Alberts Bels. Cilvēki laivās. – Rīga: Jumava, 2007. – (Zelta klasika). Pirmpublicējums 1987. gadā

Bels_Cilvēki laivāsKuršu kāpa − smilšu strēle, kas ieliekusies kā milzīgs loks, kura galos sasieti pilsētu mezgli − Mēmele un Karaļauči. Vismaz tā šīs pilsētas sauca 1850. gadā, kad Kuršu kāpās saimniekoja Prūsija. Visas strēles garumā reiz bija izkaisīti nelieli zvejnieku ciematiņi, kurus 19. gadsimta sākumā neapdomīgas saimniekošanas rezultātā sāka aprakt smilšu kāpas. Tas pats − tikai simboliskā nozīmē − notika ar Kuršu kāpas iemītniekiem − kurseniekiem, seno kuršu pēctečiem, kuri lēnām asimilējās vācu kultūrā. Kuršu valoda, atvesta bēgļu laivās no Latvijas, pamazām, bet neatgriezeniski izzuda.

Alberta Bela romāna centrā ir Melnkrantes ciems un tā iedzīvotāji, kuru eksistenci kopš zināma laika apdraud Sventes kalns, kas īstenībā ir liela, kustēties sākusi kāpa. Melnkrantei ir mācītājs un baznīca, skolotājs un skoliņa, savs nodokļu uzraugs, pāris bagātnieku, bet pārējie − nabadzīgi zvejnieki, vārnu kodēji. Kad kļūst acīmredzams, ka Sventes kalna kustība apdraud ciemata eksistenci, ciema skolotājs Jānis Kuronis vēršas pie iedzīvotājiem un mudina apklāt kalna muguru ar mēsliem sajauktiem pakaišiem, bet neviens nepiekrīt − vienam traucē skopums, citam aprobežotība. Kalns neapturami virzās uz priekšu.

Viena no romāna tēmām – tautas identitātes zaudēšana, saplūšana ar citu nāciju. Vai to iespējams apturēt vai vismaz palēlināt? Iespējams, Bels ir bijis pazīstams ar krievu vēsturnieka Ļeva Gumiļeva pasionaritātes teoriju (Пассиона́рная тео́рия этногене́за), kura man nāca prātā, lasot romānu. Teorija saka, ka katrai tautai ir savs noteikts laiks, līdzīgi kā cilvēkam mūža garums, kad tā piesaista īpašu bioķīmisko enerģiju, kas apliecinās pasionārijos − tautas pārstāvjos, kuri izvirzās par nācijas līderiem. Iespējams, tādēļ es neuztveru traģiski faktu, ka izzuda kuršu tauta, jo manā uztverē tā nav izzušana, bet pārtapšana jaunā veidolā. Kuršiem blakus bija tautas, kurās saplūst un atdzimt − latvieši, lietuvieši, prūši. Taisnības labad jāatzīmē, ka pētniekiem ir atšķirīgas domas par kuršu valodu – vieni to sauc par līdzīgu latviešu valodai, bet citi norāda, ka visvairāk kopējo īpatnību kuršu valodai varēja būt ar senprūšu valodu. Rakstiski avoti nav saglabājušies, tādēļ arī Bela romānā norādītais, ka 19. gadsimtā Kuršu kāpā runāts kursiski, būtu jāuztver kā fikcija.

Par vēstures gaitu. Cilvēku aktīvā griba, sīkās vēlmes saplūst kopā kā ūdens pilieni, līdz savienojas vēstures straumē, kas nes uz priekšu kontinentus, zemes, valstis. Varoņi ir cilvēki laivās straumes vidū. Viņi iespēj, piepalīdzot ar airiem, apsteigt straumi, viņi spēj nosist cilvēkēdāju haizivi, laikus paziņot, ka priekšā ir bīstams ūdenskritums, bet bez straumes nav varoņa.

Vēl viena tēma, ko interesanti aplūkot romāna kontekstā, ir indivīda ietekme uz vēstures gaitu. Autors par to stāsta mācītāja un skolotāja disputā, kurā pirmais pārstāv viedokli, ka personība veido vēsturi, nevis straume. Savukārt skolotājs uzskata, ka bez straumes nav varoņu. Visticamāk, ka viņiem abiem ir taisnība, jo neviens nevar būt varonis vientulībā tuksnesī, savukārt par alternatīvo vēsturi (kas būtu, ja Čingishans/Kārlis Lielais/Napoleons/Linkolns/Hitlers būtu nomiris bērnībā?) mēs varam domāt tikai fantastikas romānu kontekstā. Iespējams, ka vēsturs gaita būtu citāda, tikai − cik citādāka tā būtu? Varbūt tomēr, ka pastāv kādi vēstures kontrolpunkti, kuros lemts nonākt neatkarīgi no darbojošos personu sastāva? Tai pašā laikā esmu pārliecinājusies, ka dzīvē ir cilvēki, kuru neesamība (tēvs, māte) vai pāragra aiziešana atstāj nozīmīgu iespaidu gan uz indivīdu, gan visu dzimtu. Varbūt tas attiecināms arī uz tautas likteni?

Tautas dzīve ir kā bulta. Ir brīdis, kad liktenis ir tautas ziņā, kad sabiedriskie spēki ir nospriegoti kā uzvilkts loks, kad pati tauta izvēlas mērķi, kad bultas lidojums un tālums ir paredzams. Kad bulta ir izšauta, to atgriezt nevar nekāds spēks, ne lūgšanas, ne pavēles.

10. gadsimtā kuršu apdzīvotajā teritorijā notika pāreja uz mirušo kremāciju, kas vietumis saglabājās līdz pat 15. gadsimtam. Varbūt to veicināja kuršu ciešā saskarsme ar skandināviem, varbūt kādas pārmaiņas pašā kuršu sabiedrībā, bet viņi izvēlējās savu ķermeni atdot sārtam. Kuršu dvēseles aizgāja debesīs kopā ar ugunskura dzirkstelēm, bet viņu pīšļi nokļuva ugunskapā, lai barotu zemi, uz kuras dzīvos viņu pēcteči − latvieši.

 

Alberts Bels nesenā intervijā (IR, 2013. gada 18. aprīlis) par saviem labākajiem darbiem nosauc romānus “Bezmiegs”(1968, publicēts 1987), “Būris” (1972), “Saucēja balss”(1973) un “Cilvēki laivās” (1987). Kā vienojošais elements tiek atzīmētas pārdomas par cilvēka izvēles iespējām, gribu un brīvību. Tā kā no minētajiem es esmu lasījusi vēl tikai “Būri”, tad, domāju, būtu vērts apgūt arī pārējos pieminētos. Interesanta portretintervija ar rakstnieku skatāma LTV portālā − 100g kultūras. Nacionālie dārgumi 2013. gada 17. oktobris.

Advertisements