Jānis Akuraters. Pēteris Danga. – Rīga: Daugava, 1997. (1921)

Jānis Akuraters. Ugunīgi ziedi. – Rīga: Daugava, 2004. (1925)

Jānis Kalmīte (1907-1996) Ziedošā ābele

Jānis Kalmīte (1907-1996) Ziedošā ābele

Doma, ka vajadzētu izlasīt Akuratera “Ugunīgos ziedus”, manī mitinājās tik sen, ka vairs nezinu tai iemeslu; varbūt atmiņā aizķērušās trimdas izdevuma zeltītās vinjetes. Pat nezināju, ka konkrētais romāns ir pirmais, kas latviešu literatūrā atspoguļo strēlnieku tēmu, taču izskatās, ka šogad pie tās atgriezīšos ne reizi vien. “Pēteris Danga” savukārt ir priekštecis “Ugunīgajiem ziediem”, turklāt tiek pieteikts kā pirmais neatkarīgās Latvijas romāns, jo to turpinājumos sāk publicēt laikrakstā “Līdums” 1918. gada 20. novembrī. Tā nu es esmu šāvusi uzreiz uz diviem zaķiem.

Pēteris Danga ir turīga Zemgales saimnieka dēls, kurš pēc 1905. gada nemieriem aizlaidies uz Eiropu, pa kuru kārtīgi izdzīvojies. Tēva vēstule, ka viņš ir uz nāves gultas, Pēteri atrod Nicā, un pēc nelielas šaubīšanās pazudušais dēls nolemj atgriezties mājās. Tēvu viņš vairs nesatiek, bet jūsmīgā uzplūdā nolemj palikt saimniekot Dangu mājās: lai parādītu tiem iesūnojušajiem lauku mietpilsoņiem pasaules garu! Ar saimniekošanu Pēterim klājas tīri labi vai arī Akuraters vienkārši galīgi nedomā, ka lauku darbi būtu attēlošanas cienīgi – viņam daudz būtiskāk ir parādīt, ka vietējie lauķi domā šauras domas un tos tālāk par pagasta robežām nekas neinteresē (ja nu vēl cena cūkas miesai Rīgas tirgū). Tad nu autors izmanto Pētera Dangas monologus, lai sprediķotu, ka latvietim rūp tikai materiālais ieguvums, bet garīgās vērtības tas radīt pats negrib, tikai pārņemt no krieva vai vācieša; vergu tikumi vēl neesot izdzīti no latviešiem.

Jā, latvieši bija miera tauta, aiz miera kāpas augusi. Kā gauss pingvīns viņa gulēja smiltīs ar tīru un klusu dvēseli, bet nevarēja saprast kaijas straujo pārdrošību un brīvību, kad vētra to šūpo virs jūras atvariem. Sekli te ritēja dzīve un lēnām sadega mūži vecos tikumos un netikumos.

Kā teikts grāmatas ievadā, Akuraters romānu raksta divreiz, jo Pirmā pasaules kara sākumā sadeg rakstnieka bibliotēka, arī manuskripti. Otrreiz romānu raksta 1917. – 1918. gadā, un tagad vairs nav iespējams pateikt, kāds ir bijis pirmais variants; vai tikpat idejiski piepacelts un ideālu pilns? Ļoti daudz skaistu vārdu par nepieciešamību attīstīt latvju kultūru, dzīvot garīgi piepildītu dzīvi utt. Mani šis idejiskais patoss iemidzina, laikam pirms simts gadiem cilvēki vairāk “pavilkās” uz kvēlām runām vai arī es savu patriotisko runu devu jau esmu saņēmusi Trešās atmodas laikā. Akuratera vēlējums – kaut reiz likteņa roka sētu aukas un traģēdijas pār zemi un audzinātu tautu uz ko citu – gan ir bijis pravietisks, jo 20. gadsimtā Latvijas tautai tā visa ir bijis pārpārēm.

