Sākumlapa

Elijs Vīzels “Nakts” (2001)

Komentēt

Elijs Vīzels. Nakts / no angļu val. tulk. Guntis Dišlers. – Rīga: Jumava, 2001. (Elie Wiesel. Night. 1955)

vizels_naktsElija Vīzela grāmata ir no tām, kuru izlasa vienā piegājienā. Pirmkārt, tādēļ, ka tā ir tikai nedaudz biezāka par 100 lappusēm, otrkārt, tāda veida grāmatas ir emocionāli smagi saņemties atvērt vēlreiz.  Atmiņas par koncentrācijas nometni nav nekāda pastaiga gar upi ievziedu laikā.

Elijs Vīzels (1928) ir Nobela Miera prēmijs laureāts (1986), rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. Otrā pasaules kara laikā Rumānijas pilsēta Sigeta (tagad Sigetumarmacjeja) nonāca Ungārijas pārvaldībā, un visi ebreji tika pārvietoti uz geto. 1944. gada maijā vācu armijai tika atļauts visus geto iedzīvotājus izvest uz Aušvicas koncentrācijas nometni, Elijs un viņa ģimene – tēvs, māte un trīs māsas bija izvedamo skaitā. Kopumā no reģiona deportēja 33 tūkstošus ebreju. Nometnē vīriešus atdalīja no sievietēm, māti ar jaunāko māsu uzreiz nosūtīja uz gāzes kameru. Elijs palika kopā ar tēvu – pusaudzis un vīrs pēc piecdesmit. Es domāju, ka diez vai ir jāstāsta par koncentrācijas nometnes ikdienu, cilvēki centās izdzīvot, saglabājot cilvēcību un arī cerību – ticot, ka ļaunums nevar būt tik bezgalīgs un neaptverams. 8 mēnešus Elijs ar tēvu nostradā Bunā, bet 1945. gadā vācu armija saprot, ka beigas ir tuvu, tādēļ Bunas ieslodzītos pārdzen uz Būhenvaldi. Death march nozīmē, ka novārdzinātus cilvēkus dzen pa sniegu kilometriem tālu uz dzelceļa staciju, kur salādē vagonos un vairākas dienas bez ūdens un pārtikas ved uz nākamo punktu. Elija vagonā iekāpa simts cilvēku, izkāpa ducis, starp tiem arī Elijs ar tēvu. Būhenvaldē tēvs kļuva vārgāks ar katru dienu, līdz janvāra beigās nomira. Elijs 11. aprīlī sagaidīja ASV armijas ienākšanu.

Pieņemsim, ka mums patīk skatīties dramatisku kino par holokaustu, kurā ciešanu mākti cilvēki dalās ar pēdējām maizes drupačām. Vai tā bija arī dzīvē? Tā gadījās, bet Vīzels ir godīgs — pilnīgi nobadinātie cilvēki kādā brīdī pilnīgi zaudēja sajēgu un kļuva par dzīvniekiem. Vēl vairāk – aukstuma un sāpju mākti viņi zaudēja savu izdzīvošanas instinktu un vienkārši apgūlās sniegā, lai aizmigtu uz visiem laikiem. Vīzels ir godīgs pat pret sevi un atzīst, ka tēva nāves brīdī viņš sajūtas atvieglots, jo ir kļuvis pārāk smagi pierunāt dzīvot izmisušu vīru.

Saspiedušies cieši kopā, lai turētos pretī aukstumam, ar tukšu un tajā pašā laikā smagu galvu, smadzenēs grimstošu atmiņu atvars. Vienaldzība nokāva garu. Šeit vai citur – kāda starpība? Nomirt šodien vai rīt, vai vēlāk? Nakts bija gara, tai nebija beigu.

Holokausts ir vēstures daļa, kuru gribas apiet, jo tā ir ļoti neglīta un šausminoša. Un jāatzīst, ka ar prātu nav iespējams saprast, kā tik tālu var nonākt — vai tā bija kaut kāda hipnoze vai masveida halucinācijas, kam tika pakļauta vācu armija un izpildīgie nacisti, jo tikai zombiju ganāmpulks var darīt tādas lietas, kuras normālā stāvoklī tiek klasificētas kā masveida slepkavības. Tomēr holokaustu nevar ne aizmirst, ne uzskatīt par vēstures daļu, jo neiecietība un naids pret citādo sabiedrībā uzplaukst ātri un izraisa negaidīti postošas sekas.

