Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata. – Rīga: LVI, 1957.

Lūcija Ķuzāne. Saule mūžam mana: Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves literārs konturējums. – Rīga Liesma, 1986.

Jaunsudrabins_Balta gramataTā nu ir sanācis, ka “Balto grāmatu” es nebiju lasījusi. Neba jau kādas netīksmes dēļ pret latviešu rakstnieku bērnības atmiņām, jo “Pastariņa dienasgrāmata” un “Anneles stāsti” man joprojām ir mīļas grāmatiņas. Laikam jau tādēļ, ka mājās no Jaunsudrabiņa bija tikai “Aija”, kura kādā brīdī tika izlasīta, savukārt Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” es uzskatīju apgūtu ar filmas “Puika” noskatīšanos. Bet teikšu godīgi — labi vien ir, ka dažu labu grāmatu, kas bērniem tiek uzspiesta kā obligātā literatūra, mēs izlasām tikai kā pieaugušie.

Ja es būtu bērns, tad mani interesētu mazā Janča rotaļas un nodarbes, bet skolotāja droši vien pievērstu uzmanību lauku sētas ikdienai, kā mainās gadalaiki un zemniekiem veicamie darbi. Kā pieaugušajam mani saistīja Jaunsudrabiņa milzīgā spēja ar bērna acīm parādīt 19. gadsimta beigu lauku cilvēku dzīvi — ļoti grūtu, darbiem piepildītu un arī nabadzīgu. Patiesībā nabadzība pārsteidza visvairāk, jo visi taču tik ļoti strādā, bet mūža galā no kalpa cilvēka tik vien paliek kā salīmēts šķīvis un vecs, izļurkāts galdiņš. Tai pašā laikā Janča bērnību tas nav aptumšojis: oi, draiskulībām un blēņām taču bagātību nevajag, tikai kādreiz sirsniņa nosāp, ka nav naudiņas puiša cienīgai cepurei un ziemas zābakiem. Visādi citādi Janča dienas ir ārkārtīgi piepildītas un darbīgas: viņš labi dzīvojas gan vienatnē, izdomājot savas rotaļas, gan ciemojas ar kaimiņbērniem, gan draudzējas ar pieaugušajiem. Jancim lielie ir draugi — gan Klibais Jurka, gan Dauņiene, gan vecvecāki, gan mīļā un stingrā mamma. Tēvs ir miris jau maziņam, un tieši tādēļ Jancis ar mammu atnākuši dzīvot pie mammas vecākiem un brāļa, laikam jau tomēr nedaudz vieglāk kopā ar savējiem. Lauku mājās nevienam nav īpašas vaļas skatīt bērnu, tādēļ Jānis bieži dzīvojas savā nodabā vai arī pēc iespējas piedalās lielo cilvēku darbos, turklāt ir lepns, ja izdodas būt noderīgam.

Iedomājieties tikai! Saule ir nogājusi. Vakars ir dzeltenizaļš un silts. Tikai pļavās vietvietām noklājušies miglas ielāpi, un no zāles ceļas vēss valgums. Mēs sēžam augstu zirgos un jājam svilpodami. Mēs esam lieli puiši un jājam pieguļā. Apkārtnē šur tur atskan sīkas un rupjas balsis, un mēs atkliedzamies. Meži un birzis aizlaiž mūsu kliedzienus tālumā… Tikuši zirgudārzā, īstajā vietā, mēs nošļūcam gar zirgu sāniem zemē un sapinam savus kumeļus. Sapinuši nomaucam apaušus un ar pavadu uzšaujam zirgiem. Tie trūkstas un aizlec, ka zeme vien nodimd… Nu mēs esam pieguļā.

Jaunsudrabins_BG_1

Jāņa Jaunsudrabiņa ilustrācija “Baltajai grāmatai”. Stāsts “Pļavā”.