Bez idejiskuma neizpaliek arī Pētera attiecības ar pagasta izprecināmām meičām, kuras gan var uzlūkot ar krietnu jautrības devu. Pirmā brūte – kaimiņu Anna ir valšķīga būtne apaļiem pleciem, kuru jaunais Danga uzdomājis par ziedošu liepu, kuras paēnā nolikt galvu tveicējošā pusdienā. Ak vai, Annai nepaveicas, kad Pēteris nejauši ieiet tās istabā  – nosviesta veļa, parfīmi, pomādes podi un brošūra “Kā novēršama grūtniecība”. Tas nesader ar augstu kultūru! Savukārt citas saimniekmeitas – vēl viena Anna un Jūlija – ir no rātno mājas kustoņu sugas, kuras ir tik pareizas, ka provocē Dangu nolasīt lekciju par tikumības nederību, ja tā tiek audzināta un kopta un pēc formulām kultivēta kā tomāti vai salāti. Atkal nav labi. Beigās jau Pēteris iemīlas vienā Pēterburgas studentē Alisē, bet tā kā kaislības ir zemākas rases neatņemama privilēģija (un Pēteris nav zemāka rase), tad lasītājam tiek tikai ilgpilnas pastaigas mēnesnīcā.

Jāzeps Grosvalds (1891-1920) Darbs no cikla "Latviešu strēlnieki"

Jāzeps Grosvalds (1891-1920) Darbs no cikla “Latviešu strēlnieki”

Ja “Pēteri Dangu” es izmocīju, tad “Ugunīgi ziedi” šķiet labāka grāmata – ar mērķtiecīgāku sižetu, ne tik moralizējoša, lai gan romantiskais patoss kā laikmetam raksturīga parādība literatūrā, protams, pastāv. Akuratera romāns ir pirmais lielapjoma darbs, kas ataino strēlnieku cīņas. Interesanti, ka Pēteris Danga ir pozicionēts kā skeptiķis, kas atļauj nevis idealizēt, bet parādīt strēlnieku neapskaužāmo situāciju – vispirms mobilizācija un cīņas cara armijā, pēc tam vispārējais apjukums Februāra revolūcijas laikā un karotāju šķelšanās pēc pārliecības. Tos pašus zemniekus, ko Pēteris Danga uzlūkoja no augšas pirmajā romānā, tagad viņš slavē un sauc par tautas stiprajiem aizbildņiem.

Man liekas, ka mēs būsim tikai karotāji, tikai pirmā posma ziedi. Uguņaini, apžilbinoši varbūt, bet tikai nakts ziedi. Kultūrās plauks citi. Tie būs balti, smaržojoši… Kā gribētos tos piedzīvot…

Romāna pirmajā daļā Akuraters raksta par strēlniekiem postošajām Ziemassvētku kaujām, kurās viņš pats ir piedalījies. Pēteris Danga kaujās tiek ievainots un no slimnīcas iznāk pavasarī, kad Krievijā cars ir gāzts un armijas rindās valda apjukums. Apkārt staigā savādi sarkanie aģitatori, kuri musina izbeigt karu, padoties vāciešiem, bet Pēteris Danga mudina nelaist vāciešus tālāk un cīnīties par Latviju – par mūsu pašu brīvību! Kā zināms, liela daļa strēlnieku pakļāvās lielinieku propagandai, bet kaujas atsākās tikai 1917. gada septembrī, kad vācieši ieņēma Rīgu un turpināja uzbrukumu – Skaistule revolūcija ar savu mulsinošo deju bija zudusi. Romāna pēdējā daļa ir rezignēta un melanholiska -1918. gada februārī pēc zaudētām cīņām Danga ar saviem strēlniekiem atkāpjas uz Krieviju, un drosmīgos karotājus vilciens ved svešumā…

 Jaunā Latvija! Vai tāda ir kaut kur? Idejas, ideāli? Vai nav iedomu fantomi visas revolūcijas, visas idejas, visi solījumi. Viņi krīt līdz ar cilvēkiem. Visam auro pāri lielais, melnais rudens. Arī tautai. Arī tautai? Vai tauta nekritīs kā zvaigzne, lai izgaistu uz visiem laikiem?

Ja piever acis uz pacilāto stilu, tad būtībā “Ugunīgi ziedi” ir emocionāls, bet pietiekami adekvāts strēlnieku gaitu atspoguļojums latviešu daiļliteratūrā. Pēteris Danga – reizē skeptiķis un ideālists, izvada lasītāju pa strēlnieku kauju gaitām, Akurateram uzsverot notiekošā neviennozīmību un grūtās izvēles, kas bija jāizdara karavīriem.

Advertisements