Šodien spožā saulīte skaļi pavēstīja, ka pavasaris vairs nav aiz kalniem. Lai nu tā būtu! Ziema pagājusi rimti rušinoties un pa druskai lasot, protams, mazāk nekā bija iecerēts. Janvārī vēl lasījās diezgan labi, bet februārī manu laiku paņēma Olimpiāde. Toties es revidēju savas grāmatas un beidzot savietoju tās jaunajos grāmatplauktos!

BillyLīdz šim grāmatas man stāvēja kā pārmetošs kalns, jo pēc remonta ievilkās jauno mēbeļu pirkšana — es līdz apnikumam agonizēju mēbeļu veikalos. Grāmatplauktu sakarā gan nenonācu pie izcili oriģināla risinājuma (tas pats IKEA Billijs ar stikla durvīm), tomēr vismaz izmēros un krāsā izdevās trāpīt ideāli. Man patīk, ka Billijam iespējams koriģēt atstatumu starp plauktiem (un uzreiz ieteiktu pasūtīt vēl vienu mazo papildplauktu), tomēr milzīgs mīnuss ir tas, ka švīkas uzrodas nenormāli ātri – nevienai vecajai mēbelei vai lētajai skaidu plāksnei tas novērots netika. Arī visa tā durvju atvēršanas sistēma – piespied un durtiņa atlec – man nepatīk, tādēļ plānā ir magnētiņu un rokturīšu iegāde. Viens plaukts ir dziļais (38 cm), otrs – plānais (28 cm), bet varu teikt, ka dziļais variants ir daudz praktiskāks, jo iespējams salikt grāmatas divās rindās. Tā kā grāmatas pārsvarā nav platākas par 20 cm, tad seklākā plaukta priekšpusē kādi 5 cm tiek nelietderīgi atvēlēti putekļu audzēšanai, kas galīgi nav vajadzīgs.

Tā nu es krāmēju savas grāmatas, daļu no izlasītajām reducēju, daļu no senāk nopirktā un vēl nelasītā izvilku priekšplānā (ar to vislabāko apņemšanos). Secināju, ka grāmatu glabāšana es esmu apnicīgi racionāla, jo jaunāko laiku izlasīto daiļliteratūru par mājās paturamu atzīstu ļoti retos gadījumos (pietiek jau ar mantotajiem krājumiem), pārsvarā manus plauktus aizņem non-fiction un to-be read daiļliteratūra. Iespējams, tādēļ, šogad nonākot Baltijas Grāmatu svētkos, nenopirku nevienu pašmāju daiļliteratūru, bet aprobežojos ar divām grāmatām par mitoloģiju krieviski un diviem romāniem angliski.

BaltijasGramatu svetkiUz pavasara Grāmatu svētkiem es aizbraucu regulāri, tomēr šogad likās, ka tā jau ir rutīna. Grāmatu jaunumiem es sekoju līdz, tur pārsteigumu nav, turklāt daudzi mazie apgādi (būsim godīgi) vienkārši veģetē. Cenas nav ievērojami zemākas. Pasākumi? Trīs dienas dzīvot pa attālo Ķīpsalu un gaidīt interesējošo autoru vai diskusiju man neļauj ne darbs, ne citi pienākumi. Labprāt noskatītos sagatavotos pasākumus vēlāk internetā (galu galā cilvēki veltījuši gan laiku, gan darbu), tomēr par tādu iespēju Latvijas Grāmatnieku ģilde, šķiet, vēl nav aizdomājusies. Ja nu kāds izdevējs ir nofilmējis savu pasākumu, tad vēl ir kāda cerība to ieraudzīt. Vēl man bija pārdomas par grāmatu pārdošanas kultūru, kas pamatos neatšķiras no parastas tirdzniecības: labvēlīga, ieinteresēta, bet neuzbāzīga attieksme pret pircēju, tomēr, pārdodot grāmatas, iespējams vēl arī papildu bonuss – papļāpāšana par literatūru (gan konkrēti, gan vispārīgi) un, kā jau piedien izstādei, informēšana par izdevēja jaunumiem. Diez vai tā ir sakritība, ka Latvijas veiksmīgākie izdevēji māk arī pārdot savas grāmatas, savukārt tie, kas stāv lūpiņas sakniebuši vai – tieši otrādi – jautri triec ar paziņām, nav veiksmīgi tirgotāji.

liela-lasisanaPirms rakstīšanas speciāli sagaidīju Lielās lasīšanas otro raidījumu. Šoreiz bija labāk, iztika bez muļķībām, iepriecināja gan izvēlētie pirmrindas grāmatu lasītāji, gan pieaicinātie rakstnieki. Mani nemaz neizbrīna, ka dzeja nav trāpījusi fināla simtniekā, jo tas ir pilnīgi cits žanrs, ar sajūtām un emocijām runājošs, tomēr nedaudz izbrīnīja dīvainā, vainīgā rosīšanās un sasteigtā telefonbalsošana (lai gan nav žēl, ka tagad Ārijai Elksnei tiks veltīts sižets). Kopumā simts finālistus vērtēju normāli, lai gan rezultāts atstāj iespaidu, ka viena daļa ir balsojusi par jaunības atmiņām, bet otra par tām pāris grāmatām, ko paveicies izlasīt līdz galam. Labprāt no tā saraksta izlidinātu kādas piecas modīgās grāmatas, kuras pēc pāris gadiem jau būs aizmirstas, bet tā īsti saīgusi esmu par “Greja piecdesmit nokrāsas” nonākšanu sarakstā. Es saprotu, ka grāmatu var tulkot, izdot un lasīt (kas gan to varētu aizliegt), tomēr balsot par to kā labāko dzīves grāmatu… Un nevajag teikt, ka ar šo grāmatu latvietis uzzināja, kas ir sekss.

Vispār jau man jābūt priecīgai, jo visas manis izvēlētās piecas grāmatas ir fināla sarakstā. Tas bija grūts lēmums, bet es pirms balsošanas atcerējos par Bredberija “451 grāds pēc Fārenheita”, kurā bija tādi grāmatcilvēki, kas iemācījušies no galvas izzušanas riskam pakļautās, viņuprāt vērtīgākās grāmatas. Kuras grāmatas es gribētu iemācīties no galvas un izstāstīt nākotnes cilvēkiem? Rūdolfa Blaumaņa noveles, Kārļa Skalbes pasakas, Annas Sakses “Pasakas par ziediem”, Zigmuda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju” un Andras Neiburgas “Stum, stum”. Jā, visas ir latviešu, jo citas tautības cilvēks latviešus no galvas nemācīsies. Nakamajā kārtā nobalsoju par Blaumani, Saksi un Skujiņu.

Lūdzu balsojiet arī otrajā kārtā par labām, saturīgām grāmatām!

Advertisements