 

Viljams Stairons “Sofijas izvēle” (1999)

5 komentāri

Viljams Stairons. Sofijas izvēle /no angļu val. tulk. Ilga Melnbārde. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. (William Styron. Sophie’s Choice. 1979.)

“Sofijas izvēle” ir grāmata, kuru es ļoti ilgi taisījos lasīt, pārāk ilgi lasīju un nekādi nevaru saņemties uzrakstīt atsauksmi. Vai tas nozīmē, ka grāmata man nepatika? Varbūt. Ne gluži.

Aina no filmas "Sophie's Choice" (1982)

Aina no filmas “Sophie’s Choice” (1982)

Janvārī ieklīdusi holokausta tēmā, es nolēmu, ka beidzot varētu būt pienācis laiks lasīt arī Stairona “Sofijas izvēli”, par kuru uzzināju jau pasen, pētot Merilas Strīpas filmogrāfiju un lasot par to, cik emocionāli grūti viņai šī loma nākusi. Sofija Zavistovska ir poliete, kura pēc Otrā pasaules kara ir emigrējusi uz ASV un pamazām pūlas iejusties citā pasaulē, citā valodā. Kara laikā viņa ir zaudējusi visu ģimeni, pabijusi Aušvicā, no kuras brīnumainā kārtā ir iznākusi dzīva, tomēr joprojām nejūtas vesela ne garīgi, ne fiziski. Amerikā Sofijai palīdz nejauši satiktais Nātans, inteliģents un bagāts ebrejs — abi kopā viņi gan kaislīgi mīlējas, gan nejauki plēšas. Romāna galvenais stāstnieks gan ir Stingo — 22 gadus jauns, garš un kalsns jauneklis, kurš ir nolēmis kļut par rakstnieku, tādēļ izmanto tēva piešķirto naudu, lai apmestos kādā Ņujorkas namā un mēģinātu uzrakstīt savu pirmo romānu. Šajā sārtajā Bruklinas mājā arī satiekas Stingo, Sofija un Nātans, lai kļūtu par tuviem draugiem.

Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka grāmatā centrālais (un arī interesantākais) motīvs ir Sofijas dzīvesstāsts, kuru viņa pa fragmentam, negribīgi atceroties, stāsta Stingo: vispirms nāk viņas dzīve pirms kara Krakovā, attiecības ar tēvu, jaunības sapņi, agrās laulības un bērni, tam seko Vācijas iebrukums Polijā un centieni vienkārši izdzīvot vienai ar bērniem, bet vēlāk — liktenīgā nonākšana koncentrācijas nometnē, kurā viņa kādu brīdi strādā pat par Rūdolfa Hesa sekretāri. No Sofijas puses grāmatā ir daudz saistoša, pat satriecoša teksta, turklāt autors Sofiju ir izvēlējies portretēt kā vienkāršu sievieti, kura nevēlas būt pretošanās kustības varone, bet vienkārši kopā ar saviem bērniem izdzīvot karā. Viņa drīzāk ir upuris, straumē ierauta lapa, kuru nes pretim bezdibenim. Būtībā Stairons ir izvēlējies neordināru pieeju: nevis tieši rakstīt par kara šausmām, bet iedziļināties cilvēku pēckara garīgajā stāvoklī. Vai Sofija vispār ir spējīga atkal dzīvot normālu dzīvi un sadziedēt milzīgā satricinājuma radītos bojājumus?

(..) tovasar atklāju, ka viņas vārdu krājumā bieži dominēja vardi “vainas apziņa”, un šobrīd man ir skaidrs, ka piespiedu kārtā izdarīto pagātnes vērtību pārvērtējumu lielā mērā pavadīja riebuma pilna vainas apziņa. Pamazām sāku arī saprast, ka viņai piemīt slieksme, skatoties uz pašas nesenajiem pārdzīvojumiem, just pretīgumu pret sevi — acīmredzot tā nav reta parādība to vidū, kuriem bija lemts tāds pats smags pārbaudījums.

