Kaspars Zellis. Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941-1945). – Rīga: Mansards, 2012.

Zellis_IluzijuPēc Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatas izlasīšanas manī radās lielāka interese par vācu okupācijas režīmu Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Vispārzināms, ka Hitlera režīmam bija raksturīga augstas raudzes, profesionālā līmenī nostādīta propaganda un nacisti spēja veiksmīgi pakļaut sev vācu tautas prātus. Vēsturnieka Zeļļa grāmata pievēršas nacistu īstenotajai propagandai pret latviešu civiliedzīvotājiem pēc Latvijas teritorijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā.

Lai pakļautu kādu sabiedrību, nepietiek tikai ar represīvām akcijām, daudz efektīvāk pakļaušana norisinās, ja tā tiek kombinēta ar dažādiem “smadzeņu skalošanas” pasākumiem, t.i. tiek īstenota formula “terors+propaganda”. Tā vai citādi, bet ideoloģiskas sabiedrības ietekmēšanas metodes ir pazīstamas jau kopš cilvēces pirmsākumiem, tomēr Pirmais pasaules karš tiek uzskatīts par jaunu līmeni propagandas attīstībā. Šajā laikā (1914-1918) Lielbritānija, ASV un Vācija radīja propagandu pārraugošas institūcijas, un atzīts, ka briti šajā “cīņā par cilvēku prātiem” bija vissekmīgākie. Iespējams, tieši atziņa, ka vācu propagandas izgāšanās ir saistāma ar kara zaudējumu, radīja Hitlerā vēlmi turpmāk kara propagandu “pareizi nostādīt”. Tiek pat teikts, ka nacionālsociālistu partijas ideoloģija savā būtībā bija propaganda, kas to faktiski padara par propagandas kustību, ne programmas partiju.

Jau no pirmā vācu karaspēka ienākšanas brīža Latvijā darbojās konkrētas okupācijas režīma institūcijas, kas bija atbildīgas par propagandas plānošanu un realizāciju — darbojās gan Vācijas Propagandas ministrijas Austrumu nodaļas atzari, gan Austrumu ministrijas Preses un izglītošanas daļa, kā arī sava interese bija Vācijas Ārlietu ministrijai. Vācu ieviestā Latviešu pašpārvalde radīja propagandiski manipulatīvu ilūziju, ka ir palikušas vēl kādas latviskas pārvaldes institūcijas, kā arī tās darbinieki piedalījās propagandas akcijās. Līdztekus civilajām institūcijām propagandu īstenoja arī vācu armijas jeb vērmahta propagandas daļas, sava nozīme bija arī SS struktūru darbībai. Vācu propagandas institūciju darbība pārklājās, dažkārt radot interešu konfliktus, tomēr atzīmēts, ka kopumā tie neietekmēja propagandas saturu.

Propaganda iedalāma piecos tipos: drukātie izdevumi (prese, grāmatas, brošūras), vizuālie materiāli (plakāti, dažādi attēli, foto, karikatūras), audio materiāli (skaļruņu propaganda, radio, mūzika), kinodokumenti un verbālā propaganda (amatpersonu runas, lektoru darbība, baumu izplatīšana). Latvijā lielākais akcents tika likts uz preses izdevumiem: jau 1941. gada septembrī bija 15 avīzes un 4 žurnāli. Neformālais vācu oficiozs latviešu valodā bija laikraksts “Tēvija” (metiens – virs 200 000), bet netika likvidēti arī provinces izdevumi, jo bieži tie bija vienīgais informācijas avots (palikšana bez jebkādas informācijas tika atzīta par nevēlamu). Turpmākos gados preses klāstu papildināja vairāki populāri izdevumi: 1941. gada decembrī sāka iznākt ilustrētais žurnāls “Laikmets”, kas turpmāk bija nozīmīgs propagandas līdzeklis (metiens – 1xned. 100 000); politiskās satīras laikraksts “Humorists; žurnāls sievietēm “Mana Māja” (2xmēn. 60 000).

Vācu okupācijas laikā ar plašu vērienu tika iznīcinātas aizliegtās grāmatas, viennozīmīgi aizliedza ebreju rakstnieku daiļradi un PSRS izdotās grāmatas. Biezā slānī iznāca antisemītiska un pretboļševistiska literatūra. Pietiekami aktīvi tika darbināti arī pārējie ietekmes avoti, tādēļ autors secina, ka latviešu sabiedrība visu okupācijas laiku atradās intensīvā nacistu propagandas ietekmē.

Nacistu propagandas saturs izteikts šādi: “Latvijas politiķu kļūdas noveda valsti pie padomju okupācijas, kuras galvenie nesēji bija ebreji, kuri tad arī realizēja Latvijā represīvo politiku, pamatojoties uz “starptautiskā žīdisma” izstrādāto pasaules varas saglābšanas plānu. No šīm briesmām latviešus izglāba Lielvācijas armija (..).” Šajā tēzē skaidri redzams viens no vācu propagandas stūrakmeņiem — ārējā ienaidnieka tēla konstrukcija, t.i., pirmkārt, “žīdiskais boļševisms”, otrkārt, “angloamerikāņu plutokrātija”. Pastāvēja arī “iekšējais ienaidnieks”, kura tēls palīdzēja apkarot režīmam nepieņemamu uzvedību (spekulācijas, baumošanu,  nestrādāšanu). Autors analizē plašo antisemītisma propagandu Latvijas sabiedrībā, secinot, ka vācu plānos bija visu atbildību par ebreju kopienas iznīcināšanu novelt uz latviešiem. Autors norāda uz vēl vienu latviešu maldu ceļu: vācu propaganda sevi pozicionēja kā “atbrīvotājus” un daudzi latvieši naivi ticēja, ka iespējama pat Latvijas neatkarības atjaunošana (lai gan nekas tāds nekad nav ticis solīts). Nacisti veikli manipulēja ar bailēm no boļševiku atgriešanās, veicinot naidu pret komunistiem un pūloties iegūt atbalstu savam režīmam.

Monogrāfijā “Ilūziju un baiļu mašinērija” tiek vispusīgi analizēts vācu propagandas veikums Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Grāmata ir faktiem un atsaucēm bagāta, pievienotas arī izteiksmīgas ilustrācijas. Nenoliedzot tās vērtību un neapšaubāmo nepieciešamību, es tomēr mudinātu disertāciju autorus savu darbu publikācijās vairāk padomāt par lasītāju, kura ikdienas dzīve nav saistīta (vai vairs nav saistīta) ar akadēmiskiem tekstiem. Jāpiekrīt, ka saistošs un populārzinātniskāks vēstījums mazinātu izdevuma zinātnisko vērtību, tomēr, iespējams, ka attiecīgo tēmu apgūtu vairāk lasītāju.

Advertisements