Inesis Feldmanis. Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945): jauns konceptuāls skatījums. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. – (Latvijas vēstures mazā bibliotēka).

Feldmanis-LatvijaLai atsvaidzinātu zināšanas par vācu laiku Latvijā Otrā pasaules kara laikā, atradu nelielu, nesen izdotu grāmatiņu, kuras autors ir Latvijas Universitātes pasniedzējs. Grāmata nav bieza, un tās saturu veido trīs nosacītas lekcijas: Molotova—Ribentropa pakts un Latvija; Latvijas okupācija un aneksija; Vācu laiks Latvijā. Autors īsi un saturīgi ieskicē galvenos tā laika Latvijas notikumus, raksturo pamatproblēmas, kā arī piedāvā savu skatījumu uz strīdīgiem jautājumiem. Būtībā nekādu grāmatas analīzi jau es nerakstīšu, vienkārši gribēju parādīt, ka ir izdota šāda grāmata, kurā jebkurš vēstures interesents var iegūt jaunāko informāciju par attiecīgo vēstures posmu, turklāt autors sev raksturīgā stilā ir spējis to pasniegt gana saistoši, nenogrimstot sausos faktos.

Otrkārt, gribēju pievērst uzmanību šai izdevumu sērijai: “Latvijas vēstures mazā bibliotēka”, kurā šobrīd iznākušas 15 grāmatas. Kā rakstīts sērijas atbalsta fonda mājaslapā, sērija iecerēta kā avots, kas arī turpmāk veicinās kvalitatīvu diskusiju par Latvijas un Eiropas vēstures jautājumiem nozares profesionāļu starpā, kā arī ļaus iegūt pilnīgāku skatījumu ikvienam vēstures interesentam.  Brošūras iznāk gaiši zaļos (20. gadsimts), dzeltenos (jaunie laiki), oranžos (viduslaiki) un sarkanīgos (aizvēsture) vākos. Lielākā daļa no grāmatām bez maksas pieejama portālā demoshistoria.lv, daļa par nelielu samaksu kā Zvaigznes ABC izdevumi (arī e-formātā).

Turpmāk sekos īss konspekts no izlasītā manis pašas vajadzībām, citiem nav jālasa.

1939. gadā Polija nevēlējās kļūt par Vācijai paklausīgu satelītu, tādēļ aši pieņēma britu premjera Čemberlena garantijas, kas solīja atbalstu Polijai vācu uzbrukuma gadījumā. Šādā situācijā gan vāciešiem, gan britiem bija nozīmīga PSRS izvēle — kurā pusē tā nostāsies. Visi iespējamie scenāriji bija draudīgi Baltijas valstīm, jo tās riskēja kļūt gan par lielās politikas “maiņas objektiem”, gan par kara norises placdarmu. Iespējams, ka tieši Polijas spītīgā nepiekāpība piespieda Hitleru mainīt plānus un sākt karu agrāk (iebrukt Polijā 1. septembrī), nekā plānots, kā arī pirms tam steigšus noslēgt ar PSRS savstarpēju neuzbrukšanas līgumu un tā slepeno protokolu, t.s. Molotova—Ribentropa paktu (23. augustā). Pakts sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju interešu zonās: Latviju, Igauniju un Somiju atdeva PSRS. 1939. gada rudenī Latvijas realitāte bija Vācijas vienaldzība un PSRS spēka spiediens, ko pēdējā īstenoja, uzspiežot savstarpējās palīdzības līgumus (5. oktobrī), savukārt 6. oktobrī Hitlers paziņoja par vācbaltiešu izceļošanu no Baltijas. Tomēr Vācijas kara saimniecībai vajadzēja Baltiju, un 1940. gada pavasarī 70% Baltijas eksporta ceļoja uz Vāciju. PSRS neiebilda, pat noslēdza pati ar Vāciju tirdzniecības  līgumu, lai tikai vācieši turpina karot un novājināt Rietumus. Saskaņā ar 5. oktobra bāzu līgumu PSRS Latvijā ieveda vairāk nekā 25 000 karavīru, ierīkoja karabāzes, bloķēja Kurzemes neaizsalstošās ostas.