Tomēr pie Sofijas stāsta lasītājam ir jālaužas cauri galvenā varoņa Stingo pārdzīvojumiem, kurš ir iegrimis dziļā seksuālā frustrācijā, t.i. nekādi nevar dabūties, jo amerikāņu meitenēm 20. gs. 40-to gadu beigās ir konkrētas sarkanās līnijas. Ja vēl šī tēma būtu tikai nedaudz ieskicēta, to vēl varētu paciest, bet Stingo vērtību skalā tā ir līdzvērtīga koncentrācijas nometnes šausmām, līdz ar to man nācās uzzināt pārāk daudz par jauna vīrieša briestoša organisma mokām. Otra tēma, kuru rakstnieks nezin kādēļ ir ievijis, ir ASV Dienvidu verdzības vēsture, kas ir interesanta pati par sevi, bet disonē ar visu pārējo. Stairons gan pūlas vilkt paralēles starp Dienvidiem un Polijas vēsturi, tomēr manā skatījumā Eiropas vēsturē ieskaiti viņš neiegūst. Būtībā vienā romānā ir saliktas kopā veselas četras grāmatas: jauna vīrieša pieaugšanas stāsts, holokausta upura dzīve, ASV Dienvidu dzīves ainiņas un mīlas stāsts par to, kā satikās rakstnieks, mazohiste un psihopātisks sadists. Pie visa tā jāpiebilst, ka Stairons raksta piepildīti un saturīgi, ar tekstu ir iespējams līdzpārdzīvojums un saplūsme.

Stairons ir veidojis romānu pretstatos: jauns amerikānis, kurš neko nezina par Aušvicas briesmām, tiek pretstatīts nobriedušai, bet garīgi iztukšotai polietei (it kā Jaunā pasaule pret veco un nogurušo); jauna cilvēka pirmie seksuālie soļi tiek konfrontēti ar Sofijas un Nātana gultas maratoniem, kuru galvenā jēga gan nav bauda, bet aizmiršanās, realitātes atbīdīšana.

Mēs mīļojāmies visu pēcpusdienu, tā es aizmirsu sāpes, taču aizmirsu arī Dievu un Janu, un visu citu, ko biju zaudējusi. Un apzinājos, ka mēs ar Nātanu vēl kādu brīdi dzīvosim.

Iespējams, ka Stairona romāna lielākā vērtībā ir centienos parādīt pēckara pasaules garīgo nestabilitāti, kuru simboliski es saredzu Nātana personā — labilā ebreju vīrietī, kurš vispirms gatavs Sofijas priekšā nolikt zelta kalnus, bet pēc tam nosist viņu tādēļ, ka viņa ir izdzīvojusi. Un Sofija nepretojas viņa pazemojumiem, jo dziļi sirdī nespēj sev piedot savu kādreizējo izvēli.

Grāmata patiks tiem, kam patīk lauzties cauri piesātinātam tekstam, kuram ir tieksme aiziet sānceļos (man gribētos izņemt laukā vismaz trešdaļu). Tomēr Sofijas stāsts bija lasīšanas vērts.

Kailās lasītājas II

4 komentāri

Nu jau tradicionāli Valentīndienas izklaidei piedāvāju nelielu kailo lasītāju izlasi. Dzejoļi piemeklēti no krājuma “Zelta tvaiks” (sast. Imants Lasmanis, Liesma, 1969).

.

Patricia Watwood (1971) Leaves of Grass (2011)

Patricia Watwood (1971) Leaves of Grass (2011)

Es visu šo nakti klusiņām smējos

Un klausījos ziedoni vēstošos vējos.

No rīta silts lietutiņš mirgoja klusi,

Bij zaļa zālīte sadīgusi.

Un brīnums man bij, ka nav plaukuši ziedi

Tai vietā uz rokām, kur skūpstu Tu spiedi.

