Vita Zelče. Nezināmā: Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. – Rīga: Latvijas Arhīvistu biedrība, 2002.

Igors Špiļenoks. Savvaļas tulpe aprīļa stepē Rostovas rezervātā.

Igors Špiļenoks. Savvaļas tulpe aprīļa stepē Rostovas rezervātā.

21. gadsimta sākumā sieviešu līdztiesība tiek uztverta kā pati par sevi saprotama parādība, šobrīd nevienam (vismaz Rietumu pasaulē) nav šaubu, ka abiem dzimumiem ir vienādas tiesības uz izglītību, vietu darba tirgū un politikā, dalību sabiedriskā un kultūras dzīvē. Tomēr vēl pirms nieka 150 gadiem sievietes vieta sabiedrībā tika strikti ierobežota: patriarhāta tradīcija gandrīz pilnībā izslēdza sievieti no publiskās sfēras, savukārt privātajā sfērā, kur ritēja sievietes esamība, viņai bija paredzēta pilnīga atkarība no vīrieša. 19. gadsimta otrajā pusē Latvijas teritorijā atbalsojās visi pasaulē notiekošie procesi – modernizācija, urbanizācija, sociālās struktūras apvērsuma sākums, lielāka izglītības pieejamība, nacionālisma ideju uzplaukums. Vitas Zelčes pētījums parāda sievietes lomas transformāciju 19.gadsimta otrās puses Latvijas sabiedrībā: kādas pārmaiņas notiek ģimenē, sabiedrībā, izglītības un darba iespējās, sadzīvē, kā arī seksualitātē un morāles normās. Grāmatas nodaļas vispārīgi ieskicē esošo situāciju, pievēršas ģimenei, sadzīvei un ikdienai, sabiedriskai dzīvei, skolai un izglītībai, darbam laukos un pilsētā un prostitūcijai.

Zelčes pētījumā 19. gadsimta sieviešu dzīves modelis ir raksturots, izmantojot vēstures materiālu tikai par Kurzemes guberņas un Vidzemes guberņas latviešu apriņķiem (izslēgta atšķirīgā Vitebskas guberņa), plaši piedāvāti statistikas dati, kā arī presē un literatūrā atrodamās laikmeta liecības. Kurzemes un Vidzemes guberņās 1861. gadā dzīvoja apmēram 568 300 cilvēku, 1897. gadā – 1 190 900, kopskaitā sieviešu bija nedaudz vairāk, bet lielajās pilsētās darba tirgus īpatnību dēļ dzīvoja vairāk vīriešu. Skaitliski lielākā kārta bija zemnieki.

Likuma skatījumā sievietes vienīgā vieta bija mājās un ģimenē. Sievietēm nebija nekādu politisko tiesību, viņas nevarēja ne vēlēt, ne tikt ievēlētas. Tās sievietes, kuras bija pamanāmas sabiedriskā telpā, lielākoties bija kāda darboņa sievas, piemēram, Luīze Valdemāra, Karolīne Kronvalda, Ludovike Kalniņa, Hermīne Zālīte u.c. Publiskā telpā “sieviešu jautājums”  plašāku iztirzājumu ieguva tikai 19. gadsimta 80. gados, tomēr tā formulējuma meklējumi notiek vēlāk, un gadsimta pēdējā desmitgade jau ir daudz bagātāka ar spriedumiem un polemiku par sieviešu dzīves dažādiem aspektiem. No 1893. gada laikraksta “Dienas Lapa” redakcija izdeva “Saimnieču un zelteņu kalendāru”, kurā parādījās jaunstrāvnieku idejas, kas aizstāvēja sievietes kā likuma priekšā un darba tirgū diskriminētu grupu. Sieviešu jautājumam pievērsās arī literārais žurnāls “Mājas Viesa Mēnešraksts” (no 1895. gada). “Baltijas Vēstnesis” savukārt nostājās pret emancipāciju un apšaubīja tās nepieciešamību latviešu sabiedrībā.

Katrīna Dombrovska (1830-1903), veiksmīga komersante un ilggadēja Rīgas latviešu labdarības biedrības priekšniece

Katrīna Dombrovska (1830-1903), veiksmīga komersante un ilggadēja Rīgas latviešu labdarības biedrības priekšniece