1940. gada 9. jūnijā PSRS Aizsardzības tautas komisārs izdeva direktīvu par darbību pret Baltijas valstīm. 15. jūnijā notika uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos. 16. jūnijā Ulmaņa valdība pieņēma padomju ultimātu un atkāpās, kā arī 17. jūnijā ielaida padomju karaspēku Latvijā. Šo notikumu kontekstā ir neizprotams šī brīža Ulmaņa “gaišais tēls”, jo viņš pat neizteica Maskavai diplomātisku protestu, nedeva rīkojumus Latvijas sūtnim Lielbritānijā par ārkārtas pilnvaru iedarbināšanu, vēl jo vairāk — viņš palika amatā līdz pat 21. jūlijam (Latvijas pievienošanai PSRS) un paspēja izsludināt 50 likumus. Saskaņā ar Satversmes 52. pantu Ulmanis vismaz varēja atteikties no amata (Lietuvas Smetona devās trimdā 15. jūnijā). Šobrīd Ulmaņa kolaboracionismu izmanto krievu vēsturnieki, lai noliegtu okupācijas faktu. Okupācijai nav jābūt tiešas karadarbības faktam, Latvijā notika vardarbīga okupācija miera laika apstākļos. No 21. jūlija notika Latvijas sovetizācija, bet radās arī pretošanās kustība, tomēr tā nebija gana vienota un konspirēta, tādēļ 1941. gada pavasarī tika sagrauta. 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 “tautas ienaidnieku”; pēc Vācijas iebrukuma 22. jūnijā čekisti paspēja izrēķināties ar politielodzītajiem cietumos (nogalināja 349, deportēja un nogalināja vēlāk 3458). Vāciju pārsteidza nesagatavotu Baltijas valstu okupācija un darīja uzmanīgu, ka PSRS Baltijā koncentrē ievērojamu skaitu divīziju. Turklāt PSRS bija pārkāpusi slepeno protokolu un okupēja Vācijai iedalīto Lietuvu un Ziemeļbukovinu, kas bija abpusējo atkārtoto sarunu objekts 1940. gada rudenī.

1941. gada 23. jūnijā karš sasniedza Latviju, bet 5. jūlijā karadarbība jau faktiski bija beigusies: Sarkanā armija steigšus evakuējās. Sākotnējo vācu militāro pārvaldi Latvijā no 1. septembra aizstāja civilpārvalde. Baltiju (un daļu Baltkrievijas) pārvaldīja Ostlandes reihskomisariāts. Pirmējais prieks par padomju okupācijas beigām gan ātri beidzās, jo nacisti nekādi neņēma vērā latviešu intereses. Sākās plašas represijas, krasi politiski un rasistiski motivētas: nogalināja aptuveni 70 000 Latvijas ebreju un 20 000 atvesto, iznīcināja arī čigānus un garīgi slimos, kā arī komunistus, padomju aktīvistus, vēlāk — nacionālās pretošanās kustības dalībniekus. Akcentēts, ka par pretošanās grupām jāuzskata grupas, kas pretojās abiem okupantu režīmiem, jo t.s padomju partizāni būtībā bija kolaboranti. Tāds apzīmējums piedien arī tiem latviešiem, kas palīdzēja īstenot holokaustu. Sākotnēji vācieši negatīvi uztvēra baltiešu idejas iesaistīties bruņotā cīņā pret PSRS (cerībā uz vietu nacistu “Jaunajā Eiropā”), bet pēc neveiksmēm Austrumu frontē pārdomāja. Igauņi SS leģionu izveidoja jau 1942. gada augustā, bet latviešiem deva mutisku atļauju 1943. gada janvārī. Pakāpeniski Ieroču SS sastāvā izveidoja 15. un 19. divīziju, kopā — 52 000 personu. Latviešu un igauņu leģionu piederība pie SS ir formāla un atzīts, ka šīs vienības nav vienādojamas ar vācu SS leģioniem. Leģionu darbība nekādi nav saistāma ar represīvām darbībām Latvijā, jo tās bija frontes vienības. Nacistu plānos suverēna Latvija neietilpa, tomēr plāni par autonomiju tika izstrādāti, bet Hitlers šo jautājumu atlika līdz kara beigām. Ar autonomiju tika spekulēts, lai aktivizētu latviešu pievienošanos leģionam, bet pašu vāciešu vidū nebija vienprātības.

Advertisements