Tā kā gribēju nedaudz vairāk palasīt par Jaunsudrabiņa bērnību, kā arī noskaidrot, kad īsti ir izdota “Baltā grāmata”, paņēmu apskatīt Lūcijas Ķuzānes grāmatu “Saule mūžam mana” (1986) — sāku lasīt un izlasīju visu. Neteiksim, ka man ļoti patīk tāds poētiski piepaceltais stils, kas ir uz robežas starp literatūrzinātnisku pētījumu un daiļliteratūru, jo tas dažreiz norāda, ka autors nav varējis/gribējis noskaidrot rakstnieka dzīves nezināmās lappuses, tomēr Ķuzāne raksta ļoti ietilpīgi, diezgan prasmīgi attēlojot Jaunsudrabiņa dzīves gaitu uz noteiktu vēsturisko notikumu fona. Ievadā Ķuzāne atrunā, ka ļoti īsi tiks stāstīts par Jaunsudrabiņa dzīves pēdējiem astoņpadsmit gadiem, jo trimdā tie esot bijuši pārāk smeldzīgi. Visticamāk, ka 80-to gadu sākumā viņa jau neko īsti par tiem nevarēja uzrakstīt (nerakstīs taču, ka Vācijā viņam klājās tīri labi). Būtībā gan visā tekstā ir uzmanīgi apieti visi politiskie jautājumi, tādēļ Jaunsudrabiņš parādīts kā diezgan apolitisks pilsonis, kurš cenšas pielāgoties visiem režīmiem. Var jau būt, ka Jaunsudrabiņš tiešām bija kā viltīgs zemnieks, kuram galvenais ir darbs, t.i. gleznošana un rakstīšana, bet pārējais tikai otršķirīgs. Ķuzānes attieksme pret rakstnieku, protams, ir slavējoša, tomēr viņa nekautrējas parādīt Jaunsudrabiņa privāto dzīvi — galugalā viņam bija četras sievas, arī daža “mēnessmeitiņa”, par ko tenkoja sabiedrība, kā arī raksturā viņš jaušas tāds diezgan splīnīgs un iecirtīgs. Būtībā normāls egocentrisks mākslinieks, kas visu apkārtējo pakārto radošajam darbam. Jaunsudrabiņš pie tā ir pieradis, jo visi viņa radi un labvēļi no mazām dienām viņu ir bīdījuši un atbalstījuši gan morāli, gan materiāli — tikai tā vienkāršam kalpu zēnam izdevās “izsisties” cilvēkos. Laikam jau tas bija tā vērts.

1910. gada rudenī Jaunsudrabiņš ar ģimeni pārvācās dzīvot uz Burtnieku namu Mīlgrāvī (Augusta Dombrovska atbalstīto mākslinieku māju), kur sāka rakstīt “Baltās grāmatas” tēlojumus. Aptuveni 70 tēlojumi (no simts) vispirms publicēti žurnālos, bet 1914. gadā tiek nolemts publicēt tos vienkopus un uzzīmēt arī ilustrācijas. Ķuzāne raksta, ka sākotnēji tika plānots, ka izdevējs būs “Valters un Rapa”, kurš 1911. gadā jau izdevis “Aiju” (LNB katalogā gan kā izdevējs “Aijai” norādīts J. Brigadera apgahdiba, bet to var izskaidrot ar to, ka Brigaders tai pašā 1911. gadā to pārdeva J.Rapam), tomēr Valters un Rapa diņģējās par honorāru, tādēļ Jaunsudrabiņs aizgāja pie Ernesta Birznieka-Upīša izdevniecības “Dzirciemnieki”. Sākotnēji domāja izdot vienkopus visus simts tēlojumus, bet izdevējs raizējās, ka biezu grāmatu kara laikā nepirks, tādēļ izdeva tikai pirmo daļu ar 40 tēlojumiem. Otro daļu izdeva tikai 1921. gadā Valters un Rapa. No šejienes arī radušies divi izdošanas gadi: 1914. un 1921. Kopš tā laika “Baltā grāmata” ir pārizdota daudzas reizes visādos variantos un dažādās izdevniecībās.

Jaunsudrabiņš ir rakstījis, ka viņš cenšas atrast ceļu uz cilvēku sirdīm: “Ar katru jaunu darbu gribu kļūt vienkāršāks un skaidrāks, pie tam nepalikdams pārāk reāls un sauss.” Mazais Jancis iekaroja manu sirdi ar skaidru, kādreiz bērnišķīgi tiešu skatījumu uz cilvēkiem un lietām sev apkārt. “Baltā grāmata” ir skaista savā vienkāršībā un patiesumā.

Advertisements