Elīna Zālīte. Agrā pavasarī

.

***

Miles Williams Mathis (1964) Blue Blanket

Miles Williams Mathis (1964) Blue Blanket

Sudraba papelēs cikādes dzied,

kalnos skan vakara zvani,

mīļākais, lūpas man sarkanas zied—

nāc jel un skūpsti mani!

Mēness kā bāli zaļš lotosa zieds

šūpojas debesu dzīlē,

skūpsti un roku ap augumu liec,

paliec pie manis un mīlē!

Mīlē, lai nemiers un ciešanas rimst,

dzisini dvēseles slāpes,

mīlē, pirms blāzmotās debesīs dzimst

diena un šķiršanās sāpes.

.

Leons Paegle. Aicinājums

.

.

.

***

Ishikawa Toraji. Reading (1935)

Ishikawa Toraji. Reading (1935)

Ho-Taī, draugs visjaukais,

Tavs vārds ir tējas roze,

Kas smaržo kalnu dārzos —

Es viņu visur jūtu.

Kaut mūžīgi tā būtu,

Ho-Taī.

Ho-Taī, draugs vismīļais,

Es uzplaukstu ar tevi,

Es uzziedu ar sauli —

Kaut mūžīgi tā būtu!

Es tevi visur jūtu,

Ho-Taī.

.

Linards Laicens. Ho-Taī

.

***

Francesco Hayez. Meditation (1850)

Francesco Hayez. Meditation (1850)

Tik vien man šodien prieka bij

kā norietošās saules atspulgs sārts,

kas varavīksnes svieda lietus peļķē…

Tik vien bij mīlas dzīvē manā

kā krogus skūpsts, tik lēts un pārejošs,

kā rītā citā sirds sita mierīgi kā tornī zvans.

Tik vien.

.

Austra Skujiņa. Tik vien

 

 

 

.

***

Francine van Hove (1942) Bellavista

Francine van Hove (1942) Bellavista

Še apstājāmies klusi, it kā gaidās.

Vējš viegli dvesa koku galotnēs,

Un zeltains mākons zemu, zemu laidās.

Kaut kur no zara vaļā ziediņš iris

Pār mūsu galvām lejup šūpojās,

Bet ūdens bij zem tilta it kā miris,

Tik divas ēnas dzelmē skūpstījās.

Jānis Ziemeļnieks. Uz tilta

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2014-janvāris)

Komentēt

Soču olimpiādes vērošana ir pārņēmusi manu blogošanas laiku, tomēr jāatceras vismaz par ikmēneša grāmatu apskatu. Ļoti daudz mani interesējošu jaunumu gan nav, droši vien izdevēji saspringst pirms Ziemassvētkiem un janvāris ir tāds tukšāks laiks.

Nauda ar LatvijasVarbūt joprojām nedaudz skumstat pēc aizejošā latiņa – šai naudiņai ir veltīts fotogrāfiju un stāstu albums Nauda ar Latvijas dvēseli (autora izdevums). Grāmata hronoloģiski vēsta par notikumiem, kas saistīti ar šo naudu gan pirmās, gan padomju, gan mūsdienu Latvijas laikā.

Par pagātnes notikumiem stāsta arī decembrī izdotā 13. tradīciju burtnīca “Slēgtās zonas stāsti” (starpnozaru mākslas grupa “Serde), kura būs īpaši interesanta kurzemniekiem, jo tajā apkopotas Kurzemes piekrastes iedzīvotāju atmiņas par bijušajām padomju laika slēgtajām teritorijām, kas atradās pie jūras. Stāsti un materiāli iegūti 2012. gada ekspedīcijā. Interesanti, ka stāstījumos saglabātas kurzemnieku valodas īpatnības.

Visus modes un apģērbu vēstures interesentus varētu piesaistīt divas grāmatas:  Herieta Vorslija “Mode. 100 būtiskas idejas” (Jānis Roze), kas atskatās uz sieviešu modi vairāk nekā 100 gadu garumā, un praktiski lietojamā Bredlija Beiju “Stila akadēmija” (Zvaigzne ABC), kurā apskatīti 48 figūru tipi un tiem atbilstoši stilista padomi.

