Elijs Vīzels. Nakts / no angļu val. tulk. Guntis Dišlers. – Rīga: Jumava, 2001. (Elie Wiesel. Night. 1955)

vizels_naktsElija Vīzela grāmata ir no tām, kuru izlasa vienā piegājienā. Pirmkārt, tādēļ, ka tā ir tikai nedaudz biezāka par 100 lappusēm, otrkārt, tāda veida grāmatas ir emocionāli smagi saņemties atvērt vēlreiz.  Atmiņas par koncentrācijas nometni nav nekāda pastaiga gar upi ievziedu laikā.

Elijs Vīzels (1928) ir Nobela Miera prēmijs laureāts (1986), rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. Otrā pasaules kara laikā Rumānijas pilsēta Sigeta (tagad Sigetumarmacjeja) nonāca Ungārijas pārvaldībā, un visi ebreji tika pārvietoti uz geto. 1944. gada maijā vācu armijai tika atļauts visus geto iedzīvotājus izvest uz Aušvicas koncentrācijas nometni, Elijs un viņa ģimene – tēvs, māte un trīs māsas bija izvedamo skaitā. Kopumā no reģiona deportēja 33 tūkstošus ebreju. Nometnē vīriešus atdalīja no sievietēm, māti ar jaunāko māsu uzreiz nosūtīja uz gāzes kameru. Elijs palika kopā ar tēvu – pusaudzis un vīrs pēc piecdesmit. Es domāju, ka diez vai ir jāstāsta par koncentrācijas nometnes ikdienu, cilvēki centās izdzīvot, saglabājot cilvēcību un arī cerību – ticot, ka ļaunums nevar būt tik bezgalīgs un neaptverams. 8 mēnešus Elijs ar tēvu nostradā Bunā, bet 1945. gadā vācu armija saprot, ka beigas ir tuvu, tādēļ Bunas ieslodzītos pārdzen uz Būhenvaldi. Death march nozīmē, ka novārdzinātus cilvēkus dzen pa sniegu kilometriem tālu uz dzelceļa staciju, kur salādē vagonos un vairākas dienas bez ūdens un pārtikas ved uz nākamo punktu. Elija vagonā iekāpa simts cilvēku, izkāpa ducis, starp tiem arī Elijs ar tēvu. Būhenvaldē tēvs kļuva vārgāks ar katru dienu, līdz janvāra beigās nomira. Elijs 11. aprīlī sagaidīja ASV armijas ienākšanu.

Pieņemsim, ka mums patīk skatīties dramatisku kino par holokaustu, kurā ciešanu mākti cilvēki dalās ar pēdējām maizes drupačām. Vai tā bija arī dzīvē? Tā gadījās, bet Vīzels ir godīgs — pilnīgi nobadinātie cilvēki kādā brīdī pilnīgi zaudēja sajēgu un kļuva par dzīvniekiem. Vēl vairāk – aukstuma un sāpju mākti viņi zaudēja savu izdzīvošanas instinktu un vienkārši apgūlās sniegā, lai aizmigtu uz visiem laikiem. Vīzels ir godīgs pat pret sevi un atzīst, ka tēva nāves brīdī viņš sajūtas atvieglots, jo ir kļuvis pārāk smagi pierunāt dzīvot izmisušu vīru.

Saspiedušies cieši kopā, lai turētos pretī aukstumam, ar tukšu un tajā pašā laikā smagu galvu, smadzenēs grimstošu atmiņu atvars. Vienaldzība nokāva garu. Šeit vai citur – kāda starpība? Nomirt šodien vai rīt, vai vēlāk? Nakts bija gara, tai nebija beigu.

Holokausts ir vēstures daļa, kuru gribas apiet, jo tā ir ļoti neglīta un šausminoša. Un jāatzīst, ka ar prātu nav iespējams saprast, kā tik tālu var nonākt — vai tā bija kaut kāda hipnoze vai masveida halucinācijas, kam tika pakļauta vācu armija un izpildīgie nacisti, jo tikai zombiju ganāmpulks var darīt tādas lietas, kuras normālā stāvoklī tiek klasificētas kā masveida slepkavības. Tomēr holokaustu nevar ne aizmirst, ne uzskatīt par vēstures daļu, jo neiecietība un naids pret citādo sabiedrībā uzplaukst ātri un izraisa negaidīti postošas sekas.

 

Advertisements