Astrīda Lindgrēne. Trokšņu ciema bērni / no zviedru val. tulk. Vilnis Treimanis. – Rīga: Vaga, 1995. (Astrid Lindgren. Bullerbyboken 1947-1952 (1961)) .

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ziemassvētkos, kad miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, daudziem svinētājiem nav nekas pretī uz brīdi atcerēties bērnību. Tādēļ bērnu grāmatu lasīšanai šis laiks varētu būt viens no piemērotākajiem. Astrīdas Lindgrēnes grāmatas nekad neliek vilties. Tā kā daļa no viņas grāmatām latviski iznāca laikā, kad bērnu grāmatas mani vairs neinteresēja, laiks atgūt iekavēto (jo nu jau atkal interesē).

Trokšņu ciema cikla grāmatas Lindgrēne ir rakstījusi savas daiļrades sākumā, uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad pasaule bija nogurusi no ciešanām un nopietnības. Laikā no 1944. līdz 1946. gadam Lindgrēne uzrakstīja sešas bērnu grāmatas, jau otrā izdotā grāmata — “Pepija Garzeķe” (1945) — kļuva ļoti populāra. Lindgrēne bērniem sāka rakstīt salīdzinoši vēlu — vēlīnos trīsdesmit, tomēr uzdrošināšos teikt, ka tieši šajā vecumā pazūd jaunības maksimālisms un cilvēks pamazām sāk mācīties priecāties par ikdienišķo un domās atgriežas bērnībā. Rakstniecei bija laimīga bērnība, un viņa atzinusi, ka Trokšņu ciema grāmatām lielā mērā iedvesmu smēlusies no saviem bērnu dienu piedzīvojumiem; kopā ar vecāko brāli un jaunāko māsu, kuriem vēlāk piebiedrojās vēl viena māsa, viņi rotaļājās no rīta līdz vakaram: “So there were four of us – Gunnar, Astrid, Stina and Ingergerd, and we lived a happy Bullerby life at Näs, very much like the children in the Bullerby books.

Trokšņu ciemā ir trīs mājas: Vidussēta, Dienvidsēta un Ziemeļsēta, kurā dzīvo seši bērni: Lase, Buse, Līsa, Anna, Brita un Ulle. Bez bērnu mammām un tētiem ciemā dzīvo arī vectēvs, kalpone Agda un kalpi Oskars un Kalle, kā arī suns, trīs kaķi un vista Albertīne un lērums citu mājlopu, kā jau piedienas kārtīgās lauku sētās. Grāmatu galvenā stāstniece ir Līsa, kurai sākumā ir septiņi gadi, bet pārējie bērni ir aptuveni tai pašā vecumā. Līsas mamma saka, ka šo vietu sauc par Trokšņu ciemu tikai tādēļ, ka bērni šeit stipri daudz trokšņojot. Nemaz nevar aptvert, ka seši bērni var taisīt tik lielu traci, tā viņa saka. Līsa domā, ka viņa jau nu gan tik traki neklaigā — puikas, tie gan trokšņo. Dažreiz bērni tiešām sadalās divās naidīgās — puiku un meiteņu — nometnēs, tomēr pārsvarā dzīvo draudzīgi: kopā dara gan blēņas, gan strādā.

Var stūķēt iekšā skābās ķiršogas vienalga, cik ilgi — vismaz tik ilgi, kamēr sāk sāpēt vēders. Kad pienāk skābo ķiršu laiks, mums katru gadu drusku sāp vēders. Bet pēc tam mums vēders nesāp, iekams nav ienākušās plūmes.

Ja salīdzina ar tagadējiem bērniem, tad pēdējos ir mazliet žēl. Pat manā pilsētas bērnībā bija dauzīšanās pa āru līdz vēlam vakaram un visādas foršas rotaļas, kur nu vēl pieminēt patieso prieku par jebkuru dāvanu, kādu šobrīd vecākiem panākt ar katru gadu ir aizvien grūtāk. Bet Lindgrēnes aprakstītā bērnība jau vispār ir idilliska no pedagoģiskā viedokļa, jo tajā parādīts, ka bērnu ikdienā mazi un vajadzīgi darbiņi mijas ar jautru spēlēšanos, turklāt pieaugušie bērniem uzticas un nestaigā pakaļ ar apnicīgām notācijām. Ir taču tik daudz, ko darīt: drāzties ar lielajām kamanām no kalna, novākt un pārdot ķiršus, lēkāt pa sienaugšu, zirga pajūgā aizvest graudus malējam, taisīt zaru būdas un spēlēt indiāņos, lasīt bilžu grāmatas, kaplēt kāļus un glābties no lietus kaimiņmājās, bučot vardes un taisīt Gudro Vāceli, barot vistas un kopt jēriņu, kopā ar tētiem iet uz nakts vēžošanu… tik daudzas aizraujošas nodarbes.

Lindgrēna ir viena no retajām rakstniecēm, kurai tiešām izdodas rakstīt kā bērnam. Līsas stāstījums par bērnu darbošanos šķiet ļoti īsts — panaivs, bet patiess. Šajā grāmatā nav lielu notikumu, tikai mazi stāstiņi par bērnu ikdienu, tomēr tie ir labdabīgi un mīļi, ne miņas no moralizēšanas!

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ziemassvētku rītā es agri pamodos un vienā naktskreklā metos lejā virtuvē – vai, cik tur bija jauki! Uz grīdas gulēja jauni lupatdeķi, uz dzelzs stangām pie plīts plivinājās sarkani, zaļi un balti zīdpapīri, un uz lielā izvelkamā galda bija uzklāts Ziemassvētku galdauts, un visi vara ķipji bija tīti noberzti. Es tapu tik priecīga, ka man vajadzēja apkampt mammu. (..)

Ir gan brīnišķīgi, kad ir Ziemassvētki. Ir patiesi žēl, ka Ziemassvētki nav drusku biežāk.

Latviski iznākušas trīs grāmatas no Trokšņu ciema cikla: 1995. gadā izdevniecība “Vaga” tās izdeva vienā krājumā, savukārt “Zvaigzne ABC” 2004. gadā pārizdeva to pašu tulkojumu trijās atsevišķās grāmatās: “Mēs — visi bērni no Trokšņu ciema”, “Vēl par mums — bērniem no Trokšņu ciema”, “Trokšņu ciemā ir jautra dzīvošana”. Par Trokšņu ciema bērniem vēl ir trīs bilžu grāmatas.

Advertisements