Latvieshi un LatvijaFebruāris palidoja vēja spārniem, tā arī nesavācot gana daudz grāmatu, par kuram pastāstīt. Marts šai ziņā bija ražīgāks, un jāsaka, ka izdevies negaidīti latvisks. Sākšu ar  akadēmisko rakstu krājumu četros sējumos “Latvieši un Latvija” (galvenais redaktors Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmija), kurš iznāca vien nieka 1000 eksemplāros un pēc pāris dienām vairs nebija nopērkams.  Tāds pats liktenis jau ir piemeklējis sen gaidīto “Latviešu valodas gramatiku” (LU Latviešu valodas institūts), kuru dedzīgi ir izpirkuši visi tie, kam ar latviešu valodu profesionāli jāstrādā ik dienas. Jācer, ka izdevēji jau drukā papildmetienus.

Ne katrs spēj skatīt Latviju no gaisa balona lidojumā, bet tagad to var izdarīt bez lieka stresa – iznācis Gunāra Dukštes aerofotogrāfiju albums Lidojumā! : pieskārieni LatvijaiFotogrāfijas grāmatā papildinātas ar rakstnieces Ingas Ābeles, īpaši šīm ainavām radītiem īsprozas tekstiem un paša autora aprakstiem. Teksti grāmatā ir tulkoti arī angļu valodā.  Iespējams, jauka prezentācijas grāmata.

Ja ir vēlme aizlaist uz Zemgales līdzenumiem, tad kultūrvēsturiski to var paveikt ar Ginas Viegliņas-Vallietes grāmatu “Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē no 15. līdz 20. gadsimtam” (Jumava). Varbūt kādam senči dzīvo vai dzīvojuši šajā novadā, tad var apskatīties, vai nav sastopams kāds pazīstams uzvārds.

Var aizlaist vēl tālāk – un nedaudz papētīt, vai tie mūsu priekšteči – balti – tiešām ir atčāpojuši no Indijas, par ko visnotaļ nopietni stāstīts Viktora Ivbuļa monogrāfijā “Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi: saistībā ar Indiju un baltiem” (Zinātne). Asmo atsauksme šeit.

Tomēr varbūt nemaz nekur tālu nav jābrauc, jo Ingmārs Līdaka savā grāmatā “Zoodārzs manā pagalmā” (Zvaigzne ABC) sola visādus brīnumainus atklājumus tepat blakus. Autors saka: “Nav interesantākas vietas par dzimto māju pagalmu ar visiem tā gaidītajiem un ne tik gaidītajiem apdzīvotājiem.” Lasīju daudzas labas atsauksmes par grāmatu, tādēļ ierakstu grāmatu lasāmo sarakstā.

Ziemassvētku jaukā īpašība ir tā, ka – gribot vai negribot – tie pienāk katru gadu, tādēļ izdevniecības “Madris” izdotā grāmata Saules gads: Ziemassvētki” būtībā neko nav nokavējusi. Tiek solīts, ka grāmata būs noderīgs izziņas materiāls un padomdevējs visiem, kurus interesē latviešu tradīcijas. Grāmatai ir metodiskais pielikums, kurā izstrādāts stundu plāns sākumskolai.

Abele_klūgu mūksLatviešu dailļiteratūrā mani ieinteresēja trīs grāmatas. Pirmkārt, Ingas Ābeles “Klūgu mūks” (Dienas Grāmata), kuras galvenā varoņa prototips ir Francis Trasuns – priesteris un politiķis, kuram ir milzīga nozīme Latgales attīstībā.

Otrkārt, Ainārs Zelčs “Abrene 2002: ja Abrene būtu palikusi Latvijai…” (Lauku Avīze). Tas nav pirmais romāns, kurā autors nodarbojas ar vēsturisko fantāziju, iespējams, šādas vīzijas varētu būt saistošas.

Māra Runguļa Lapsu kalniņa mīklas (Liels un mazs) tiek reklamēta kā pirmā grāmata latviešu bērnu literatūrā, kas stāsta par nacionālo partizānu cīņām pēc Otrā pasaules kara. Pēc apraksta nedaudz atgādina Zentas Ērgles pusaudžu grāmatas, bet tas gan neliecina neko sliktu, drīzāk otrādi. Īpaši intriģē precīzs mežabrāļu bunkura uzbūves apraksts, citas ar izdzīvošanu saistītas zināšanas.

No tulkotajām grāmatām piesaistīja Edvarda Lūkasa “Maldināšana” (Zvaigzne ABC), kas beidzot iznākusi arī latviski, un vēsta par spiegošanu mūsdienās – kas to organizē un kādām interesēm tā kalpo patiesībā.

Pa drusciņai vien pie mums tiek izdoti arī poļu tulkojumi, šoreiz ar Eiropas Komisijas programmas “Kultūra” finansiālu atbalstu “Mansards” ir izdevis poļu rakstnieka Mikolaja Ložiņska 20. gadsimta ģimenes attiecību romānu “Grāmata“. Ložiņskim šis jau ir trešais tulkojums latviešu valodā, visus latviskojusi Ingmāra Balode.

Savukārt “Lauku Avīze” ir laidusi klajā vēl vienu Dainas Avotiņas tulkojumu no lietuviešu valodas – Vitauts Sirijos Gira “Sarkankoka paradīze“. Romāns ir sarakstīts vēl 1972. gadā, un Lietuvā bijis ļoti populārs, tā darbība notiek 20. gadsimta 30. gadu Kauņā un atgādinot mūsu “Cepli” un “Agro rūsu”.

No Zvaigzne ABC izdotās izklaides literatūras atzīmēšu meiteņu romānu – Adriana Trigiani “Kurpnieka sieva“, jo pirms kāda laika tas varen ņirbēja pa angļu blogiem (tiesa, ar intriģējošāku noformējumu) un divus detektīvromānus – francūža Bernāra Miņjē “Melnais taurenis” un šveicieša Žoela Dikēra “Patiesība par Harija Kebēra lietu”.

Laikam jau atsevišķu pieminēšanu pelnījusi tik ilgi gaidītā fantasy žanra klasiķu Terija Prečeta un Nīla Geimena kopdarbs “Labas zīmes“. Pasaulē ļoti populāra grāmata, redzēs, kā tai veiksies pie mums.

Šobrīd būs gana, nākamais apskats maijā.

Advertisements