Майя Кучерская. Тётя Мотя. – Москва: Астрель, 2013 (2012.).

Kucherskya-TetjaRakstnieci Maiju Kučersku es pirmo reizi ieraudzīju raidījumā “Школа злословия”, kurā viņa uzrunāja ar savu inteliģento un mierīgo attieksmi, tādēļ jau kādu brīdi plauktā gaidīja romāns “Тётя Мотя”, kurš ir bijis izvirzīts visādām prēmijām un 2013. gadā ieguvis krievu nacionālās prēmijas «Большая книга» lasītāju simpātiju balvu. Varētu būt labs iemesls, lai lasītu, vai ne?

Romāna centrā ir jauna sieviete – 32-gadīgā maskaviete Marina, kurai, no malas raugoties, viss ir kā pienākas – vīrs, bērns, korektores darbs laikrakstā, tomēr iekšienē valda disharmonija. Dzīve iezaigojas, kad viņai uzmanību pievērš viens no laikraksta redaktoriem – 50-gadnieks Mihails, stabili precēts dzīves baudītājs. Un tad nu aiziet diezgan banāls pastāstiņš par laulības pārkāpšanu, kurā naiva filoloģiskā mušiņa iekrīt novecojoša, paresna zirnekļa gadiem spodrinātos tīklos, kas, protams, tiek pasniegts tādā cēlā mērcē kā beidzot atrasta īstā mīla, kas stāv uz garīgās saskaņas fundamenta.

Romāna pirmā trešdaļa atritinās gana raiti – rakstnieces valoda ir tēlaina, jaušama zināma ironija, kas ļauj cerēt, ka sižets a la Anna Kareņina tiks pasniegts kādā jaunā, mūsdienīgā rakursā. Diemžēl jau romāna vidū top skaidrs, ka Kučerska ir sapinusies pašas aizspriedumos par to, kādai jābūt sievietes lomai sabiedrībā, un viņas priekšstati ir ņemti no mājsaimnieču žurnāliem un reliģiskām brošūrām. Iespējams, ka romāna popularitāte meklējama Marinas tēlā, jo ar viņu var identificēties liela daļa Krievijas mūsdienu literatūras lasītāju – inteliģenta, bez tēva augusi meitene, kura izvēlas apprecēt “drošu un noderīgu” zēnu no ģimenes, kurā no galvas skaita nevis Cvetajevas dzeju, bet gurķu marinēšanas receptes. Savukārt zēns ir sasapņojies, ka atradis princesi, un baidās tai pieskarties līdz pat kāzu naktij. Reālā dzīvē atklājas, ka Marina nemāk normālu kotleti izcept, bet minetu no princeses jau neviens neuzdrošinās prasīt; Marinasprāt savukārt vīrs ir nelga un neko nesaprot no smalkām jūtām. Vienvārdsakot, mezalianse. Vienīgais mierinājums ir bērns, kurš ir klišejiski talantīgs un mīļš.

Pirmējā Kučerskas iecere esot bijis vēsturisks romāns par garīdznieku ģimeni 19.-20. gadsimta mijā, bet nezin kādēļ viņai šķitis, ka tas nebūs saistoši, tādēļ sākotnējā iecere romānā iekļauta daļēji kā lauku skolotāja vēstules – atmiņas par dzimtas vēsturi, kuras iedotas Marinai rediģēšanai.  Kā es saprotu, tad autores iecere bijusi konfrontēt divas pasaules un parādīt, ka mūsdienu ģimenes institūts ir galīgi izkurtējis, bet vecajos laikos – kad sievieši savas personības attīstīja mājas un bērnu virzienā – viss bija daudz harmoniskāk. Pavecais skolotājs izvirza teoriju, ka cilvēkiem dzīve ir saprotamāka un vieglāk dzīvojama, ja tā notiek noteiktas struktūras un tradīciju ietvaros, šajā gadījumā pareizticībā balstīta. Iespējams, tajā ir liela daļa patiesības, tomēr vienkārši pārcelt šo ideju uz mūsdienām vairs nav iespējams; pasaule mainās, un mainās arī ģimenes uzbūve.

Anna Siļivončika_1

Анна Силивончик (1980) “когда ты спишь, ты похож на ангела”

Par Marinas tēlu man ir ļoti daudz pārdomu. Savā ziņā šis  ir Bildungsroman jeb coming-of-age-story, jo skaidri redzams, ka stāsta laikā sieviete tiek virzīta uz jaunu attīstības līmeni; līdz šim eksistējusi autoritāšu (māte, vīrs) ēnā, Marina caur savu mīlas dēku iegūst gan ģimenē trūkstošo uzmanību un maigumu, gan apjausmu, ka sekss nav mājas spaidu darbi. Pašapziņas pieaugums mudina mainīt dzīvi, un viss virzās uz kādu loģisku, kvalitatīvu  izaugsmi. Diemžēl Kučerska savus varoņus pēkšņi apstādina, jo saprot, ka viņu rīcība nupat nekādi neiekļaujas idilliskā pareizticīgās pasaules telpā, gluži otrādi, sieviete kļūst pārāk domājoša un patstāvīga. Būtībā viņa nokļūst pretrunā ar pašas sākotnējo pozīciju: parādīt, kā no Motjas tantes ar mūžīgiem iepirkumu maisiņiem rokās izlobās mūsdienīga un pašpietiekama sieviete. Marinai uzrodas draudzene – mēreni pareizticīga daudzbērnu māte, kura savu acu pievēršanu uz vīra regulārajiem sānsoļiem attaisno ar svētulībām par laulības institūtu. Ar draudzenes muti autore iekrīt diezgan klajā moralizēšanā, kas Marinu noved pie dīvaina secinājuma, ka viņa mīlas dēkā tikusi izmantota kā lelle, kas galīgi neatbilst pašas autores parādītajai situācijai.

Romāna beigās varoņi būtībā ir ieguvusi tikai vienu atziņu – ar visu vajag samierināties, kas mani kā lasītāju galīgi neapmierina, jo ar tikpat lieliem panākumiem es būtu varējusi palasīt kādu žēlabainu sieviešu žurnālu. Tad jau daudz vērtīgāka man šķita tā romāna daļa, kas bija veltīta vecajam provinces skolotājam un viņa stāstam par ģimenes vēsturi – šeit pat bija vairākas intrigas ar atrisinājumu, nelielas vēsturiskās drāmas un izzūdošas dzimtas traģika.

Vadoties pēc atsauksmēm un romāna popularitātes, es no romāna biju gaidījusi krietni vairāk – katrā ziņā ne tik daudz bābisku noskaņu. Diez vai es ieteiktu šo romānu tulkot latviski – tajā nav tik krāšņu tēlu kā “Lāzara sievietēs” vai “Mēdejā”, kas spētu attaisnot noskaņas, kas žonglē uz dāmu romāna robežas.

Advertisements