Enārs_Pasakas, kas liekTā kā latviski erotika ir retums, jāpiemin franču rakstnieka Žana Pjēra Enāra pasaku krājums “Pasakas, kas liek nosarkt Sarkangalvītēm” (JLV). Kā var noprast, te tradicionālās pasakas ir pārstrādātas erotiskā gaumē.

No pieaugošā fantāzijas grāmatu klāsta jāpiemin, protams, Nīla Geimena “Okeāns ielas galā“(Zvaigzne ABC), par kuru nu jau ir uzrakstījuši gandrīz visi blogeri, kas saņem grāmatas no Zvaigznes. Pēc atsauksmēm spriežot, Geimens savu rakstītprasmi nav zaudējis. Otra fantāzijas grāmata ir Džeimss Dašners “Labirinta gūstā” (The White Book), kura Goodreads figurē kā populāra jauniešu distopija.

Kasparavičs_ZemudensParasti gan es nerakstu par bērnu grāmatām, bet šoreiz gribu atzīmēt, ka iznākusi jauna, man mīļa autora Otfrīda Preislera grāmata “Laupītājs Hocenplocs” (Zvaigzne ABC), kā arī lietuviešu rakstnieka Ķēstuta Kasparaviča “Zemūdens stāsts (Zvaigzne ABC). Lietuvieti pieminu, jo kādu laiku jau interneta bilžu krājumos satiekos ar viņa jaukajām, mīlīgajām ilustrācijām, un prieks, ka šis autors ne pirmo reizi ir iepazīstams arī latviski.

Detektīvi: Žans Luks Banaleks (īstajā vārdā Jörg Bong) “Drāma Bretaņā”  (Jumava) – pirmais romāns sērijā par komisāru Dipēnu un kārtējais Džona Grišama trilleris “Likumu pasaules valdnieks“, kurā atkal jurists cīnās ar ļaunajiem zāļu ražotājiem (Zvaigzne ABC).

Par janvārā grāmatām tas nu būtu viss.

Balsošana Lielajā lasīšanā tuvojas beigām (līdz 16. februārim) un, godīgi sakot, man viss šis process pagaidām nav radījis pārliecību, ka tas tiek darīts, lai tiešām veicinātu tautas vēlmi lasīt, drīzāk tāds pasākums, kas izdomāts par godu Kultūras galvaspilsētas titulam.  Laiks balsošanai tika atvēlēts krietni par īsu, reklāmas ir bijis pārāk maz, arī kampaņas izvēlētais laiks ir diezgan neveiksmīgs. Ceresim, ka tas viss beigās nebūs galīgi bezcerīgi – un balsojiet, kas to vēl nav izdarījis!

Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata” (1957)

11 komentāri

Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. – Rīga: LVI, 1957.

Lūcija Ķuzāne. Saule mūžam mana: Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves literārs konturējums. – Rīga Liesma, 1986.

Jaunsudrabins_Balta gramataTā nu ir sanācis, ka “Balto grāmatu” es nebiju lasījusi. Neba jau kādas netīksmes dēļ pret latviešu rakstnieku bērnības atmiņām, jo “Pastariņa dienasgrāmata” un “Anneles stāsti” man joprojām ir mīļas grāmatiņas. Laikam jau tādēļ, ka mājās no Jaunsudrabiņa bija tikai “Aija”, kura kādā brīdī tika izlasīta, savukārt Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” es uzskatīju apgūtu ar filmas “Puika” noskatīšanos. Bet teikšu godīgi — labi vien ir, ka dažu labu grāmatu, kas bērniem tiek uzspiesta kā obligātā literatūra, mēs izlasām tikai kā pieaugušie.

