Viljams Bērtons Makormiks. Ļeņina harēms / no angļu val. tulk. Andžela Šuvajeva. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (William Burton McCormick. Lenin’s Harem. 2012).

Makormiks_Lenina haremsGrāmata, kuru sarakstījis amerikāņu rakstnieks par latviešu strēlniekiem, man šķita ļoti intriģējoša. Tomēr izturējos pret to piesardzīgi, jo gadīties jau var visādi. Par lasīšanu mani pārliecināja intervija ar autoru (“Ar Latviju apsēstais”, Kultūras Diena, 6. marts), kurā stāstīts, ka grāmata uzrakstīta pēc septiņu gadus ilgiem pētījumiem un materiālu krāšanas par Latvijas 20. gs. pirmās puses vēsturi. Turklāt izlasīju, ka manuskriptu pirms publicēšanas lasījuši vēsturnieki, kas gaisināja šaubas par romāna vēsturisko precizitāti.

Grāmatas galvenais varonis ir baltvācu barona jaunākais dēls Viktors Rūks, kura mūžs ir raibs kā dzeņa vēders — 1905. gada revolūciju viņš pieredz kā mazs zēns, tam seko dienests Krievijas armijā un baltvācietim neierasta piesliešanās Sarkanajai armijai, dienot Kremlim pietuvinātajos latviešu strēlnieku pulkos. Pēc kara Viktors vēlas dzīvot mierīgu augstskolas pasniedzēja dzīvi, tomēr tai nav lemts būt ilgai — viņu atrod arī 1941. gada 14. jūnijs. Autors ir izvēlējies par romāna galveno varoni attēlot baltvācieti, jo uzskatījis, ka viņam kā ārzemniekam būs vieglāk izpausties caur cilvēku, kas it kā stāv ārpusē. Grūti pateikt, cik lielā mērā baltvāciešiem ir iespējams stāvēt ārpusē, jo Latvijas vēsturē viņi ir iestiguši dziļi un pamatīgi, turklāt no savas ģimenes ietekmes un audzināšanas atkratīties arī nevar – to romāna garumā autors uzsver kā vienu no Viktora rakstura šķautnēm: duālisms, svaidīšanās starp ģimenes principiem un paša iegūto pieredzi.

Kopumā romāns lasījās raiti, Viktora strēlnieka gaitas bija pat diezgan aizraujošas. Man patika, ka autors necenšas ar varītēm izskaidrot katrai ainai vēsturisko kontekstu, bet diezgan harmoniski ievij tekstā norādes uz notiekošo, tādējādi romāns nepārvēršas par literāri—vēsturisku mācību grāmatu. No otras puses, tā tomēr ir bijusi milzu drosme — pirmajam romānam ņemt ārkārtīgi smagu un sarežģītu vēstures posmu un mēģināt to pieradināt — vienā katlā censties savienot baltvācu muižniecību, kara cīņas, latviešu atbrīvošanas cīņu idejas,  komunistus, deportāciju, padomju varu Latvijā… te ir materiāls pāris bieziem sējumiem, nevis nieka 300 lappusēm. Iespējams, labāka ideja būtu bijusi izvērst romāna darbību līdz Pirmā pasaules kara beigām, līdz ar to visam strēlnieku posmam varētu veltīt galveno uzmanību, tai skaitā arī pašam Ļeņina harēmam. Romāna otrā puse par starpkaru perioda Latviju man patika mazāk, jo bieži sevi pieķēru domājot, vai dzīvē tas vispār varētu notikt. Varbūt baltvācieša Viktora Rūka un viņa sievas — komunistes Kaivas personību dziļāka atklāšana spētu pārliecināt, ka tādas ideoloģiski dīvainas laulības vispār ir iespējamas, kā arī Viktora brāļa Otomāra mefistofeliskajam tēlam nekaitētu kādas cilvēcīgākas iezīmes. Visumā es varētu teikt, ka autors ir veiksmīgi ticis galā ar vēsturisko materiālu, tomēr personību raksturojumam pietrūkst dziļuma un rīcības motivācijas.

Makormika grāmata vispirms ir iznākusi angļu valodā un no amerikāņu lasītājiem saņēmusi pārsvarā pozitīvas atsauksmes, kas ļoti iepriecina. Vismaz vēl kāda grāmata, kur ieteikt interesentiem par Latviju. Interesanti, ka amerikāņus nav mulsinājis grāmatas nosaukums — man gan nācās interesentiem skaidrot, ka es nelasu par Ļeņina brūtēm 🙂 Varbūt Latvijas tirgum būtu bijis lietderīgi izvēlēties citu nosaukumu, jo mēs esam vairāk pieraduši pie trauksmainām metaforām un dziļdomīgām izteiksmēm. Varētu paburkšķēt arī par grāmatas vāka noformējumu, kurš vairāk atgādina kādu neveiklu bildīšu sakompilējumu ar patizlu burtu dizainu.

Makormiks ir izdarījis Latvijai lielu pakalpojumu, uzrakstot grāmatu, kura plaši un vispusīgi atspoguļo Latvijai tuvas vēstures tēmas. Cerams, ka arī latviešu lasītājs spēs novērtēt viņa pūles, jo man tiešām bija interesanti lasīt par Viktora Rūka trauksmainās dzīves līkločiem.

Advertisements