apple-bookVisiem sveiciens pirmajā baltajā ziemas dienā! Cilvēkiem uzreiz kļūst gaišāks prāts un gribas sākt rosīties un gatavoties svētkiem. Skaidri zināms, ka Ziemassvētku vakarā un naktī vajag daudz ēst, lai nākošais gads būtu bagāts. Tad nu rosīgi ļaudis jau laikus kauj cūku un taisa garšīgas ēdmaņas. Tam veltīta starpnozaru mākslas grupas “Serde” tradīciju burtnīca “Cūku bēres” (biedrība ir izdevusi jau 13 izdevumus, kas veltīti dažādām senām prasmēm, tradīcijām un pieredzes stāstiem). “Cūku bēres” ir izdotas arī angliski, un vimeo.com varat apskatīties, kā šis asiņainais process notiek zemnieku sētā.

Katru gadu izdevniecības uz Ziemassvētkiem cenšas izdot kādu tematisku, svētkiem veltītu izdevumu. Pagājušogad mani iepriecināja Ērikas Mālderes izdomātā un Zvaigznes ABC izdotā grāmata “3×3 Ziemassvētki”, kas bija domāta kā rakstiski padomi tradicionālu Ziemassvētku svināšanai 21.gadsimtā. Šogad veikalā ieraudzīju interesantu folkloras izdevumu “Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā” (izdevējs “Māras loks”). Grāmata ne vien skaidro Saules gadskārtas nozīmi un galvenos ritus, bet piedāvā iespēju katram jau šodien, pielietojot kalendāro apli, dzīvot saskaņā ar mūžīgo Saules ritu (pielikumā apaļš grozāmais kalendārs, video par kalendāru).

Ja kādam padziļināti interesē tautas tērpa tradīcijas, tad “Zinātne” ir izdevusi Anetes Karlsones pētījumu “Dziesmu svētki un tautiskā tērpa attīstība Latvijā 19. gs. beigās un 20. gadsimtā“, kurā izsekots tautas tērpa attīstībai no 19./20. gs. mijas modernisma modes ierosmēm līdz tradicionālā apģērba rekonstrukcijām 30. gados, cauri padomju perioda stilizācijām, no jauna atgriežoties pie “autentiskā” tautas tērpa 20.gs. nogalē.

Ja pagājušajā grāmatu apskatā pieminēju Jāņa Šiliņa “Padomju Latvija 1918-1919”, tad būtu tikai godīgi informēt, ka iznākusi vēl viena grāmata, kas veltīta šim sarežģītajam vēstures periodam: Juris Ciganovs “Latvijas neatkarības karš, 1918—1920“. Noderēs gan skolēniem, gan studentiem, gan vienkārši atmiņas atsvaidzināšanai.

Turpinot latviešu tēmu, izdevniecība “Ascendum” ir laidusi klajā Ilmāra Šlāpina grāmatu “Jauno latviešu valoda“, kurā apkopotas žurnālā “Rīgas Laiks” jau no 1999. gada rubrikā Jauno latviešu valoda publicētie jaunvārdi un jaunu vārdu lietojumu piemēri. Ilmārs Šlāpins: “Šis skaidrojums ir ironisks, taču iecietīgs, zinātniski pamatots, taču neakadēmisks, to var lietot kā žargona vārdnīcu, bet var lasīt arī kā anekdotisku stāstu krājumu par mūsdienu vārdu slepeno dzīvi.”

Vēl viena grāmata, kas veltīta Latvijas vēstures jaunākiem laikiem, ir Andas Rožkalnes pētījums “Kam pieder Latvijas mediji?” Autore uzsver, ka īpašnieki ir mediju sistēmas mugurkauls, tādēļ būtiski zināt, kas ir Latvijas mediju dibinātāji un īpašnieki nu jau vairāk nekā 20 gadus un kādas ir to intereses un stratēģija.

