Viljams Stairons. Sofijas izvēle /no angļu val. tulk. Ilga Melnbārde. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. (William Styron. Sophie’s Choice. 1979.)

“Sofijas izvēle” ir grāmata, kuru es ļoti ilgi taisījos lasīt, pārāk ilgi lasīju un nekādi nevaru saņemties uzrakstīt atsauksmi. Vai tas nozīmē, ka grāmata man nepatika? Varbūt. Ne gluži.

Aina no filmas "Sophie's Choice" (1982)

Aina no filmas “Sophie’s Choice” (1982)

Janvārī ieklīdusi holokausta tēmā, es nolēmu, ka beidzot varētu būt pienācis laiks lasīt arī Stairona “Sofijas izvēli”, par kuru uzzināju jau pasen, pētot Merilas Strīpas filmogrāfiju un lasot par to, cik emocionāli grūti viņai šī loma nākusi. Sofija Zavistovska ir poliete, kura pēc Otrā pasaules kara ir emigrējusi uz ASV un pamazām pūlas iejusties citā pasaulē, citā valodā. Kara laikā viņa ir zaudējusi visu ģimeni, pabijusi Aušvicā, no kuras brīnumainā kārtā ir iznākusi dzīva, tomēr joprojām nejūtas vesela ne garīgi, ne fiziski. Amerikā Sofijai palīdz nejauši satiktais Nātans, inteliģents un bagāts ebrejs — abi kopā viņi gan kaislīgi mīlējas, gan nejauki plēšas. Romāna galvenais stāstnieks gan ir Stingo — 22 gadus jauns, garš un kalsns jauneklis, kurš ir nolēmis kļut par rakstnieku, tādēļ izmanto tēva piešķirto naudu, lai apmestos kādā Ņujorkas namā un mēģinātu uzrakstīt savu pirmo romānu. Šajā sārtajā Bruklinas mājā arī satiekas Stingo, Sofija un Nātans, lai kļūtu par tuviem draugiem.

Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka grāmatā centrālais (un arī interesantākais) motīvs ir Sofijas dzīvesstāsts, kuru viņa pa fragmentam, negribīgi atceroties, stāsta Stingo: vispirms nāk viņas dzīve pirms kara Krakovā, attiecības ar tēvu, jaunības sapņi, agrās laulības un bērni, tam seko Vācijas iebrukums Polijā un centieni vienkārši izdzīvot vienai ar bērniem, bet vēlāk — liktenīgā nonākšana koncentrācijas nometnē, kurā viņa kādu brīdi strādā pat par Rūdolfa Hesa sekretāri. No Sofijas puses grāmatā ir daudz saistoša, pat satriecoša teksta, turklāt autors Sofiju ir izvēlējies portretēt kā vienkāršu sievieti, kura nevēlas būt pretošanās kustības varone, bet vienkārši kopā ar saviem bērniem izdzīvot karā. Viņa drīzāk ir upuris, straumē ierauta lapa, kuru nes pretim bezdibenim. Būtībā Stairons ir izvēlējies neordināru pieeju: nevis tieši rakstīt par kara šausmām, bet iedziļināties cilvēku pēckara garīgajā stāvoklī. Vai Sofija vispār ir spējīga atkal dzīvot normālu dzīvi un sadziedēt milzīgā satricinājuma radītos bojājumus?

(..) tovasar atklāju, ka viņas vārdu krājumā bieži dominēja vardi “vainas apziņa”, un šobrīd man ir skaidrs, ka piespiedu kārtā izdarīto pagātnes vērtību pārvērtējumu lielā mērā pavadīja riebuma pilna vainas apziņa. Pamazām sāku arī saprast, ka viņai piemīt slieksme, skatoties uz pašas nesenajiem pārdzīvojumiem, just pretīgumu pret sevi — acīmredzot tā nav reta parādība to vidū, kuriem bija lemts tāds pats smags pārbaudījums.

Tomēr pie Sofijas stāsta lasītājam ir jālaužas cauri galvenā varoņa Stingo pārdzīvojumiem, kurš ir iegrimis dziļā seksuālā frustrācijā, t.i. nekādi nevar dabūties, jo amerikāņu meitenēm 20. gs. 40-to gadu beigās ir konkrētas sarkanās līnijas. Ja vēl šī tēma būtu tikai nedaudz ieskicēta, to vēl varētu paciest, bet Stingo vērtību skalā tā ir līdzvērtīga koncentrācijas nometnes šausmām, līdz ar to man nācās uzzināt pārāk daudz par jauna vīrieša briestoša organisma mokām. Otra tēma, kuru rakstnieks nezin kādēļ ir ievijis, ir ASV Dienvidu verdzības vēsture, kas ir interesanta pati par sevi, bet disonē ar visu pārējo. Stairons gan pūlas vilkt paralēles starp Dienvidiem un Polijas vēsturi, tomēr manā skatījumā Eiropas vēsturē ieskaiti viņš neiegūst. Būtībā vienā romānā ir saliktas kopā veselas četras grāmatas: jauna vīrieša pieaugšanas stāsts, holokausta upura dzīve, ASV Dienvidu dzīves ainiņas un mīlas stāsts par to, kā satikās rakstnieks, mazohiste un psihopātisks sadists. Pie visa tā jāpiebilst, ka Stairons raksta piepildīti un saturīgi, ar tekstu ir iespējams līdzpārdzīvojums un saplūsme.

Stairons ir veidojis romānu pretstatos: jauns amerikānis, kurš neko nezina par Aušvicas briesmām, tiek pretstatīts nobriedušai, bet garīgi iztukšotai polietei (it kā Jaunā pasaule pret veco un nogurušo); jauna cilvēka pirmie seksuālie soļi tiek konfrontēti ar Sofijas un Nātana gultas maratoniem, kuru galvenā jēga gan nav bauda, bet aizmiršanās, realitātes atbīdīšana.

Mēs mīļojāmies visu pēcpusdienu, tā es aizmirsu sāpes, taču aizmirsu arī Dievu un Janu, un visu citu, ko biju zaudējusi. Un apzinājos, ka mēs ar Nātanu vēl kādu brīdi dzīvosim.

Iespējams, ka Stairona romāna lielākā vērtībā ir centienos parādīt pēckara pasaules garīgo nestabilitāti, kuru simboliski es saredzu Nātana personā — labilā ebreju vīrietī, kurš vispirms gatavs Sofijas priekšā nolikt zelta kalnus, bet pēc tam nosist viņu tādēļ, ka viņa ir izdzīvojusi. Un Sofija nepretojas viņa pazemojumiem, jo dziļi sirdī nespēj sev piedot savu kādreizējo izvēli.

Grāmata patiks tiem, kam patīk lauzties cauri piesātinātam tekstam, kuram ir tieksme aiziet sānceļos (man gribētos izņemt laukā vismaz trešdaļu). Tomēr Sofijas stāsts bija lasīšanas vērts.

Advertisements