Bils Braisons. Mājās: īsa privātās dzīves vēsture / no angļu val.tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Bill Bryson. At Home. 2010)

Braisons_MajasCilvēks, kam patīk izziņas process, atradīs pētāmo objektu visnegaidītākajās vietās. Populārzinātniskās literatūras rakstnieks Bils Braisons iedvesmu vienai no savām pēdējām grāmatām “Mājās” ir radis vienkārši meklējot cēloni pilošiem griestiem, t.i. izspraucoties cauri griestu lūkai un uzkāpjot bēniņos. Tobrīd viņam negaidīti ienāca prātā, ka ikdienišķā mājas dzīve ir nesaraujami saistīta ar daudziem interesantiem vēstures faktiem, neparastiem atklājumiem un vēsturiskām personībām. Tādēļ grāmatas struktūra veidota, lēnam izstaigājot Braisona Norfolkas māju — bijušo mācītājmuižu un pakavējoties katrā telpā, dīvainā kārtā angļu pagrabu sasaistot ar Erī kanālu ASV, Ņujorkas štatā, savukārt guļamistabu ar stāstu par sifilisu. Dažiem cilvēkiem par visu ir kaut kas sakāms 🙂

Vispirms jāsaka, ka Braisons mani aizrāva ar savu domu atrast interesanto ikdienišķajā. Daudziem cilvēkiem mūsdienās vēsture jau a priori šķiet kaut kas ārkārtīgi garlaikojošs, un kaut ko mainīt šajā uzstādījumā ir bezcerīgi. Diemžēl savu artavu šajā attieksmē bieži ir ielikuši vēstures skolotāji, kuri aiz gadskaitļiem un lieliem notikumiem nav mācējuši skolēniem parādīt reālus cilvēkus un patiesas emocijas. Esmu pārliecināta, ka vēsture nav milzīga, vienlaidus ainava, bet to veido daudzi mazi gabaliņi — cilvēku dzīves, kuras saliktas milzīgā mozaīkā; stāvot tuvumā, mēs nemaz nespējam ieraudzīt attēlu, to iespējams izdarīt tikai no laika atstatuma. Zīmīgi, ka Braisons stāsta par Džordža Vašingtona rezidenci Mauntvernonu, kuras iekštelpas 1979. gadā tika pārkrāsotas oriģinālajās, sākotnējās krāsās: “[Apmeklētāji] teica, ka mēs padarot Mauntvernonu bezgaumīgi spilgtu. Viņiem bija taisnība — mēs to tiešām darījām. Bet tikai tāpēc, ka tāda šī vieta bija agrāk.” Attiecībā uz vēsturi ir daudzas lietas, kuras laika gaitā pakļautas stereotipiem, un negaidīti atklājumi, kas liek atkāpties no ierastā, bieži izraisa nevis sajūsmu, bet sašutumu.

Lasot Braisona grāmatu, mana sajūsma nedaudz mazinājās. Pirmkārt, es negaidīju, ka viņš tik tālu aizies no savas angļu mācītājmuižas gan saturiski — ne jau līdz Eifeļa torņa celšanai, ne arī ģeogrāfiski, jo brīžiem šķita, ka vairāk laika tiek pavadīts Amerikas kontinentā. Es labprātāk būtu palikusi Anglijā, lai gan, protams, jāatzīst, ka Lielbritānija autora apskatītajā laika posmā bija kā zirneklis, kura uzaustais tīmeklis aptvēra visu zemeslodi.  Otrkārt, mani kaitināja ik pa laikam nevērīgi izmestais konstatējums — “to neviens nezina”, “tā arī palicis nesaprotams”, jo Braisons jau nav tomēr pēdējā instance vēsurisko pētījumu rindā un diezin vai ir spējis apgūt visu literatūru par nenormāli plašo tēmu loku pat ārkārtīgi erudītam cilvēkam. Treškārt, man vairāk būtu patikusi pieturēšanās pie noteikta laika posma, jo autors ļoti brīvi lēkā trīs gadsimtu robežās, kuri ir ārkārtīgi atšķirīgi no visiem viedokļiem. Ceturtkārt, man tomēr šķiet, ka brīžiem Braisons ir gājis savu avotu pavadā un nekritiski pieņēmis dažus pārspīlējumus — piemēram, netīrības apraksts un stāsti par žurkām jau nu vairāk piedien lasītāju šausmināšanai, bet ne kritiskai zinātnieka pieejai. Braisons daudz raksta par reālām personām un materiālo kultūru, bet diezgan maz pievēršas domas attīstībai, ideju vēsturei, reliģiskiem strāvojumiem; iespējams, ka lielāka vērība pret garīgo jomu viņam aiztaupītu dažu labu “nezin kadēļ”.

Kopumā Braisona grāmata bija diezgan aizraujošs lasāmais, īpaši tad, ja ir vēlēšanās vienā rāvienā uzzināt par daudzām lietām. Braisona rakstīšanas stils ir saistošs un intriģējošs, viņš tiešām māk iesaistīt lasītāju notikumu plūsmā un ļauties atklājumiem. No otras puses, es neieteiktu iesaistīties kādās derībās par pamatu ņemot tikai Braisona grāmatā izlasītu faktu, jo viņa aptvertais tēmu loks ir tik plašs un komplicēts, ka to nemaz nav iespējams visaptveroši apskatīt vienā grāmatā, tādēļ iespējamas neprecizitātes. Domāju, ka lasītājs pēc Braisona grāmatas izlasīšanas varēs sev atzīmēt saistošākās tēmas un papētīt tās tuvāk. Es nenoliedzami uzzināju daudz par tādām lietām, par kurām man neienāktu prātā lasīt atsevišķu grāmatu (par ķieģeļu ražošanu jau noteikti), savukārt noteikti gribu uzzināt vairāk par seno apmetni Skara Brejā un kādēļ robustās ģermāņu ciltis tik viegli spēja izdzēst gadsimtiem ilgušo romiešu un ķeltu ietekmi Britānijā.

Grāmata droši iesakāma visiem zinātkāriem lasītājiem, jo iespējams gan uzzināt daudzus jaunus faktus, gan vecos no negaidītiem rakursiem, gan arī pavingrināt savu kritisko domāšanu un paskatīties, kas no tā iznāks.

Advertisements