Marks Soloņins. Melu tīmeklī: Lielā kara viltus vēsture / no krievu valodas tulkojis Dainis Poziņš. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Марк Солонин. Мозгоимение! Фальшивая история Великой войны (2008)).

Solonins_MeluKā zināms, nupat Saeima ir pieņēmusi grozījumus Krimināllikumā, kas paredz kriminālsodu par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latviju rupju noniecināšanu. Šis lēmums, protams, ir atbalsojies arī Krievijas medijos, jo Krievijas sabiedrībai joprojām nav pieņemama Hitlera un Staļina režīmu noziegumu vienādošana. Jāpiezīmē, ka 23. aprīlī arī Krievijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz kriminālatbildību, pirmkārt, par nacisma reabilitāciju un, otrkārt, par ziņu, kas apšauba Krievijas militārajai vēsturei svarīgus datumus un simbolus, publisku izplatīšanu. Krievijas likuma formulējums  – распространение заведомо ложных сведений о деятельности СССР в годы Второй мировой войны, совершенные публично – būtībā rada jautājumu, kas tieši tiks uzskatīts par meliem un vai tiešām Krievija ir jau nonākusi pie patiesas un neapstrīdamas Otrā pasaules kara vēstures.

Ja kādam būtu tāda nepārvarāma vēlme, tad saskaņā ar jauno Krievijas likumu Marka Soloņina pētījumi par Otro pasaules karu (kuri nesaskan ar oficiālo versiju) šobrīd varētu diezgan viegli novest pie tiesu darbiem. Lai gan pats autors ir vienkārši gribējis uzrakstīt grāmatu, kura iepazīstinātu ar spilgtākajiem “smadzeņu čakarēšanas” piemēriem, kas līdz šim ir klāstīti padomju pilsonim par Otro pasaules karu. Kāda nesena sabiedriskās domas aptauja liecina, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju atbalsta kara pētniecību, tomēr 39% nav pārliecināti, ka tās rezultātus vajadzētu publicēt. Ja tam pievieno kādas citas aptaujas rezultātus, kurā 92,5% respondentu par galvenajiem mūsdienu Krievijas svētkiem nosaukuši Uzvaras dienu, tad redzam, ka konstruktīvas vēsturiskās diskusijas iespējamība ir diezgan maza.

Soloņins šajā grāmatā neņemas pats secīgi izklāstīt savu viedokli par kara notikumiem, bet veido polemiku ar konkrētiem autoriem. No lasītāja tas pieprasa jau iepriekšējas zināšanas ne tikai par karu, bet arī tā priekšvēsturi. Liela daļa grāmatas veltīta, lai apgāztu pieņēmumu, kas attaisno PSRS neveiksmīgo kara sākumu: PSRS bija nesagatavota karam, vāji bruņota, Staļins – lētticīgs. Soloņins pauž viedokli, ka PSRS bija lieliskas kaujasspējas, tomēr karam Staļins nebija gatavs, jo, pirmkārt, uzskatīja, ka Hitlers ir aizņemts ar Lielbritāniju un, otrkārt, vācu karaspēks pie PSRS robežām (saskaņā ar izlūkziņojumiem) ir pārāk mazs. Paradokss ir tāds, ka Staļina secinājums esot bijis loģisks un tikai vēlākie padomju pētījumi ir mākslīgi palielinājuši vācu kaujasspējas, lai attaisnotu kara sākuma pilnīgo izgāšanos. Treškārt – un to padomju vēsturnieki galīgi nepieņem – Staļins pats plānoja uzbrukt Vācijai aptuveni jūlija vidū, tādēļ nebija izstrādāts rīcības plāns iebrukuma gadījumā un Hitlers viņu pārsteidza vārīgā brīdī, kad notika karaspēka izvēršana uzbrukumam, bet nebija nodrošināta piesegšana. Gadu desmitiem tika uzskatīts, ka Sarkanā armija = atbrīvotāji, tādēļ ideja par PSRS kā agresoru tiek uztverta kā zaimi.

Tā kā Soloņins pēc izglītības ir aviācijas inženieris, tad diezgan daudz vietas viņš atvēl visādiem tehniskiem kaujas tehnikas salīdzinājumiem, kas man nebija pārāk interesanti, kā arī analizē metodes, ar kādām ir iegūti padomju vēsturnieku norādītie skaitļi, kas attiecas uz visdažādākajām kara jomām. Viņaprāt, cipari ir “piedzīti”, lai samazinātu PSRS kaujas spējas. Atsevišķa nodaļa ir veltīta PSRS cilvēku resursu zaudējumiem, jo gadu desmitiem ir konsekventi ticis runāts par 20 miljonu zaudējumu, bet 80-to gadu beigās tas uzleca līdz pat 27 miljoniem – Soloņins uzskata, ka šis skaits ir milzīgs pārspīlējums. Ja es pareizi esmu sapratusi, tad ar to ir domāts gan militārais, gan civilais zaudējums. Soloņins, visādi bīdot ciparus, nosauc bruņoto spēku zaudējumu – 7,11 miljoni nogalināto un mirušo, kuru bojāeja neizraisa šaubas. Šobrīd Krievijas oficiālā versija saka: 8 668 400 karā kritušo (2014. gada dati), tādēļ pieņemu, ka joprojām neskaidrs ir civilo iedzīvotāju zudums. Soloņins uzskata, ka PSRS līderiem bija izdevīga datu mākslīga palielināšana, jo Staļins varēja noslēpt un norakstīt milzīgo pirmskara represiju upuru skaitu un civiliedzīvotāju mirstību aizmugurē kara laikā, savukārt pēckara līderiem šis skaitlis kalpoja kā ārpolitikas ierocis un attaisnojums visiem “neērtajiem” jautājumiem.

LU profesors Inesis Feldmanis saka, ka Krievijas arhīvi joprojām slēpj daudz noslēpumu, un stāsta, ka 80-to gadu beigās Krievijas vēsturnieku grupa mēģināja uzrakstīt jaunu daudzsējumu darbu par Lielo Tēvijas karu, taču 1991. gadā 1.sējums augstā līmenī tika atzīts par apsūdzības slēdzienu pret pašu PSRS kompartiju, tādēļ vēsturnieku darbs tika pārtraukts (Neatkarīgā, 2014. gada 9. maijs) — “Krievi taču nevarēja noticēt tam, ko Otrajā pasaules karā darīja Staļins un pārējie PSRS vadītāji.” Tādēļ arī šobrīd tādus pētījumus par Otro pasaules karu, kuri vienkārši nepārraksta gadu desmitiem ilgas dogmas, Krievijā raksta autsaideri, no kuriem nevar sagaidīt proefesionālu un līdzsvarotu pētniecības darbu. Soloņinu lasīt bija interesanti, tomēr viņa rakstības stils vairāk velk uz sensāciju meklēšanu un nogrimst kašķīgos sīkumos.

Asmo atsauksme šeit.

Advertisements