Valentīna Freimane. Ardievu, Atlantīda! / sadarbībā ar Guntu Strautmani. – Rīga: Atēna, 2010.

Freimane_ArdievuMan piemīt tāda neliela māņticība, kas klusībā vēlas jaunā gada pirmo grāmatu īpaši labu. Tādēļ nopriecājos, ka zirdziņš, kas nosacīti tika iegriezts virs manas mājaskaudzes nelasītajām grāmatām, apstājās pie “Ardievu, Atlantīda!”. Kinozinātnieci Valentīnu Freimani es atceros no TV raidījumiem kā ļoti simpātisku un erudītu kundzi, par kuras atmiņu grāmatu nu jau vairākus gadus lasu tikai tās labākās atsauksmes.

Valentīna Freimane ir dzimusi 1922.gadā Rīgā. Viņas tēvs bija veiksmīgs jurists, specializējies starptautiskajās tiesībās, bet māte — šarmanta dzīves māksliniece, ģimene dzīvoja brīžiem Rīgā, brīžiem Berlīnē, pa vidam arī Parīzē. Valentīnai bija laimīga, lai arī neordināra bērnība un pusaudžu gadi, bet jaunību pāragri pārcirta Otrais pasaules karš. Visa Valentīnas ģimene un tuvinieki tika nogalināti Rīgas geto 1941. gada nogalē, bet viņai pašai izdevās izglābties un turpmākos trīs gadus pavadīt slēpjoties pie dažādiem cilvēkiem. Valentīna Freimane uzskata, ka savu mūžu var sadalīt septiņās atšķirīgās dzīvēs, kuras vieno tikai viņa pati. “Ardievu, Atlantīda!” stāsta par viņas pirmo un otro dzīvi — bērnību un agro jaunību.

Memuāru pirmā daļa veltīta autores bērnībai, kura šķiet ar tādu kā zelta maliņu apvilkta – laikmetam neraksturīga liberāla audzināšana, dažādu tautību auklītes, dzīve dažādās valstīs, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, labāko skolu izvēle utt. Vecāku mīlestība nav ierobežojoša, dogmatiska, kas Valentīnas gadījumā ļauj augt kā puķei rūpīga dārznieka koptā dārzā. Kad Valentīnas mātei kāda tenku vācele cenšas iedzelt, ka meita redzēta sliktā sabiedrībā, māte lepni atteic: “Kur ir mana meita, tur vienmēr ir laba sabiedrība!” Savukārt tēvs jau no desmit gadu vecuma meitai ir atvēris kontu Brīvības bulvāra grāmatnīcā, kur drīkstēts pirkt visu, ko sirds kāro.

Autore uzskata, ka daudz vērtīgāk ir audzināt jauno cilvēku brīvi attīstot visas bērna augošās personības spējas, daudz neprātojot par to noderību praktiskajā dzīvē, pavērt bērnam pēc iespējas plašu garīgo apvārsni, lai viņš nākotnē pats izlemj savu dominanti. Man ir simpātisks autores skatījums, kas cilvēku nevērtē pēc konkrētiem sasniegumiem, bet priekšplānā ir viņa patības kvalitātes, kas, protams, vēlāk izpaužas arī darbībā. Naudai un mantai ir tikai otršķirīga vērtība, kas palīdz vieglāk pārlaist trūcīgus laikus. Iespējams, ka Freimanes bērnības atmiņas var šķist pārāk saulainas, tomēr, pirmkārt, laimīgā ģimenē tās nevar būt citādas, otrkārt, arī man pašai, pētot vecvecāku fotogrāfijas no starpkaru perioda, ir radies iespaids, ka viņiem ļoti patika svētki, pikniki un viesības — un cilvēki bildēs ir tādi priecīgi un laimīgi, it kā beidzot atguvušies pēc Pirmā pasaules kara, labākas nākotnes gaidās.

valentina freimane

Valentīna Freimane

Lai arī pastarpināti, bērna acīm, tomēr lasītājam tiek sniegts ieskats gan Latvijas laika sabiedrībā, gan Vācijas noteiktu aprindu sadzīvē. Rīgas mājas allaž dūca kā bišu strops. Ģimenes ir liela, klāt nāk vēl vesels pulks dažādu tautību draugu un paziņu, tiek runāts gan vācu, gan krievu, gan latviešu valodā. Autore savu bērnību nosauc par pasargātu un tikai teorētiski nojauš par pasaulē pastāvošo judofobiju un antisemītismu. Pieaugušie, protams, atzīmē, ka vācbalti, Baltijas ebreji, krievi un latvieši dzīvo relatīvi nošķirtās kopienās, tomēr asi konflikti nepastāv.

Pirms 1941. gada vasarā Rīgu okupē hitlerieši, veselais saprāts teic: ebrejiem jābrauc prom! Tomēr Valentīnas ģimene vilcinās kopā ar Sarkano Armiju atkāpties uz valsti, kura drīzāk saistās ar kādu antipasauli. Par masveida ebreju slepkavošanu vēl nekas nav zināms — neviens nevarēja iedomāties, ka jau gada beigās Rīgas geto tiks nošauti gandrīz 30 000 ebreju. Valentīnu Freimani liktenis pasaudzēs, bet ne viņas tēvu, māti, vecvecākus un tantes ar mazajiem brālēniem. Pēc kāda laika tiks apcietināts viņas pirmais vīrs, kurš vēlāk cietumā mirs, bet Valentīnai atliks paļauties uz svešu ļaužu žēlastību vairāku gadu garumā. Viņas slēpšanā piedalījās vairāki desmiti cilvēku un galvenais — perfer et obdura, izturēt un noturēties.

Iespējams, ka grāmatas pirmo daļu interesantāk būs lasīt tiem, kam ir interese par starpkaru periodu Latvijā, kā arī kaut ko izteiks visi tie kultūras darbinieku uzvārdi, kurus nosauc Freimane. Savukārt, otrā daļa uzskatāmi parāda Otrā pasaules kara vēstures dzirnu nežēlīgo malumu. Skumji ir domāt, kāda varētu būt Latvija šodien, ja nebūtu iznīcināta unikālā, daudzkulturālā Latvijas vide. Baltvācu, krievu inteliģences, iznīcināto ebreju un izvesto latviešu vietā atnāca mazizglītoti pašlabuma meklētāji, kuri ar spēku lika sekot uzspiestām vērtībām un svešiem elkiem.

Valentīna Freimane savas atmiņas ir rakstījusi ilgi, jo atcerēties ir smagi. Pirmos desmit gadus pēc kara viņa neatļāva sev domāt par pagātni, centās dzīvot citā vidē un sabiedrībā. Es biju jauns cilvēks ar lielu potenciālu – daudz enerģijas, ar prieku metos jaunās zināšanās, visu ātri apguvu. Ar laiku paguru. Bet goda lieta bija – nedrīkst ļaut sevi iznīcināt. Es dzīvoju daudzu bojā gājušo vērtīgo cilvēku vietā. Tas ir pienākums. Ar mierīgu sirdsapziņu varu dzīvot tikai tad, ja dzīvoju godam (“Diena”, 2011. g. 14. janv.). Bez rūgtuma un sevis žēlošanas Valentīna Freimane ir izstāstījusi skaistu un stipru stāstu, lasītājam atliek tikai mācīties no pagātnes un izdarīt secinājumus, lai neatkārtotu iepriekšējo paaudžu kļūdas.

Advertisements