Ludmila Uļicka. Mēdeja un viņas bērni / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2013. (Людмила Улицкая. Медея и ее дети. 1996.)

Medeja_vāki_tipografijai_apskateiLudmila Uļicka (1943) šobrīd ir viena no pazīstamākajām krievu rakstniecēm, tulkota daudzās valodās un prēmēta dažādās valstīs. Latviski līdz šim ir izdoti divi viņas darbi – garstāsts “Soņečka” (2005) un romāns “Patiesi jūsu Šuriks” (2006), abi Talrida Ruļļa tulkojumā. “Mēdeja un viņas bērni” (1996) ir pirmais Uļickas romāns, un atliek tikai cerēt, ka tas pietiekami ieinteresēs latviešu lasītāju, lai izdevējs turpinātu tulkot un izdot arī tos Uļickas darbus, kuri dzimtenē ir ievēroti visvairāk – Казус Кукоцкого un Даниэль Штайн, переводчик.

Patiesībā par Uļickas Mēdeju es taisījos rakstīt jau nedēļu, bet paliku pie tā, ka lasīju un skatījos intervijas ar rakstnieci, kura ir inteliģenta un gudra personība, kas nevairās paust neērtas domas un būt pilsoniski aktīva. 2007. gadā Uļicka nodibināja savu fondu, kura viena no inciatīvām ir projekts «Хорошие книги», kas palīdz vērtīgām grāmatām nonākt līdz bibliotēkām. Kā arī jāpiemin viņas iniciēta bērnu grāmatu sērija “Другой, другие, о других”, kura bērniem stāsta par dažādām kultūrām ar mērķi veicināt savstarpējo iecietību. Šobrīd Uļicka ir enerģiski nostājusies tajā Krievijas inteliģences pusē, kas nosoda Krimas aneksiju un varas manipulāciju ar cilvēkiem.

Bet nu pie Mēdejas. Mēdeja Mendesa, dzimusi Sinopli, visu mūžu dzīvo Krimā, Feodosijas tuvumā. Mēdeja ir stalta, cienījama vecuma grieķiete, sen jau atraitnēs, tērpusies melnās drānās ar  ar melnu, sarežģīti savītu šalli ap galvu. Mēdeja dzimusi 1900. gadā, lielā ģimenē – viņa ir vidējā starp trīspadsmit bērniem. Kuplās ģimenes vecāki viens pēc otra nomirst 1916. gadā, un vecākie bērni un radinieki uzaudzina jaunākos. Uļicka konstanti uzsver, ka dzimta zaro un kuplo, tādēļ Mēdejas tagadējās vasaras ir radinieku piepildītas, tomēr, izpētot dzimtas koku, tā aina nav nemaz tik saulaina – divi vecākie brāļi iet bojā Pirmajā pasaules karā, vecākā māsa Aneļa uzaudzina jaunāko Natāliju, Afanasijs kļūst par mūku, Platons dzīvo Francijā, Mirons mirst maziņš, pati Mēdeja savu jaunību velta trīs jaunāko bērnu uzaudzināšanai. Tuvu trīsdesmit viņa apprecas ar ebreju zobārstu Samuīlu, ar kuru nodzīvo laimīgus 25 gadus. Mēdeja galīgi nav Samuīla gaumē, pārāk karaliska, tomēr viņš viņas klātbūtnē nejūt bailes – un tas ir sākums mīlestībai. Pēc vīra nāves Mēdeja turpina strādāt vietējā slimnīcā, regulāri iet uz baznīcu un vasaras sezonā laipni uzņemt ciemos nebeidzamas radinieku virknes no dažādām Padomju Savienības malām. Viņas dzīve no malas šķiet rimta un pacietīga, un tā vien šķiet, ka baznīcā viņa meklē mierinājumu. Tomēr Mēdeja drīzāk ir tāds starpnieks starp Dievu un pārējo ģimeni: viņa paņem divas papīra lapiņas un uz vienas uzraksta “Par piemiņu”, uz otras “Par veselību” un aizpilda tās ar savu mīļo vārdiem, lai Dievs zinātu, par ko skanēs viņas lūgšanas. Ikvienai ģimenei ir vajadzīgs kāds, kurš par to aizlūdz.