Tā laika sabiedrību raksturoja teiciens: “Vīriešu mājas ir pasaule; sievietes pasaule ir māja.” (Marija fon Redelīna. Haus und Herd). Ideāla sieva nodrošināja mājas dzīvi, bija “pavarda sargātāja”, viņa būtībā apmierināja citu vajadzības, savu personību atstājot novārtā. Vienīgā sabiedrības akceptētā nodarbe ārpus mājas bija labdarība, un 19. gadsimtā tika reģistrētas vairākas biedrības, kurā sievietes palīdzēja trūcīgajiem, organizēja lētu ēdamo un dibināja patversmes. Citās biedrībās līdz pat 90. gadiem sieviešu darbība bija pastarpināta. Palēnām sievietes iesaistījās tādās kultūras aktivitātēs kā kordziedāšana un teātra spēlēšana, lai gan skatuve ilgi tika uzskatīta par tikumīgai sievietei neiederīgu vietu. Kā svaiga vēsma 90. gados sieviešu kustībā ienāk jaunstrāvnieces Aspazija, Dora Pliekšāne un Nīna (Anna Ulpe), tomēr tiek atzīmēts, ka arī šīs sievietes apprecoties savu turpmāko dzīvi pilnībā pakārtoja vīra interesēm un nonāca pretrunā jaunības ideāliem. Izglītības ziņā lēnām, bet nenovēršami, sabiedrība nonāca pie pārliecības, ka arī meitenes ir jāsūta skolās, jo nepietiek ar mājmācību. To sekmēja izglītotu vīriešu pieaugums, kuriem vajadzēja izglītotas sievas, kā arī pieauga sieviešu skaits, kas izglītību ieguva, lai strādātu algotu darbu. Pirmo izglītību ieguva trīsgadīgā pamatskolā (laukos) vai elementārskolā (pilsētās), tam sekoja trīsgadīga draudzes skola, tomēr šeit meiteņu jau bija daudz mazāk. Popularitāti guva privātās meiteņu skolas. Gadsimta beigās tiek pat akceptēta sievietes vēlme studēt. Pirmā latviešu studente bija Dora Pliekšāne, kura medicīnas studijas gan nepabeidza, bet 20.gadsimta sākumā par ārstēm kļuva vismaz četras latvietes.

Dace Akmentiņa (īstajā vārdā Doroteja Šteinberga) (1858-1936), izcilākā 19. gs. latviešu aktrise

Dace Akmentiņa (īstajā vārdā Doroteja Šteinberga) (1858-1936), izcilākā 19. gs. latviešu aktrise

Likumdošanā bija nostiprinātas vīrieša vara un tiesības, būtībā sieviete un visi viņas īpašumi un kustāmā manta ar laulības palīdzību tika nodota no tēva vīram. 21 gadu vecumā meita varēja pieprasīt tiesības pārvaldīt savu īpašo mantu, tomēr patstāvīgu dzīvi viņa drīkstēja uzsākt tikai ar vecāku atļauju. Neprecētās sociāli un juridiski bija diezgan neaizsargātas, savukārt izšķirties, pirmkārt, bija grūti, otrkārt, pret šķirtenēm izturējās ar aizdomām. Saskaņā ar sociālajām normām sievietes dzīve kļuva pilnvērtīga tikai apprecoties un iegūstot savu māju un vīru, bet neprecētas uzskatīja par neveiksminiecēm. Tomēr daudzi nodrošinātie vīrieši karjeru lika pirmā vietā un uzskatīja, ka ģimenes uzturēšana maksā dārgi, tādēļ bija aktuāls bija vīra meklēšanas “drudzis”. Precējās salīdzinoši vēlu – sievietes vidēji 24-26 gadu vecumā, vīrieši pāris gadus vēlāk. Salīdzinoši liels bija arī neprecēto skaits (8-15% sieviešu), bet tās pārsvarā bija pilsētnieces, laukos neprecēti ļaudis bija reta parādība. 19. gs. otrā pusē jau bija nostiprinājušies sociālie slāņi un saimnieki ar kalpiem precējās reti. Zīmīgi, ka ļoti daudzi izglītoti latvieši paaugstināja savu sociālo statusu, apprecot vācietes.

19. gadsimtā nosodījumu par pirmslaulību dzimumdzīvi izpelnījās tikai sieviete, vīrs pat drīkstēja šķirties, ja uzzināja, ka sieva pirms laulībām gulējusi ar citu. Tika gan uzskatīts, ka sievietei seksuālas vēlmes nepiemīt, tādēļ primārās bija vīra vajadzības (ja arī sieviete guva baudu, tad tā bija jāslēpj). Sievietei seksā varēja interesēt tikai bērna ieņemšana. Atsevišķā nodaļā tiek apskatīta prostitūcija, jo šajā specifiskajā profesijā riskēja nokļūt vispirms neprecētas sievietes bez vecākiem, t.i. juridiski neaizsargātākās, un tiek secināts, ka mazināt prostitūtu skaitu var jaunas, adekvāti atalgotas darbavietas.

Vitas Zelčes grāmata spilgti parāda, ka sieviete 19. gadsimtā bija otršķirīgs cilvēks, kurš pastāvēja, lai atražotu sabiedrību un kalpotu vīrieša interesēm. Tikai pašās gadsimta beigās Jaunās strāvas idejas iedvesmoja nelielu ļaužu kopu, tomēr sociālajā realitātē tās neīstenojas. Tā kā grāmata atspoguļo visa attiecīgā laikaposma sabiedrību un tajā notiekošos procesus, ieteiktu to ne tikai sieviešu vēstures pētniekiem, bet arī visiem Latvijas vēstures interesentiem.

Portreti iegūti LNB digitālajā kolekcijā “Latvijas kultūras vēsture attēlos”.

Advertisements