Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis. Riekstkodis un peļu ķēniņš / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. (Stāsts no krājuma “Pasaku pasaulē” (Rīga: Liesma, 1986.) (Sprīdīša bibliotēka #1)). (E.T.A. Hoffmann. Nußknacker und Mausekönig.1816)

ShelkunchikPētera Čaikovska balets “Riekstkodis” nu jau ilgu laiku ir neatņemama Ziemassvētku tradīcijas sastāvdaļa. Daudzās pasaules valstīs decembrī meitenes un puiši, saģērbti izejamās drānās, varbūt pirmo reizi mūžā, tiek aizvesti uz Operu, kur satrauktu čalu pavadījumā viņi izpēta zeltīto rotājumu ieskautos balkonus un skatuvi, milzīgo kroņlukturi un orķestra bedri, kura lēnām piepildās ar mūziķiem. Iznākot diriģentam, zāles murdoņa pieklust, un gaišas, rotaļīgas uvertīras pavadījumā atveras milzīgais samta priekškars, skatam paverot skatuvi, kurai turpmāko pusotru stundu būs piekalti bērnu skatieni.  Baleta “Riekstkodis” pirmizrāde notika 1892. gada decembrī, bet literārais avots tika publicēts vēl agrāk — 1816. gadā.

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis, dzimis Kēnigsbergā 1776. gadā, bija daudzpusīgi apdāvināts mākslinieks, kurš rakstīja, zīmēja un komponēja, tomēr maizi pelnīja ar jurista darbu. Viņa personība tiek aprakstīta diezgan pretrunīgi: līdz pat drūma alkoholiķa tēlam un paziņojumam, ka Hofmani atceras tikai dēļ tiem pāris baletiem, kuri veidoti pēc viņa stāstu motīviem (arī “Kopēlija” un “Hofmaņa stāsti”).  Tam noteikti nepiekritīs tie, kuri Hofmani nosaukuši par vienu redzamākajiem vācu romantisma pārstāvjiem un fantāzijas žanra pionieriem. Latviski ir tulkoti daudzi viņa darbi: “Runča Mura dzīves uzskati” (2002), “Zelta pods” (2002), “Baisais viesis” (1992), “Laimētā līgava” (1969) u.c.

Hofmaņa stāstā galvenā varone ir meitene Marija, kuru satraucas, ka viņas brīnišķīgajam riekskodim smuka vīriņa izskatā ir salūzuši pāris zobi. Naktī viņa dodas to aplūkot un atklāj, ka tas ir atdzīvojies: tā sākas pasaka. Peļu armija cīnās pret alvas zaldātiņiem, kuru drosmīgais vadonis ir Riekstkodis. Hofmanis rāda krāšņu bērna fantāzijas pasauli, kurā saplūdušas romantiskas meitenes fantāzijas ar ļauniem bērna nakts murgiem; bērna izdoma pretstatīta mājas striktajai ikdienai, kurā tuvinieki pasmejas par Marijas pasaciņām.

Maurice Sendak illustration1

Illustration: Maurice Sendak

Lielajā eglē istabas vidū bija iekarināti daudzi zeltīti un sudraboti āboli, zaros kā pumpuri un ziediņi spīdēja apcukurotas mandeles, raibumraibas konfektes un visādi citi jauki kārumi, kādus tik vien var iedomāties. Taču pats skaistākais šajā brīnumkokā bija tas, ka egles tumšajos zaros kā mazas zvaigznītes mirguļoja simtiem svecīšu un egle pati, gluži kā liesmiņām mirkšķinādama, laipni aicināja noplūkt viņas ziedus un augļus. Apkārt eglei viss laistījās burvīgā krāsu jūklī — kādu tik debešķīgu mantu tur nebija — jā, kam to būtu pa spēkam aprakstīt!

Čaikovska baleta librets ir balstīts uz Dimā (tēva) Hofmaņa pasakas pārstāstu, ar ko dažreiz tiek izskaidrots, ka balets ir “atvieglots” Hofmanis. Tomēr abu versiju lasītāji nekādas milzīgas atšķirības neatzīmē, drīzāk jau te būs pie vainas baleta pirmais horeogrāfs un libreta autors Mariuss Petipā. Salīdzinājumā ar Čaikovska baleta tradicionālo iestudējumu Hofmaņa stāsts nav tikai salda pasaka, bet savdabīgs labā un ļaunā pretstatījums. Septiņgalvainais Peļu ķēniņš ir jāuzvar drosmīgā cīņā, bet pasaka parāda, ka peļu ļaunums nav absolūts lielums, bet atriebība pret cilvēku nelabajiem darbiem. Vairāki baleta inscenējumi ir vēlējušies atgriezties pie sākotnējās Hofmaņa versijas, kas ir drūmāka, varētu pat teikt — gotiskāka. Viens no tiem ir 1983. gada ASV horeogrāfa Kent Stowell un scenogrāfa Maurice Sendak (kurš nākamā gadā izdeva arī ļoti populāru “Riekstkoža” ilustrēto bērnu grāmatu) iestudējums, savukārt Čaikovska dzimtenē Krievijā 2001. gada februārī Marijas teātrī notika Mihaila Šemjakina jaunās, parstrādātās versijas pirmizrāde. Šemjakins kā liels Hofmaņa darbu cienītājs, kā pats izsakās, šajā iestudējumā vēlējies pārtaisīt ierasto, bērnišķīgo lirismu par biedējošu bērnu šausmenīti, bet teātra mākslinieciskais vadītājs, diriģents Valērijs Gergijevs parādīja jaunu lasījumu Čaikovska mūzikai. Man ļoti patīk, piemēram, sniegpārsliņu deja, kuras parādītas neierasti ļaunas un biedējošas, vai arī tradicionālās arābu dejas pārveidojums par zaļās čūskas priekšnesumu.

Katrā ziņā Hofmaņa daiļrade ir dziļi ietekmējusi gan rakstniekus, gan mūziķus un turpina iedvesmot visus fantāzijas cienītājus. Hofmanim pasaka ir žanrs, kurš atver durvis iztēlei, ļauj apvienot ikdienu ar nereālo, pat neiespējamo, tādējādi sniedzot absolūtu radošo brīvību.

Advertisements