Diāna Gabaldone. Svešzemniece / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Diana Gabaldon. Outlander. 1991.)

Gabaldon_OutlanderSen neviena romāna tulkojumu nebiju gaidījusi tik ļoti kā Gabaldones Outlander, tādēļ sāku to lasīt pie pirmas izdevības, atbīdot tālāk visus citus lasīšanas plānus. Grūti pateikt, kādēļ tas mani tik ļoti vilināja, varbūt piesaistīja ceļošana laikā, varbūt darbības vieta — Skotija, varbūt sieviete galvenā lomā biezā daudzsējumu seriālā. Laikam jau vienreiz pa ilgiem laikiem gaidītajā neesmu vīlusies, jo tieši tādu izklaides romānu es jau sen biju gaidījusi.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet romānu ir grūti iebīdīt kādā vienā žanrā un pat noteikt tā literāro vērtību. Domāju, ka diezgan precīzi to būtu nosaukt par romantisku dēku romānu meitenēm, tai pašā laikā nekādi negribas to ielikt lubeņu plauktiņā, jo tas ir pārāk labi uzrakstīts. Romāna sākumā darbības laiks ir 1945. gads, norises vieta — Skotijas kalniene, uz kuru savā otrajā medusmēnesī ir aizbraukuši atpūsties Klēra un Frenks Rendeli. Abi ir piedalījušies Otrā pasaules karā, Klēra kā medmāsa, tagad viņu plānos ir atjaunot attiecības un beidzot uzsākt normālu ģimenes dzīvi. Var just, ka pēc spraigā, notikumiem piesātināta kara laika Klēra jūtas kā izmesta no laivas — viņu garlaiko vīra aizraušanās ar dzimtas vēstures pētniecību, bet nedaudz palīdz aizraušanās ar herbārija vākšanu. Kādā pievakarē Klēra dodas pēc reti sastopamas puķītes uz kalnu, kur joprojām notiek seni pagānu rituāli, un dīvainu, nesaprotamu spēku sagrābta tiek iesviesta 1743. gadā.

Laiks un vieta, kurā Gabaldone ievietojusi galveno varoni — Skotija 18. gs. vidū — ir gana dramatisks un piesātināts, lai te varētu izvērsties visi notikumos iesaistītie. 1707. gadā tika noslēgta Anglijas un Skotijas ūnija, kas izveidoja Lielbritāniju. Abās valstīs bija gan apvienošanās pretinieki, gan aizstāvji: Skotija tajā bija ieinteresēta ekonomisku apsvērumu dēļ, savukārt Anglija vēlējās novērst Francijas protežēta Stjuartu dinastijas pēcteča, kuru Skotijā atbalstīja t.s. jakobīti, nonākšanu Anglijas tronī. Klēras ierašanās gadā — 1743. — jakobīti slepeni turpina vākt līdzekļus un militāro spēku, lai sagatavotu “smukā prinča” Čārlza, Stjuartu pēcteča, vadīto jakobītu sacelšanos. Lai nebaidās tie, kam nepatīk izvērsti vēsturiskie romāni, jo tas būtībā arī ir viss, kas jāzina par attiecīgā laikmeta situāciju: angļi pret jakobītiem. Lai arī Klēra neaizraujas ar vēsturi, tik daudz no vīra stāstītā viņa atceras, ka 1746.gada 13. aprīlī “smukais princis” Kalodenas kaujā cietīs iznīcinošu sakāvi, kuras sekas ilgtermiņā būs pilnīga Skotijas tradicionālās sabiedrības struktūras sagrāve. Vai viņai ir tiesības iejaukties notikumu norisē, lai mainītu vēstures gaitu? Tas ir intriģējošs jautājums, kuru agri vai vēlu uzdod visi laika ceļotāji.

Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem , kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespējām un dāvanām.

Iemesls, kādēļ man negribētos “Svešzemnieci” nodēvēt par lubeni, vispirms ir galvenā varone Klēra. Autore ir darījusi gudri Klērai piešķirot medmāsas kvalifikāciju un reālu pieredzi ar kaujas ievainojumiem, līdz ar to Klērai ir zināšanas, kas būtībā ir vērtīgas jebkurā laikmetā, un viņa var kļūt par dziednieci arī 18. gs. Skotijā. Klērai ir neatkarīga, patīkami feministiska personība, kura sevi nedefinē no vīriešu skatupunkta, bet vispirms domā pati par sevi, tādēļ pat iemīlēšanās smukajā Džeimijā viņu nepadara par padevīgu un pakļāvīgu būtni. Drosmīga un patstāvīga galvenā varone vienmēr iegūs sieviešu auditorijas simpātijas.

Otrs arguments pret lubeni ir tāds, ka romāns nav stulbs. Tam ir savas vājās vietas, piemēram, zināms melodramatisms un daža baltiem diegiem šūta situācija, kā arī pastieptas erotikas ainas un pārāk smalki miesas sodu apraksti, tomēr kopumā gan pati Skotija, gan iesasitītie cilvēki ir attēloti ļoti dzīvelīgi, valoda ir raita un tēlaina. Izbrīnu raisa, ka tāda apjoma romāns Gabaldonei ir rakstniecības debija (var jau būt, ka jāņem vērā autores PhD grāds, lai arī bioloģijas nozarē), un viņa cītīgi turpina iesākto — nākamgad jūnijā plānots izdot jau astoto grāmatu Outlander sērijā, turklāt viņa raksta darbus arī ārpus šīs sērijas. Man patika Gabaldones teiktais, ka viņa nolēmusi sākt rakstīt grāmatu, neveicot milzu pētījumus par attiecīgo laikmetu, jo dažs rakstnieks tā pēta visu mūžu un tā arī nesāk rakstīt pašu grāmatu.

… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais “es” — varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi.

Man ir pārdomas par to, vai latviešu izdevuma vāks (kurš pats par sevi ir skaists) uzrunās īsto auditoriju: jo pamatžanrs tomēr ir vēsturisks dēku romāns, daudz mazāk romantiska fantāzija. Kā arī neizprotu izdevēja izvēli romānu nosaukt par “Svešzemnieci”, jo tekstā tiek konsekventi lietota ‘ārmaliete’, kas manuprāt ir ļoti veiksmīgs un būtībā precīzs apzīmējums Klēras statusam.

Varbūt subjektīvi, bet man šķiet, ka romāns netiek plaši reklamēts (iespējams, mulsina erotikas daudzums), tādēļ es varētu nedaudz piepalīdzēt un teikt: mīļās meitenes, ja ilgojaties pēc kvalitatīvas vakara pasaciņas, tad izvēlieties lasīt “Svešzemnieci”!