Philip K. Dick. Do Androids Dream of Electric Sheep? (1968)

Dick_Do androidsPagājušajos Ziemassvētkos Sibilla man laipni iedāvināja grāmatu, kas ir zinātniskās fantastikas klasika. Laikam jau viņa bija noskatījusi, ka viena no manām mīļākajām filmām ir Blade Runner, kas ir uzņemta pēc Do Androids Dream of Electric Sheap? motīviem. Protams, ka pirmavots ir jāizlasa, tādēļ liels paldies Sibillai, ka viņa mani pamudināja uz grāmatas lasīšanu.

Grāmatas galvenais varonis ir Riks Dekarts, kurš dzīvo briesmīgā, atomkara izpostītā Sanfrancisko un pelna naudu ar androīdu ķeršanu un likvidēšanu. Androīdi tika izdomāti kā cilvēkveidīgi roboti darbam uz citām planētām, un laika gaitā viņu atšķirība no cilvēkiem ir kļuvusi nepamanāma, pēdējos modeļus Nexus-6 no cilvēkiem atšķir tikai ar īpaša empātijas testa palīdzību. Tā kā androīdiem ir aizliegts dzīvot uz Zemes, bet viņi nezin kādēl regulāri uz to atbēg, ir radusies profesija — androīdu mednieki, kuri par katru noķerto saņem brangu atlīdzību. Darbs ir grūts un bīstams, bet Dekartam ir vajadzīga nauda — viņš alkst nopirkt sev īstu dzīvnieku, jo tieši šāds īpašums padara cilvēku krutu. Tā ir diezgan loģiska parādība, jo prestižas parasti ir tās lietas, kuras ir grūti iegūstamas, un tāda pēcatomkara situācijā ir jebkura dzīvā radība — arī zirnekļi un krupji, nerunājot nemaz par kazām vai zirgiem.

Sākumā man bija diezgan grūti ielasīties grāmatā, kaut kā mani tā emocionāli smagā pasaule nemaz nevilināja. Jau romāna pirmajā ainā varoņi izmanto tādu speciālu aparātu kā emociju modulators, kurā ievadot dažādas ciparu kombinācijas var piespiest sevi uz konkrētu emocionālo stāvokli vai pat darbību. Nākamajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar  empatoskopu — ierīci, ar kuras palīdzību var dalīties emocijās ar visiem tā lietotājiem, un vienlaikus sekot kāda dīvaina onkuļa Mersera kāpienam kalnā, ko pavada sāpīgi akmeņu metieni. Kā nu man izdevās to saprast, romāna galvenā ideja ir definēt, kā novilkt robežu starp androīdu un cilvēku. Vai cilvēks, kurš ilgu laiku veic darbu, kas prasa emocionālu nocietināšanos, netop par androīdu? Vai androīds, kurš spēj emocionāli reaģēt, jāsauc par cilvēku? Arī romāna autors krietnu laiku liek šaubīties  par dažu varoņu īsto identitāti, pat paši varoņi nav pārliecināti, vai viņos nav ielikta mākslīgā atmiņa un viņu dzīves nav tikai māns.

Lai arī lasot es sevi pieķēru pie domas, ka skaidri jūtams, ka tā ir 60-to gadu zinātniskā fantastika, tomēr autora izvirzītie jautājumi tepat vien gaisā vibrē. Tiešām, nav tādas sabiedrības, kura bez empātijas būtu saucama par cilvēcisku. Vienlaikus gan rodas jautājums, vai tieši cilvēciskums būtu īstais sinonīms žēlsirdībai un līdzjūtībai, jo cilvēks sevi vēstures gaitā ir parādījis kā cietsirdīga būtne.

Dika radītā pasaule gan nepārliecina ar pārdomātību, jo sākotnēji autora pieteiktā izmirstošā, radioaktīvo putekļu pārklātā ikdiena grāmatas gaitā izrādās gana rosīga un pilnvērtīgi funkcionējoša. Liels klupšanas akmens bija arī nesapratne par to, kāpēc gan tie androīdi ir vispār jānogalina, ja jau viņi dzīvo tikai četrus gadus un principā uz Zemes pavadīs labi ja pāris gadu, klusi maskējoties par cilvēkiem. Jāsaka, ka autora izklāstītie merserisma principi manī radīja ciešu pārliecību, ka 60-to gadu aizraušanās ar halucinogēnām vielām viņam nav gājusi secen, un viss kvazireliģiozais un neskaidri formulētais fināla izklāsts grāmatas vērtību manās acīs pazemināja.

Do Androids Dream of Electric Sheap? nav grāmata, kas piedāvā skaidras atbildes, bet vienlaikus uzdod daudzus aktuālus jautājumus un raisa pārdomas. Par to, ka nogalināšanas faktu nemaina tas, ka tiek nogalinātas (it kā) nedzīvas būtnes. Par to, ka mākslīgā dzīve var būt pieņemama tad, ja alternatīva ir mirusi pasaule. Ak, nu kāda gan var būt pasaule, ja ir nomiruši visi krupīši.

Advertisements