Mēdeja līdz šim brīdim visu mūžu bija dzīvojusi vienā un tajā pašā apkaimē, un šī pastāvīgā dzīve, kura pati no sevis strauji un vētraini mainījās – revolūcijas, valdību maiņas, sarkanie, baltie, vācieši, rumāņi, vienus izsūtīja, citus, svešus, bezdzimtas, iemitināja – galu galā Mēdeju bija padarījuši līdzīgu stipram kokam, kas, ieaudis saknes akmeņainā zemē, nemainīgi saulē, veic savu ikdienas un ikgada gaitu, un to appūš nemainīgs vējš ar tā gadskārtējām smaržām, vienubrīd no krastā žūstošām ūdenszālēm, citbrīd no saulē vīstošiem augļiem, vēl pēc tam no rūgtām vērmelēm.

Uz Mēdejas dzīves fona Uļicka veido kontrastainu 70-to gadu beigu stāstu, kas ir raibs un kaislībām bagāts. Krimas dāsnajā vasarā bieži uzplaukst mīlas dēkas, kuras dažkārt ir iemesls pārmaiņām ģimenē vai vismaz nopietnam kolīzijām laulāto starpā. Šoreiz tiek attīstīts mīlas trīsstūris starp divām tuvām Mēdejas radiniecēm un kādu interesantu atpūtnieku, kas turpinās arī pēc Krimas vasaras, un paralēli tiek arī izstāstīti iesaistīto personu dzīvesstāsti. Uļicka neapšaubāmi raksta ļoti saistoši – dzīvi, izteiksmīgi, ar skaistām metaforām un jaukiem sānceliņiem no galvenā stāsta. Tomēr grāmatu droši var sadalīt divās daļās – Mēdeja un jauno cilvēku mīlas trīsstūris, turklāt pēdējais aizņem krietni daudz teksta (un brīžiem arī kļūst pārāk… bābisks). Bet man gribējās Mēdeju! Viņa taču nepiedzima tāda vieda, mierīga un piedodoša, līdz tam cilvēks izaug… un Krima 20. gadsimta sākumā – tā ir vesela notikumu aka, spēj tikai smelt. Tikai garāmejot romānā parādās Krimas tatāru deportācijas, skumji aizskarot pamestās mājas, nekā nav par Otro pasaules karu. Pat Mēdejas vientuļās, novecojošās ziemas būtu pelnījušas lielāku vērību.

Mēdeja ir cilvēks, kurš reiz bērnībā iemācītās vērtības ir iznesusi cauri dzīvei un tradicionālais kristīgais uzstādījums viņu pilnībā apmierina: “Nedrīkst zagt, nedrīkst nogalināt – un nav apstākļu, kuri ļaunu padarītu par labu. Un tas, ka maldi kļūst vispārēji, mūs it nemaz neskar.” Iespējams, šī uzticība saviem principiem, iekšējā stabilitāte viņu netverami padara tik pievilcīgu apkārtējiem cilvēkiem, īpaši padomju melu un patosa piesātinātajā atmosfērā.

Tā klusā stūrgalvība, ar kādu Mēdeja audzināja bērnus, strādāja, pielūdza Dievu, ievēroja savus gavēņus, izrādās bija nevis viņas ērmotā rakstura īpatnība, bet saistības, kuras viņa bija labprātīgi uzņēmusies, viņa tā pildīja bauslību, kuru visi un visur sen bija atcēluši.

Grāmata, pie kuras es labprāt kādreiz atgrieztos.

P.S. Jāuzteic grāmatas tulkojums un skaistais noformējums, tomēr dzimtas koku gan nevajadzēja noskaust (krievu izdevumā tas pastāv), jo to radu ir varen daudz.

Advertisements