Ja es būtu bērns, tad mani interesētu mazā Janča rotaļas un nodarbes, bet skolotāja droši vien pievērstu uzmanību lauku sētas ikdienai, kā mainās gadalaiki un zemniekiem veicamie darbi. Kā pieaugušajam mani saistīja Jaunsudrabiņa milzīgā spēja ar bērna acīm parādīt 19. gadsimta beigu lauku cilvēku dzīvi — ļoti grūtu, darbiem piepildītu un arī nabadzīgu. Patiesībā nabadzība pārsteidza visvairāk, jo visi taču tik ļoti strādā, bet mūža galā no kalpa cilvēka tik vien paliek kā salīmēts šķīvis un vecs, izļurkāts galdiņš. Tai pašā laikā Janča bērnību tas nav aptumšojis: oi, draiskulībām un blēņām taču bagātību nevajag, tikai kādreiz sirsniņa nosāp, ka nav naudiņas puiša cienīgai cepurei un ziemas zābakiem. Visādi citādi Janča dienas ir ārkārtīgi piepildītas un darbīgas: viņš labi dzīvojas gan vienatnē, izdomājot savas rotaļas, gan ciemojas ar kaimiņbērniem, gan draudzējas ar pieaugušajiem. Jancim lielie ir draugi — gan Klibais Jurka, gan Dauņiene, gan vecvecāki, gan mīļā un stingrā mamma. Tēvs ir miris jau maziņam, un tieši tādēļ Jancis ar mammu atnākuši dzīvot pie mammas vecākiem un brāļa, laikam jau tomēr nedaudz vieglāk kopā ar savējiem. Lauku mājās nevienam nav īpašas vaļas skatīt bērnu, tādēļ Jānis bieži dzīvojas savā nodabā vai arī pēc iespējas piedalās lielo cilvēku darbos, turklāt ir lepns, ja izdodas būt noderīgam.

Iedomājieties tikai! Saule ir nogājusi. Vakars ir dzeltenizaļš un silts. Tikai pļavās vietvietām noklājušies miglas ielāpi, un no zāles ceļas vēss valgums. Mēs sēžam augstu zirgos un jājam svilpodami. Mēs esam lieli puiši un jājam pieguļā. Apkārtnē šur tur atskan sīkas un rupjas balsis, un mēs atkliedzamies. Meži un birzis aizlaiž mūsu kliedzienus tālumā… Tikuši zirgudārzā, īstajā vietā, mēs nošļūcam gar zirgu sāniem zemē un sapinam savus kumeļus. Sapinuši nomaucam apaušus un ar pavadu uzšaujam zirgiem. Tie trūkstas un aizlec, ka zeme vien nodimd… Nu mēs esam pieguļā.

Jaunsudrabins_BG_1

Jāņa Jaunsudrabiņa ilustrācija “Baltajai grāmatai”. Stāsts “Pļavā”.

Tā kā gribēju nedaudz vairāk palasīt par Jaunsudrabiņa bērnību, kā arī noskaidrot, kad īsti ir izdota “Baltā grāmata”, paņēmu apskatīt Lūcijas Ķuzānes grāmatu “Saule mūžam mana” (1986) — sāku lasīt un izlasīju visu. Neteiksim, ka man ļoti patīk tāds poētiski piepaceltais stils, kas ir uz robežas starp literatūrzinātnisku pētījumu un daiļliteratūru, jo tas dažreiz norāda, ka autors nav varējis/gribējis noskaidrot rakstnieka dzīves nezināmās lappuses, tomēr Ķuzāne raksta ļoti ietilpīgi, diezgan prasmīgi attēlojot Jaunsudrabiņa dzīves gaitu uz noteiktu vēsturisko notikumu fona. Ievadā Ķuzāne atrunā, ka ļoti īsi tiks stāstīts par Jaunsudrabiņa dzīves pēdējiem astoņpadsmit gadiem, jo trimdā tie esot bijuši pārāk smeldzīgi. Visticamāk, ka 80-to gadu sākumā viņa jau neko īsti par tiem nevarēja uzrakstīt (nerakstīs taču, ka Vācijā viņam klājās tīri labi). Būtībā gan visā tekstā ir uzmanīgi apieti visi politiskie jautājumi, tādēļ Jaunsudrabiņš parādīts kā diezgan apolitisks pilsonis, kurš cenšas pielāgoties visiem režīmiem. Var jau būt, ka Jaunsudrabiņš tiešām bija kā viltīgs zemnieks, kuram galvenais ir darbs, t.i. gleznošana un rakstīšana, bet pārējais tikai otršķirīgs. Ķuzānes attieksme pret rakstnieku, protams, ir slavējoša, tomēr viņa nekautrējas parādīt Jaunsudrabiņa privāto dzīvi — galugalā viņam bija četras sievas, arī daža “mēnessmeitiņa”, par ko tenkoja sabiedrība, kā arī raksturā viņš jaušas tāds diezgan splīnīgs un iecirtīgs. Būtībā normāls egocentrisks mākslinieks, kas visu apkārtējo pakārto radošajam darbam. Jaunsudrabiņš pie tā ir pieradis, jo visi viņa radi un labvēļi no mazām dienām viņu ir bīdījuši un atbalstījuši gan morāli, gan materiāli — tikai tā vienkāršam kalpu zēnam izdevās “izsisties” cilvēkos. Laikam jau tas bija tā vērts.