Man jau patīk visādi literatūrzinātniski izdevumi, tādēļ atzīmēšu Ojāram Vācietim veltīto grāmatu “Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks“. Grāmata turpina programmas “Nacionāla identitāte” projekta ar drausmīgi garu nosaukumu izdoto sēriju “Latviešu pamattekstu pētījumi” un tās pamatā ir konferencē nolasīti referāti. Izklausās ļoti zinātniski, bet parasti lasāmais ir gana interesants.  Ojārā Vācieša pētniekiem un piekritējiem jau noteikti.

Citas latviešu rakstnieces — Māras Zālītes bērnības atmiņu grāmata “Pieci pirksti” (Mansards) — jau nu noteikti būs daudz vieglāks lasāmais un varbūt pat noderēs kādam par Ziemassvētku dāvanu. Attiecīgās paaudzes Ziemassvētku vecīša maisā labi iederēsies arī Ārijas Iklāvas atmiņu grāmata “Ir visādi gājis” (Zvaigzne ABC). Vēl vienas cienījamas kundzes atmiņas un papildinājums aktieru dzīvesstāstu plauktiņam — Ingas Jērumas “Ilze Vazdika. Saldā katorga” (Zvaigzne ABC).

Izdevniecība “Lietusdārzs”nu jau septīto gadu pārsvarā izdod bērnu grāmatas un izzinošas, filozofiskas un psiholoģiskas ievirzes grāmatas. Vairākas grāmatas esmu jau sev atlikusi lasīšanai, nu klāt varētu nākt vēl pāris. Pirmkārt, Brūsa Liptona “Medusmēneša efekts“. Liptons ir bioloģijas zinātņu doktors, un latviski jau ir izdotas divas viņa grāmatas. “Medusmēneša efektā” viņš ir pievērsies tam, kā saglabāt šo smadzenēs radušos bioķīmijas efektu uz ilgāku laiku. Otra izdevniecības nesen izdotā grāmata ir Džima Bagota “Higss“. Visiem, kuri interesējas par Higsa bozona medībām, tiek skaidrots, kas īsti ir šī daļiņa, kādēļ tā ir tik svarīga un ko tā atklāj par Visumu.

Rakstu krājums, ko es varētu izlasīt kāda 8. marta kontekstā, ir “Dzimtes konstruēšana” (Avens un partneri), kurā dažādu nozaru Latvijas zinātnieki raksta par dzimtes studiju tēmām no dažādiem rakursiem. Piemēram, dzimtes lomas pionieru organizācijā Padomju Latvijā vai zilās identitātes naratīvs postpadomju Latvijā.

Šoreiz man ir sanācis daudz izrakstīties par visādiem non-fiction izdevumiem, bet vispār jau pārsvarā tiek lasīta daiļliteratūra, tādēļ vismaz jāpiemin tie romāni, kurus man gribētos izlasīt:

1) divi krievu valodas tulkojumi — Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni” (Jānis Roze, tulkojusi M.Poļakova) un Marija Stepnova “Lazara sievietes” (Jānis Roze, tulkojusi M. Stīpniece);

2) grāmatas, kurās tā vai citādi parādās ēšana un ēdieni (patīk man šī tēma visādos izpildījumos) — Elizabete Barda “Pusdienas Parīzē” (Zvaigzne ABC, tulkojusi Ingrīda Krūmiņa), Kajsa Ingemarsone “Citroni dzeltenie” (Zvaigzne ABC, tulkojusi Karīna Tillberga). Garā radniecīga grāmata par angli, kurš nopērk māju Andalūzijā un atrod laimi kalnu saimniecībā — Kriss Stjuarts “Pāri citroniem” (pilnīgi jauna izdevniecība “BaibaBooks”, tulkojusi Ilze Burnovska).

3) trilleri — Lī Čailds “Viens šāviens” (Zvaigzne ABC, tulkojusi Aija Čerņevska) un Deivids Morels “Slepkavība kā smalka māksla” (Kontinents, tulkojis Ulds Šēns).

Nobeigumā teikšu, ka nupat iznākusi Bila Braisona trešā grāmata latviešu valodā “Mājās. Īsa privātās dzīves vēsture” ir lieliska! Šobrīd lasu un nespēju vien nopriecāties 🙂

Tas arī viss, nākamais apskats janvārī.

 

Advertisements