma, lai gan tās novērtēšanai es pārāk maz interesējos par finanšu tirgus notikumiem.

Liela daļa teksta ir veltīta intraversijas slavināšanai, lai lasītājs saprastu, ka lieli atklājumi ir iespējami tikai vientulībā un koncentrācijā, bet nācijas diženākie cilvēki bieži ir introverti. Keina ir uzskatījusi arī par pienākumu pastāstīt par pētījumiem, kas pierāda, ka introversija ir iedzimta personības iezīme un īstenībā nav cilvēka izvēle. Man šķiet, ka latviešu lasītājam aktuāla varētu būt tā daļa, kas veltīta mācību procesam, kas ir atšķirīgs introvertiem un ekstravertiem. Latvijas skolās diezgan strauji ir ienākusi mode uz semināriem, grupu darbiem, kas īstenam introvertam ir īstas mocības, bet pat pedagogi dažkārt nesaprot, ka ne jau visi spēj runāt nesagatavojušies, spontāni, pa vidu pārējiem. Keina arī atzīmē, ka saskaņā ar testu rezultātiem ekstravertās mācību metodes nedod labākus rezultātus, tieši otrādi, un tam es varu tikai piekrist pati pēc savas pieredzes: noturīgām zināšanām nekas nav labāks par veco labo eksāmenu ar biļetēm, kamēr viss smalkais grupu darbs, esejas, testi utml. ļoti ātri nogrimst aizmirstībā.

Grāmatas beigu daļā Keina pievēršas intravertu salabināšanai ar apkārtējo pasauli un pavēsta, ka intraverti ļoti labi spēj sadarboties ar pasauli, ja viņi to dara kādas idejas vārdā, labi motivēti, aizrautīgi. Tam jāpiekrīt, tādēļ es īsti neizprotu viņas padomus intravertiem nedaudz patēlot ekstraversiju, “radīt ekstraverta cilvēka tēlu, kas atvieglos dzīvi.” Varbūt tas ASV tiešām ir nepieciešams, man šķiet, ka Latvijā mums drīzāk ir jātrenējas ekstravertismā.

Autore ir vispusīgi un azartiski pētījusi introvertisma aspektus, bet grāmatas mīnuss tomēr ir tas, ka viņa nav psiholoģijas profesionāle, ir manāms zināms haotisms un jaukšanās pa tēmām. Bet ASV publikai, t.i. ekstravertiem, ja ne dzimušiem, tad par tādiem izaudzinātiem, tas noteikti netraucēja. Pozitīva, protams, ir šīs tēmas aktualizācija, centieni pateikt, ka cilvēkiem nav jābūt visiem vienādi smaidošiem un aktīviem, kāds drīkst arī sēdēt kaktiņā un lasīt grāmatu 🙂

Ja kādam ir radusies lielāka interese par Sūzenas Keinas grāmatu, tad youtube var noklausīties viņas uzstāšanos TED Susan Cain: The power of introverts. Bet es nobeigumā ielikšu to, kas man saistās ar vārdu introverts: Lems & Tarkovskis & Bahs Artemjeva apdarē & Baņonis.

 

 

 

Advertisements