1910. gada rudenī Jaunsudrabiņš ar ģimeni pārvācās dzīvot uz Burtnieku namu Mīlgrāvī (Augusta Dombrovska atbalstīto mākslinieku māju), kur sāka rakstīt “Baltās grāmatas” tēlojumus. Aptuveni 70 tēlojumi (no simts) vispirms publicēti žurnālos, bet 1914. gadā tiek nolemts publicēt tos vienkopus un uzzīmēt arī ilustrācijas. Ķuzāne raksta, ka sākotnēji tika plānots, ka izdevējs būs “Valters un Rapa”, kurš 1911. gadā jau izdevis “Aiju” (LNB katalogā gan kā izdevējs “Aijai” norādīts J. Brigadera apgahdiba, bet to var izskaidrot ar to, ka Brigaders tai pašā 1911. gadā to pārdeva J.Rapam), tomēr Valters un Rapa diņģējās par honorāru, tādēļ Jaunsudrabiņs aizgāja pie Ernesta Birznieka-Upīša izdevniecības “Dzirciemnieki”. Sākotnēji domāja izdot vienkopus visus simts tēlojumus, bet izdevējs raizējās, ka biezu grāmatu kara laikā nepirks, tādēļ izdeva tikai pirmo daļu ar 40 tēlojumiem. Otro daļu izdeva tikai 1921. gadā Valters un Rapa. No šejienes arī radušies divi izdošanas gadi: 1914. un 1921. Kopš tā laika “Baltā grāmata” ir pārizdota daudzas reizes visādos variantos un dažādās izdevniecībās.

Jaunsudrabiņš ir rakstījis, ka viņš cenšas atrast ceļu uz cilvēku sirdīm: “Ar katru jaunu darbu gribu kļūt vienkāršāks un skaidrāks, pie tam nepalikdams pārāk reāls un sauss.” Mazais Jancis iekaroja manu sirdi ar skaidru, kādreiz bērnišķīgi tiešu skatījumu uz cilvēkiem un lietām sev apkārt. “Baltā grāmata” ir skaista savā vienkāršībā un patiesumā.

Februāra meitene

Komentēt

Илья Галкин (1860—1915) «За чтением» (1890)

Илья Галкин (1860—1915) «За чтением» (1890)

“Vēl pēc dažām klusuma pārpilnām dienām es jutu, ka nu jānāk kādai pārmaiņai, ka ilgi sirds krūtīs nevar turēties kā diegā pakārta. Un tiešām — te jau viņa bija klāt! Kādā rītā es ieraudzīju tukšos laukus apsegtus ar baltu, spīdīgu segu. Vēl aizvienam lēnām laidās lejup mīkstas pūkas un lipa man pie rokām, pie sejas, pie basajām kājām, kad izskrēju ārā. Debesis bija atkal nolaidušās pavisam zemu. Brīžam tas sakusa pat ar viszemākajiem jumtiem. Nu es nejutos vairs tik vientuļš un mazs. Gluži otrādi: nu es manīju sevī daudz siltuma un briestoša spēka.”

Fragments no Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tēlojuma “Zem plašām debesīm”